Ifa Meniksa: Ienirt pēc dzejas (1)
2011. gada 24. septembrī, plkst. 9:09
Rubrika: Sarunas
Ar īru dzejnieci un radošo meistardarbnīcu vadītāju sarunājas Lelde Vaivode.
Ifa Meniksa (Aoife Mannix) ir īru dzejniece un rakstniece (vairāk: rakstnieces lapā). Ifa Meniksa dzīvo Londonā un regulāri piedalās dzejas lasījumos un slemos ne tikai Londonā, bet arī Nigērijā, Turcijā, Taivānā, Taizemē, Indijā, Norvēģijā, Austrijā un citur. Meniksa vada raidījumu par literatūru BBC radio tiešajā ēterā. Rīgā Ifu Meniksu varēja dzirdēt 12. septembrī Dzejas dienu 2011 pasākumā Poetry Slam Ģertrūdes ielas teātrī, kā arī urbānās kultūras pasākumā Urban Poetry, kur autore kopā ar poļu jaunā džeza apvienību KIRK un Urban Poetry viesi dzejnieku Džeikobu Semu Larouzu skandēja savus darbus uz Rīgas mākoņu fona; ierakstu klausīties un lūkot šeit (skatāmas 2.daļas).
Jūs Rīgā vadīsiet meistardarbnīcu un esat Britu padomes izslavēta “spējīga meistardarbnīcu vadītāja, rakstniecības skolotāja un mentore”, un arī savā mājaslapā atsaucaties uz sevi kā “meistardarbnīcu koordinatori”, tāpēc šķiet dabiski jautāt par šo jūsu darbības pusi. Cik bieži vadāt meistardarbnīcas, kā un kādēļ sākāt to darīt? Kas jāņem vērā, lai meistardarbnīca būtu izdevusies?
Es bieži vadu meistardarbnīcas dažādās vidēs, tostarp arī sākumskolās un vidusskolās, universitātēs, jauniešu centros, bibliotēkās un citur. Man tas ir baudījums. Man šķiet, ka meistardarbnīcas panākumu atslēga ir tāda atmosfēru, kurā cilvēki jūtas par sevi pārliecināti un spēj brīvi izpaust katrs savu paša balsi.
Es sāku vadīt meistardarbnīcas pirms daudziem gadiem, kad strādāju Royal Court teātrī Londonā. Piecus gadus biju šā teātra Jauno autoru programmas ģenerāldirektore, un meistardarbnīcas ļāva Royal Court gan atbalstīt jaunos dramaturgus, kas sekmēt viņu izaugsmi. Tās gan bija tieši dramaturģijas meistardarbnīcas, bet es tās vēlāk pielāgoju un pārvērtu arī dzejas meistardarbnīcās. To es darīju tāpēc, ka izrādījās – man patīk palīdzēt citiem attīstīt radošās spējas un iztēli. Es savu rakstīšanu un izglītojošo darbu neuzlūkoju kā nošķirtas lietas, manā izpratnē tās abas ir cieši saistītas, jo esmu atklājusi, ka meistardarbnīcu vadīšana lielā mērā iedvesmo pašas darbus.
Vai jūs ticat, ka var iemācīt rakstīt dzeju?
Es nedomāju, ka dzejot var iemācīt tādā nozīmē, ka varētu iemācīt striktu noteikumu kopumu. Protams, ir formas aspekti un dažādi dzejas tipi, par ko var mācīties, un tas ir ļoti svarīgi. Taču manu meistardarbnīcu galvenais uzdevums ir sniegt cilvēkiem ticību viņu paša radošajam garam, vairot spēju izpaust to, kas viņos jau pastāv, bet ko viņi varbūt vēl neapjauš un nespēj realizēt.
Ir ļoti daudz dažādu viedokļu par to, kas ir dzeja un no kurienes tā rodas, – daži uzskata, ka vajadzīga dievišķa iedvesma, ko nevar tvert ar vērtējošo prātu, citi uzskata, ka tā ir kontrolēta emociju izpausme, vēl citi – ka dzeja ir tieši rūpīgas konstrukcijas un loģikas auglis, kam nav nekāda sakara ar kādām netveramām jūtām. Kā domājat jūs? Kas ir jūsu dzeja un no kurienes tā rodas?
Man šķiet, ka šis ir sarežģīts jautājums, un tāpēc arī nerimstas diskusija! Es ticu, ka dzeja nāk no specifiskas smadzeņu daļas, droši vien tuvākas zemapziņai vai vismaz mazāk racionālajai, mazāk kontrolētajai daļai. Kamēr esam vēl bērni, lielākajai daļai no mums ir viegli izmantot savu iztēli, bet diemžēl laika gaitā mums bieži vien iemāca, ka nepieciešams radošo pusi aizmirst un tā vietā būt pilnīgi racionāliem, loģiskiem un pieaugušiem. Man dzeja ir saistīta ar atkalapvienošanos ar cilvēka dabas emocionālo vai garīgo pusi. Dzejas forma var būt ļoti kontrolēta un loģiska, bet manā gadījumā noteikti pastāv brīvība – noteikumus vari ievērot vai neievērot. Tā tiek organizētas arī daudzas no manām meistardarbnīcām – dalībniekiem tiek piešķirts saraksts ar jautājumiem vai uzdevumiem, neļaujot lieki raizēties, vai viņi tos pilda „pareizi” vai ne. Viņi bieži ir pārsteigti, atklājot, ka uzrakstījuši kaut ko skaistu vai smieklīgu, vai aizkustinošu. Var šķist, ka te darbojas kāda maģija, bet drīzāk ir tā, ka viņi beidzot atļāvušies izpaust to, ko jūt, ir pārstājuši sevi cenzēt. Man pašai dzeja rodas ikdienā, tas ir, no manas un citu pieredzes. Tāpēc arī ceļošana man šķiet tik iedvesmojoša, jo dod iespēju iepazīt interesantus cilvēkus un pieredzēt citādas kultūras.
Tagad, kad pieminat savu ceļošanas prieku, nāk atmiņā lasītais – jums, atšķirībā augot iznācis daudz ceļot, un esat dzīvojusi gan Dublinā, gan Otavā un Ņujorkā; tā droši vien ir neparasta pieredze. Vai tas mudināja jūs sākt rakstīt vai izvēlēties tieši dzejas formu?
Es sāku rakstīt dzeju, kad man bija vienpadsmit gadu un mana ģimene pārvācās no Dublinas uz Ņujorku. Man šķiet, iespējams, tas bija kultūršoks, atrašanās Amerikā, kas lika man vēlēties rakstīt!
Es jūtu, ka biežā dzīvesvietas maiņa bērnībā likusi man domāt par savu identitāti un darījusi mani īpaši ziņkārīgu attiecībā uz citām identitātēm un kultūrām.
Jūs apgalvojat, ka dzeja saistīta ar brīvību paust paša unikalitāti un pieredzi, bet kā tas sasaucas ar plaši izplatīto uzskatu, ka mākslai jāatspoguļo “kaut kas lielāks par pašu autoru”? Vai šīs idejas nekontrastē?
Manuprāt, tās nepavisam nav pretrunā, jo personiskais un, teiksim, politiskais ir nesaraujami saistīti. Jo vairāk izprotam paši sevi, jo vairāk varam saprast apkārtējo pasauli. Izpaužot savu unikālo balsi, autors nekādi nenorobežojas no līdzcilvēkiem vai plašāka mēroga jautājumiem, tas nozīmē tikai to, ka viņš raksta par šiem tematiem no sava skatpunkta, nemēģinot nevienu imitēt. Tā es saprotu radošo brīvību.
Bieži apgalvo: lai tu būtu veiksmīgs mākslinieks, jāpārzina pēc iespējas vairāk no tā, ko paveikuši citi – tātad dzejniekam daudz jālasa citu dzeja. Ko jūs lasāt un ko ieteiktu lasītājam, kurš gribētu gūt priekšstatu par šodienas britu dzejas telpu?
Es piekrītu, ka ir ļoti svarīgi lasīt un klausīties citus dzejniekus, jo sevišķi laikabiedrus. Mani tas ļoti iedvesmo un vienkārši šķiet interesanti. Londonā ir ārkārtīgi spilgta dzejas vide un ir iespējams kaut vai katru vakaru iet klausīties dzeju, ja ir tāda vēlēšanās. Turklāt tagad iespējams ne tikai iegādāties dzejnieku krājumus, bet arī skatīties viņu lasījumus youtube un citur, kas brīnišķi ļauj atklāt jaunus darbus. Daži no dzejniekiem, kurus es ārkārtīgi apbrīnoju, ir Rodžers Robinsons (Roger Robinson), Malika Bukere (Malika Booker), Lūks Raits (Luke Wright), Frančeska Bīrda (Francesca Beard), Džeikobs Sems Larouzs (Jacob Sam La Rose), Džekija Keja (Jackie Kay) un īru dzejnieks Šīmuss Hīnijs (Seamus Heaney).
Kā, jūsuprāt, šī jaunā sasniedzamība, ko gadu gaitā radījis internets, ir ietekmējusi dzeju un literatūru vispār? Vai tas ir daudz mainījis jūsu pašas darbos vai jūsu priekšstatā par auditoriju?
Es personīgi esmu sajūsmā par iespējām, ko dzejai sniedz digitālās tehnoloģijas, tostarp internets. Strādājot Royal Shakespeare Company, es palīdzēju radīt i-phone aplikāciju un karti mājaslapai, kas sasaista kopā dzeju, mūziku, fotogrāfijas un radošās rakstīšanas spēles (www.rsc.org.uk/adelaideroad). Es domāju, ka pēdējo gadu tehnoloģiskie sasniegumi ļauj dzejniekiem uzrunāt savu publiku jaunos veidos, un tas ir ļoti iedvesmojoši.
No jūsu mājaslapas top skaidrs, ka esat ne tikai panākumiem bagāta dzejniece, bet arī izmēģinājusi spēkus dažādos citos literatūras virzienos – esat publicējusi romānu, rakstījusi lugas un pat televīzijas seriāla scenāriju. Vai vienmēr esat izjutusi aicinājumu sevi izpaust arī citās literārās formās, vai arī pamazām ar dzeju vairs nepietika?
Dzeja bija mana pirmā mīlestība, un es nekad to neraksturotu kā kaut ko, ar ko „nepietiek”. Man šķiet, pastāv nepareizs priekšstats, ka no dzejoļu rakstīšanas pāriet uz romānistiku ir tāda kā attīstība tikai tāpēc, ka romāns ir garāks! Dažādas literārās formas piedāvā dažādus izaicinājumus, un tas ir tas, kas mani interesē. Man patīk eksperimentēt un izmēģināt ko jaunu, un izbaudīt visādu iedvesmu. Ja sen vēlējos uzrakstīt romānu, un tā arī izdarīju. Esmu rakstījusi arī īsos stāstus un lugas, strādājusi teātrī un televīzijā. Tomēr es vienmēr mīlēšu dzeju un ceru, ka turpināšu dzejot tik ilgi, cik vien varēšu.
klausule 25.09.11 15:59
Lasījums bija jauks, biju klāt un klausījos. Vienigais, kas palika neskaidrs - kāpēc vienā un tajā pašā laikā ar dzejnieku ielūgšanu nodarbojas vairākas organizācijas, visu samet kopīgā katlā, bet pēc tam cauru gadu nekas tāds nenotiek?