Tomass Transtremers: Mūzikas māja (8)

2011. gada 6. oktobrī, plkst. 17:10

Rubrika: ¼ Literatūra
Nobela prēmijas laureāts dažādu latviešu autoru atdzejojumos

Tomass Transtremers (Tomas Tranströmer, 1931) ir viens no pasaulē pazīstamākajiem 20. gs. zviedru dzejniekiem, kopš 2011. gada 6. oktobra arī Nobela prēmijas literatūrā laureāts. Transtremers debitējis 1954. gadā ar krājumu "17 dzejoļi" (17 dikter); Latvijā Transtremera dzeja plašāk pazīstama kopš 1969. gada publikācijas krājumā "Dzejas diena" - pirmie atdzejotāji Latvijā ir Zigurds Elsbergs, Vizma Belševica, Knuts Skujenieks, Solveiga Elsberga, Uldis Bērziņš. Šo atdzejotāju darbi apkopoti arī izlasē "Atmiņas mani redz" (Jumava, 1999). Nupat, 2011. gadā Tomasa Transtremera darbu izlase no visām viņa 13 zviedriski izdotajām grāmatām iznāca apgādā "Mansards" Jura Kronberga un Guntara Godiņa kopīga darba rezultātā. Grāmatā lasāmi arī vairāki jauni tulkojumi jau citu dzejnieku latviskotiem dzejoļiem; Latvijas blīvajā un intensīvajā atdzejošanas praksē tā negadās īpaši bieži. Trimdas

literatūrā Tomasu Transtremeru latviešu tulkojumos pārstāvējuši Andrejs Irbe un Māra Kaugara. Nobela prēmijas pasludināšanas brīdī teikts: "viņa blīvie un caurspīdīgie tēli paver mums jaunu ceļu uz īstenību" (skat. sīkāku reportāžu no prēmijas piešķiršanas dienas). Interesanti, ka teju to pašu saka Juris Kronbergs Transtremera dzejas izlases priekšvārdā: "Pārsteidzoši dzejas tēli piespiež lasītāju redzēt pasauli citām acīm" (Dzeja. Mansards, 2011, 7.lpp.). Diena paies, prieks paliks - jo  Transtremera, sena Latvijas drauga, dzejoļu gaišums un tīrskanība atdzejotāju veikumos turpinās būt arī mūsu kultūras daļa. Oktobra beigās, kā ziņo izdevniecība "Mansards", gaidāma autora viesošanās Latvijā.

 

Allegro

Es spēlēju Haidnu pēc melnas dienas
un sajūtu vienkāršu siltumu rokās.

Taustiņi grib. Maigi sit āmuriņi.
Skaņa ir zaļa, moža un rāma.

Skaņa teic, ka brīvība pastāv,
un kāds nedod ķeizaram ķeizara tiesu.

Es sabāžu rokas savās haidnakabatās
un tēloju kādu, kas rāms raugās pasaulē.

Es paceļu haidnakarogu – tas nozīmē to:
„Mēs nepadosimies. Mēs gribam mieru.”

Mūzika – tas ir glāžu nams piekalnē,
kur akmeņi lido, akmeņi ripo.

Un akmeņi ripo tam tieši cauri,
bet ik rūts paliek vesela.

Vizbuļi

Būt noburtam – nekas nav vieglāk. Tas ir viens no zemes un pavasara visvecākajiem trikiem: vizbuļi. Tie kaut kādā veidā ir negaidīti. Tie izšaujas no brūnās pērngada čaukstoņas nepamanītās vietās, kur citubrīd skatiens nemaz nav apstājies. Tie kvēlo un lido, jā, tieši lido, un tas ir dēļ viņu krāsas. Tā nepacietīgi violetzilā krāsa nu vairs nesver neko. Šeit ir ekstāze, bet ar zemiem griestiem. „Karjera” – nenozīmīgi! „Vara” un „popularitāte” – smieklīgi! Tie laikam sarīkojuši lielu pieņemšanu tur augšā, Nīnivē, tee zehla pohstu un leelu trohksni. Augstu pie griestiem, virs visām pierēm karājas kristāla kroņi kā stikla maitasputni. Tādas pārmēru dekorētas un trokšņaini aklas ielas vietā vizbuļi atver slepenu eju uz īstajiem svētkiem, kas ir klusi kā nāve.

Divas pilsētas

Divas pilsētas pārpretī  jūrai:
tā viena, kas naidnieku rokās, ir tumša;
tā otra ar uguņu pirkstiem
vilina tumšo un apmāj.

Neatmaņā es peldu
pa ņirbīgo atspulgu straumi...
Taures pūtiens šķeļ nakti vai drauga balss:
- Ņem savu kapu un staigā.

Mākslinieks ziemeļos

Es, Edvards Grīgs, biju kā brīvs cilvēks starp ļaudīm.
Es bieži jokoju, lasīju avīzes, ceļoju un braukāju.
Es diriģēju orķestri.
Zāle ar savām lampām trīcēja triumfā kā vilcienprāmis,
kad pietauvojas.

Es esmu šeit atnācis, lai badītos ar klusumu.
Mana darba būdiņa ir maza.
Te flīģelim šauri kā bezdelīgai zem dakstiņa.

Skaistās, stāvās nogāzes parasti klusē.
Nav pasāžas, bet ir lūka, kas šad un tad atveras,
un savādi piloša gaisma tieši no troļļiem.

Reducēt!

Un āmura sitieni kalnā nāca,
nāca,
nāca,
kādā pavasarnaktī ienāca
mūsu istabā, pārģērbušies par sirdspukstiem.

Gadu pirms miršanas nosūtīšu četrus psalmus, lai sadzītu
Dievam pēdas.
Bet viss sākas šeit.
Dziesma par to, kas ir tuvs.

To, kas ir tuvs.

Kaujas lauks mūsos,
kur mēs, Mirušo Kauli,
cīnāmies, lai atkal kļūtu dzīvi.

Atvērtas un slēgtas telpas

Vīrs aptausta pasauli ar amatu kā cimdu.
Viņš brīdi atpūšas dienas vidū, nolicis cimdus uz plaukta.
Tur tie pēkšņi sāk augt, izplesties
un visu māju no iekšpuses aptumšot.

Aptumšotā māja stāv ārā pavasara vējos.
„Amnestiju,” skan čukstiens zālē, „amnestiju”.
Zēns skrien ar neredzamu auklu, viņa mežonīgais sapnis par tālo nākotni lido kā pūķis, lielāks par priekšpilsētu.

Mazliet tālāk no augstienes redzams zilais nebeidzamasi skujkoku paklājs,
kur mākoņu ēnas stāv uz vietas.
Nē, lido uz priekšu.

 

Pēdējie komentāri:

• Jānis Elsbergs 07.10.11 1:36

  Vienkāršs un paradoksāls ģēnijs.
  Aptumšotā māja stāv ārā pavasara vējos.
  Pēc visiem 'gostiem' tajā vietā vajadzētu būt 'apgaismotā'.
  Bet ir, kā ir.
  Prieks.
  Nezin kāpēc lepojos, it kā tas būtu mans nopelns. Nē, vienkārši prieks.

• marks 07.10.11 12:08

  Tādā ziņā laikam nedaudz esam vienas Baltijas jūras bērni - ka prieks par zviedru teju tikpat liels, kā ja latvietis būtu dabūjis.
  Forši, ka nav tagad pa galvu pa kaklu jāgrābj un jātulko, kāds jau pašancējis. Lai arī vecākie atdzejojumi vairāk atbilst tam melodiskumam, ko apcerētēji piesauc svešās mēlēs;
  jaunākie, savkārt, ekonomiskumam, bet laikam tādēļ dažkārt tādi kokaini.

• J.V. 07.10.11 12:37

  par Haidnu labs. pārējie - man - pārāk nedzīvi, amorfi.

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma