Jānis Taurens: Grāmatu tārpa piezīmes uz “latviešu sarkanā korāna” malām (6)

2011. gada 21. septembrī, plkst. 12:09

Rubrika: Redzējumi

Sākšu ar citātu no kāda vēl tikai publikāciju gaidoša raksta: “Vasarā, dzīvojot laukos, biju iegrimis “latviešu sarkanā korāna” (Ilmāra Zvirgzda dots apzīmējums Ulda Bērziņa veiktajam Korāna tulkojumam) lasīšanā un nevēlējos ik rītu veikto pāris sūru skandējuma ritmu jaukt ar kaut ko citu..” Patiešām, Ulda Bērziņa tulkojuma jeb atdzejojuma valodas poētikas līdzekļu bagātība iezīmē latviešu lasītāja attālinātību – vietas un laika nozīmē – no šī teksta un liek arī paša tulkojuma lasīšanu un tā vienmuļo atkārtojumu valdzinājumu nošķirt no citām ikdienišķām

lasīšanām. Vārdi “vienmuļo atkārtojumu valdzinājumu”, šķiet, jau ietver kādu attieksmi pret tekstu, kas prasa paskaidrojumu – autora pašidentifikācija, lietojot apzīmējumu “grāmatu tārps”, norāda uz to, ka lasītājs šajā rakstā neatradīs nedz reliģijas pētnieka, nedz arābistikas speciālista piezīmes. Grāmatu tārpam reliģiski teksti ir tikai teksti, līdzīgi – tikai teksti ir oriģināls un tā tulkojumi. Taču atšķirībā no kolekcionāra, kurš grāmatas nelasa[1], grāmatu tārps atstāj zīmes uz lappušu malām grafīta pēdu veidā, un dažkārt tās secīgi gulst gan uz oriģināla, gan viena vai vairāku tulkojumu lapām.[2]

Īstenībā šis raksts būs par dažām nozīmīgām grāmatām, precīzāk, tulkojumiem latviešu valodā, jo cik tad ir nozīmīgu darbu, kas sacerēti latviski? – tie ir uz pirkstiem skaitāmi.[3] Tam ir arī personīgi iemesli – sāku rakstīt laukos, kur mājas bibliotēku man aizvieto vien personvārdi un grāmatu nosaukumi, ap kuriem, kā teiktu kāds vitgenšteiniānietis, vijas savdabīga, vien tiem piemītoša atmosfēra.[4] Neatkarīgi no filozofiskās problēmas, ko tad šajā gadījumā varētu vai nevarētu nozīmēt vārds “atmosfēra”, mana pieredze sniedz apliecinājumu tam, ka, nepastāvot iespējai, piemēram, klausīties iemīļoto mūziku, zināmā mērā līdzvērtīgu baudu sniedz noteiktu īpašvārdu lasīšana (tagad es teiktu – arī rakstīšana).[5] Šoreiz šī “teksta patika” rodas, pārcilājot atmiņā pasaules literatūras nozīmīgāko darbu tulkojumu nosaukumus latviešu valodā. Dažiem no tiem es pievērsīšu uzmanību šajā rakstā, un pirmā ideja šādas pievēršanās vadmotīvam ir tulkojumu nepilnības.

Sākšu ar Prustu. Bērnībā grāmatu plauktā atradu vienu no viņa epopejas sējumiem (У. Германтов) Nikolaja Ļubimova tulkojumā. Toreiz Prusta vārds man neko neizteica, jo, lai gan manā tālaika 1001 Books You Must Read Before You Die ceļvedī literatūras pasaulē, proti, Rūdolfa Egles un Andreja Upīša “Pasaules rakstniecības vēsturē” četros sējumos[6], īsi bija aprakstīta “epopēja”, kuras autors nosaukts tikai par “augsti apdāvinātu eklektiķi” (609. lpp.), es vairāk pievērsos iepriekšējiem rakstniecības periodiem, kuros nozīmīgākie autori bija izcelti treknā drukā. Kad pēc pāris gadiem, šķiet, jau pēc vidusskolas beigšanas, pievērsos šai grāmatai, jo citi mājas grāmatplauktu un blakus ēkā – tagadējā Zviedru vēstniecībā – esošās Skolotāju nama bibliotēkas resursi bija izsmelti, nolēmu atrast arī pārējos “Zudušo laiku meklējot” sējumus[7], un pēc veiksmīgiem meklējumiem Ļubimova tulkojums man, franču valodas nezinātājam, kļuva par Prusta valodas paradigmu.

Kad latviešu valodā 1996. gadā iznāca pirmais Prusta sējums, uz kura vāka greznojās uzraksts “Zudušo laiku meklējot” (bet to, ka romāns saucas “Svana pusē”, varēja uzzināt vai nu no izmēra ziņā necilā franču nosaukuma Du côté de chez Swann, vai darba pārpublicējuma “Laikraksta Diena bibliotēkā” desmit gadus vēlāk), es, protams, to nopirku, bet pēc nelielas iepazīšanās uzdāvināju krustmeitai.[8] Iemesls bija vienkāršs – zināju, ka krustmeita krieviski šo darbu nelasīs, bet pats salīdzināšanai pašķirstījis Skaidrītes Jaunarājas tulkojumu atradu divas manai literārajai dzirdei nepieņemamas vietas. Vispirms jau otrā daļa “Svana mīlestība” – ceru, ka lasītājam ir priekšstats par Svana tēlu, – beidzas ar Svana iekšēju atzinumu par savu bijušo mīlestību uz Odetu, kas uzrakstīts tiešajā runā: “Kaut kas traks, esmu sabojājis vairākus savas dzīves gadus..”[9] un tā tālāk. Man šķita nepieņemami, ka Svans (Svans!) spēj izrunāt vārdus “kaut kas traks”. Piemēram, viņa blakusdaļa[10], ko radījis Ļubimovs, izteicās daudz smalkāk: Как же так: я убил несколько лет жизни... un tā tālāk. Man šajā gadījumā nav svarīgi, kāda frāze lietota franču oriģinālā (un Prusts franču valodā arī neglabājas manā bibliotēkā), svarīgi, ka Svans – kā tolaik domāju[11] – šādi nespēj izteikties. (Šis apgalvojums būtu jāpaskaidro, ko ceru izdarīt raksta turpinājumā).

Otrs gadījums saistīts ar Venteila muzikālās frāzes iespaidu uz Svanu, kad savās pārdomās “viņš secināja, ka tvīksmīgi maigu tirpu iespaidu rada mazais attālums starp piecām to veidojošām notīm ..”[12] – Ak, vai! – es nopūtos, tirpu iespaidu rada muzikālais intervāls, nevis attālums, piemēram, kādi pieci milimetri uz nošu lapas, starp notīm. Nezinu, vai Ļubimovam ir kāda muzikāla izglītība (un nav tāda nepieciešama tik vienkāršā gadījumā!), taču viņš tulko: достигалось краткостью интервалов..[13] 

Pirms pāris gadiem aptvēru savu liktenīgo piesaisti latviešu valodai – par vēlu iegūt kādu otro dzimto valodu – un tas man lika mainīt attieksmi pret esošajiem (un tiem, ko vēl, iespējams, pieredzēšu) tulkojumiem latviešu valodā. Tie negaidīti izrādījās valodas resursi, kam jākompensē šīs valsts, kurā vienīgajā latviešu valoda ir valsts valoda, vairāku valdību nicinošā attieksme pret intelektuālu darbu. Līdz ar to saskatīju Skaidrītes Jaunarājas tulkojumā varoņdarbu, nepabeigtu (līdzīgi kā tas bijis Ļubimovam, tomēr viņš paspēja iztulkot sešus, Jaunarāja – tikai četrus sējumus), bet tomēr – varoņdarbu. Kaut kādā ziņā lielākā daļa klasikas tulkojumu ir varoņdarbi, pat tad, ja tie neatbilst kāda grāmatu tārpa sīkmanībai vai “zinātniskuma”, “akadēmiskuma” (šāds pēdiņu lietojums nevilšus norāda uz tā, ko apzīmē šie termini, biežo imitāciju) kritērijiem.

Piemērs šādam varoņdarbam, kas greznā ādas sējumā no bērnības dienām ceļojis man līdzi pa dažādiem Rīgas dzīvokļiem, ir Jēkaba Māsēna veiktais “Dievišķās komēdijas” tulkojums.[14] Bērnībā mani tajā piesaistīja Gustava Dorē ilustrācijas, it sevišķi viena, kas attēloja elles astoto loku (Māsēnam – riņķi) un zem kuras bija šādas divas rindiņas:
            No turienes man tā tad uzsauca:
            “Ko tu tik cieši mani sūdos skati?”[15]
Valda Bisenieka tulkojumā šīs rindas (XVIII, 118–119) skan:
            Šis vīrs man sauca: “Kam tik negausīga
            ir tava acs, kas aprij mani skatiem?”[16]

Pateicoties ilustrācijai, es šo uzrunu attiecināju uz Dorē ilustrācijā samanāmo sievietes tēlu, lai arī sieviešu dzimtes vietniekvārds Māsēnam attiecas uz lietvārdu “galva” (XVIII, 115); uzmanību piesaistošais (jo ikdienā neatļauts) “sūdi” arī ir iepriekš lietots Biseniekam. Līdz ar to var teikt, ka spēcīgo iespaidu, kas lika toreiz – neatceros, cik gadu man bija, šķiet, pamatskolas laikā – sākt lasīt Danti, radīja daļējs pārpratums. Tas vēl arvien nosaka to, ka vienīgās rindas, ko atceros no Dantes, ir divas rindiņas zem Dorē ilustrācijas, un ka prātā kā pirmo grāmatas vielisko apveidu atsaucu Māsēna tulkojuma izdevumu. Tikai vēlāk, lasot Zentas Mauriņas rakstu (?)[17], uzzināju, ka Māsēns “Dievišķo komēdiju” nemaz nav tulkojis no oriģināla. Bet vai tas mazina šīs grāmatas iespaidu uz pasauli, kurā dzīvojam (vismaz daži no mums)?

Šeit būtu lietderīgi raksturot to lomu, kāda ir viena darba vairākiem tulkojumiem, kas līdzās pastāv valodas telpā.[18] Atsevišķs vārds tulkojumā var nebūt tikai viena vai otra atdzejotāja poētiska iegriba – ja runājam par dzejas darbiem – bet gan pamatots rūpīgā valodas analīzē. Šajā gadījumā, protams, nepieciešams komentārs, kas līdz ar to kļūst par tulkojuma sastāvdaļu (nevis tikai grafisku melismu grāmatas beigās, kas piešķir izdevumam akadēmiskuma pieskaņu). Piemēram – pirms pievēršos Korānam – ievada rindiņas no Gētes “Fausta”. Klasiskais Raiņa tulkojums sākas[19]:
            Jūs atkal tuvojaties, sapņu tēli,
            Kas agri manus skatus saistījāt.
Savukārt Valdis Bisenieks “Veltījuma” pirmās divas rindas atdzejo, “sapņu tēli” vietā izmantojot “plīvojošie tēli” (oriģinālā ir schwankende Gestalten)[20]:
            Jūs nākat atkal, plīvojošie tēli,
            Ko kādreiz pulcēja mans tumšais skats.
Turklāt komentārā šīm rindiņām viņš norāda, ka “savos rakstos par morfoloģiju Gēte kā schwankend apzīmē tēlu, kas vēl nav ieguvis stingru apveidu”.[21] Veltījums, šķiet, radies laikā, kad, pateicoties Šillera mudinājumiem, Gēte nolēma atsākt darbu pie “Fausta”, un ieskatu tajā, cik lielā mērā Veimāras klasicisma divu izcilo pārstāvju darbos poētiskā iedvesma savienojas ar filozofisku analīzi, var gūt izlasot Gētes un Šillera saraksti, kas aizsākās 1794. un ilga līdz Šillera nāvei 1805. gadā.[22] Ja arī mums latviešu valodā ir divi “Fausta” tulkojumi, tad skaidrs, ka tuvāko gadu desmitu laikā mazticams ieraudzīt šīs sarakstes tulkojumu (ticamāka šķiet latviešu valodas izzušana). Tas norāda uz vēl vienu svarīgu tulkojumu iezīmi, proti, tulkojumi – vismaz tādu darbu, kas ir pietiekami nozīmīgi, lai prasītu komentāru – nekad nav vienvalodīgi, jo komentārs (un komentārs ir tulkojuma sastāvdaļa) iesaista atsauces un norādes uz darbiem citās valodās, pat citē veselus tekstu fragmentus citās valodās.

Vai tas būtu kāds trūkums? Protams, nē – vismaz arī es savā ikdienas runā iepinu citas valodas, piemēram, anekdotes stāstu gandrīz tikai krievu valodā un tā tālāk. Pret šādu ikdienas daudzvalodību var iebilst tikai valodas darbības daudzveidību neizprotošs pūrists, ko mana iztēle zīmē kā vecu un sagrabējušu valodnieku vai dziļdomīgi bargu kāda nopietna žurnāla redaktoru.

 (Turpinājums sekos!)

---

[1] Par to lieliski uzrakstījis Valters Benjamins: “.. viņš [t. i., kolekcionārs – J. T.] nelasa grāmatas. Un ticiet manai pieredzei – tāds man drīzāk ir atdevis palienēto grāmatu, nekā to palasījis.” ( Benjamins, Valters. Es izsaiņoju savu bibliotēku. No vācu valodas tulk. Māra Rubene // Grāmata, 1990, Nr. 9, 79.–82. lpp. – 80. lpp.)
[2] Daži pārspīlējumi turpmākajā tekstā arīdzan norakstāmi uz grāmatu tārpa tēla ietekmi uz raksta autoru. (Kā tagad – pārlasot rakstu – redzu, šāda pašidentifikācija nav nemaz tik nevainīga, kā sākumā šķita.)
[3] Tā kā konkrēti piemēri netiek un netiks doti, tad ceru izvairīties no sašutuma vētras, ļaujot katram, kas lasīs šīs rindas, desmit vai divdesmit nozīmīgo dabu sarakstā iekļaut vismaz dažus savus garabērnus vai sev mīļās latviešu autoru grāmatas.
[4] Latviešu valodā tulkotajos “Filozofiskajos pētījumos” (II, xi) atrodams šāds Vitgenšteina neredzamā dialoga partnera teikums: “Es jūtos tā, it kā vārds “Šūberts” atbilstu Šūberta darbiem un viņa sejai.” (Vitgenšteins, Ludvigs. Filosofiskie pētījumi. Tulkojuši: Jānis Vējš un Jānis Taurens. Rīga: Minerva, 1997. – 225. lpp.) Vēlīnās piezīmēs par psiholoģijas filozofiju, kas attiecas uz 1949.–1951. gadu, atrodams šīs domas izvērsums, kas arī risināts iedomāta dialoga formā: “Šūberta vārds, ko apēno viņa sejas izteiksmes, viņa darbi. – Tātad tomēr šeit ir kāda atmosfēra? – Bet to nevar domāt kā kaut ko nošķirtu no viņa.” (Wittgenstein, Ludwig. Letzte Schriften über die Philosophie der Psychologie (1949–1951). Das Innere und das Äußere. Herausg. von G. H. von Wright und Heikki Nyman. Suhrkamp, 1993. – S. 15.)
[5] Studējot padomju laikā, augstskola deva iespēju izvairīties no dienesta armijā, bet nācās samierināties ar militāro katedru un pēc ceturtā vai piektā kursa – pusotra vai trīs mēnešu ilgiem “sboriem” armijas poligonā, kas atradās Klogā, Igaunijā, netālu no Tallinas. Zinot, ka šajā laikā nebūs iespējams klausīties mūziku, paņēmu līdzi grāmatu par mūzikas vēsturi. Tas bija padomju laikam raksturīgs kāda mākslas veida vēstures apcerējums (sk. Ливанова, Тамара. История западноевропейской музыки до 1789 года. Том 1. По XVII век. Москва: Музыка, 1983) – piesātināts ar visumā korektu informāciju, ar nelielām nodevām oficiālajai ideoloģijai (šur tur pa Marksa un Engelsa citātam), bet ārkārtīgi garlaicīgi uzrakstīts. Līdzīgs, tikai daudz nopietnāks, izdevums par arhitektūru bija Всеобщая история архитектуры в 12 томах (Москва: Стройиздат, 1970–1977). Jāsaka, šis rakstības stils (informācija plus garlaicība) ir atstājis pēdas arī nesenākos krievu autoru sacerējumos – atgriežoties pie mūzikas, var salīdzināt Olgas Manulkinas darbu par 20. gadsimta amerikāņu mūziku (sk. Манулкина, Ольга. От Айвза до Адамса: американская музыка ХХ века. СПБ: Издательство Ивана Лимбаха, 2010), ko arī izvēlējos lasīt laukos, kur pastāv ierobežotas iespējas klausīties labu mūziku, un Aleksa Rosa bestselleru par 20. gadsimta mūziku... (Sk. Ross, Alex. The Rest Is Noise: Listening to the Twentieth Century. New York: Farrar, Straus and Giroux, 2007.)
Šeit būtu vietā komentārs pie šīs un arī citām piezīmēm, proti, drukātos medijos tās tiek saliktas tik mazā šriftā, ka tās vienkārši nav salasāmas, bet interneta portālos – novietotas raksta beigās, bez iespējas no teksta “aizlēkt” uz piezīmi un tikpat ērti “atlēkt” atpakaļ. Taču grāmatas prasa savu – tās lūgtin lūdzas tikt pieminētas, nosauktas un aprakstītas, un galu galā – vai tad nav gana daudz tādu darbu, kas uzrakstīti tā, it kā nemaz nebūtu domāti lasīšanai? Literatūras pētnieki par šādiem darbiem mēdz rakstīt savas disertācijas, bet īstenībā intelektuālā (akadēmiskā) snobisma upurim jāsagatavojas laicīgi – piemēram, kā to dara Silvijas Plātas romāna varone: “.. es visu laiku pavadīšu, rakstīdama par kādu mīklainu tēmu Džeimsa Džoisa darbos. Šo tēmu es gan vēl nebiju izvēlējusies, jo nebiju paguvusi izlasīt Finnegan’s Wake, taču mans pasniedzējs sajūsminājās par šo nodomu ..” (Plāta, Silvija. Stikla kupols. No angļu valodas tulk. Silvija Brice. Rīga: Zvaigzne ABC, [2011]. – 56. lpp. Izdevniecība “Zvaigzne ABC” mēdz neuzrādīt iznākšanas gadu – acīmredzot, lai nokrāptu kādu bišķīti naudas, atkārtoti izdodot grāmatu, – tāpēc to var atrast tikai LNB katalogā, kur tas tiek rakstīts kvadrātiekavās; es sekoju šim bibliotēkas pieraksta veidam.)
[6] Rīga: A. Gulbis, 1930. Romāņu literatūrai veltīts otrais sējums.
[7] Dažādu apstākļu dēļ esmu šo grāmatu kolekcionāram piedienīgo darbu veicis divreiz; par laimi krievu valodā dažādās izdevniecībās ik pa laikam tiek izdots Prusts, gan Ļubimova, gan agrākos, gan – pirmā romāna pirmās daļas “Kombre” gadījumā – jaunā Jeļenas Bajevskas tulkojumā (tas ir balstīts uz jaunākajiem tekstoloģiskajiem pētījumiem – sk. Пруст, Марсель. Комбре. Перевод с французского Елены Баевской. СПБ: Азбука-классика, 2008).
[8] Prusts, Marsels. Zudušo laiku meklējot [Svana pusē]. No franču valodas tulk. Skaidrīte Jaunarāja. Rīga: Jumava, 1996. Šī paša tulkojuma pārpublicējums, ko atradu kādā antikvariātā: Prusts, Marsels. Svana pusē. Madrid: Mediasat Group, 2006. Tomēr minētās sērijas grāmatām burtu izmērs ir tik mazs, ka apgrūtina lasīšanu (grāmatu tārpiem redze nav diez ko laba), tāpēc – atkal kādā antikvariātā – atradu pirmo izdevumu. Šobrīd grāmatnīcu plauktos redzams arī “Jumavas” atkārtots izdevums, un atkal bez romāna nosaukuma. Protams, pastāv prakse, uz kuru norāda Prusta tulkotāja Bajevska, izdot atsevišķi arī “Zudušo laiku meklējot” pirmā sējuma pirmo daļu, bet tad šajā gadījumā tiek norādīts tās nosaukums “Kombrē”. (Баевская, Елена. Из Комбре во все стороны света // Пруст, Марсель. Комбре. СПБ: Азбука-классика, 2008, c. 5–12. – C. 8.)
[9] Pusts, Marsels. [Svana pusē]. Jumava, 1996. – 367. lpp.
[10] Termins “blakusdaļa” domāts kā tulkojums amerikāņu filozofa Deivida Luisa (David Lewis) terminam counterpart, ko viņš izmanto savā iespējamo pasauļu teorijas reālisma versijā.
[11] Šobrīd esmu daļēji samierinājies ar Skaidrītes Jaunarājas tulkojumu, jo Svana tiešo runu Prusts ievada ar savu raksturojumu: “Un bezkaunībā, kas Svanam reizēm uznāca..”; turklāt Ulda Bērziņa Korāna atdzejojums – par kuru īstenībā ir šis raksts – arī ir samierinājis mani ar vārdu “traks” šādā un līdzīgos lietojumos: “Naids nāk jau tiem no mutes // bet, ko viņi slēpj krūtīs, tas ir gan kas trakāks.” (3:118. – Korāns. No arābu valodas tulk. Uldis Bērziņš. Rīga: Neputns, 2011. – 55. lpp.)
[12] Pusts, Marsels. [Svana pusē]. Jumava, 1996. – 337. lpp.
[13] Пруст, Марсель. По направлению к Свану. Перевод с французского Н. М. Любимова. СПБ: Амфора, 1999. – С. 427. Trešais iebildums pret tulkojumu latviešu valodā saistīts ar romāna trešo daļu “Zemju vārdi: vārds”, kas ir tādi kā Prusta semantikas prolegomeni, bet semantikā, kā zināms, šajā gadījumā atbilstošais termins ir “nosaukums”. Taču šo “tīri filozofisko” kritikas  līniju šeit neizvērsīšu.
[14] Dante. Dievišķā komēdija. Tulkojis J. Māsēns. Prof. K. Strauberga redakcija. Revidēts otrs iespiedums. Rīga: Valters un Rapa, 1936. (Pirmais izdevums iznāk 1921. gadā.)
[15] Dante. Dievišķā komēdija. Tulkojis J. Māsēns. – 95. lpp.
[16] Dante, Aligjēri. Dievišķā komēdija. No itāļu valodas atdzejojis Valdis Bisenieks. Rīga: Vaidelote, 1994. – 87. lpp.
[17] Zentas Mauriņas, šķiet, deviņdesmitajos gados izdotā grāmatiņa (labi atceros tās ārējo izskatu, bet nosaukums atmiņā nav saglabājies) palika iepriekšējā dzīves vietā, jo, mainot dzīves pasauli, daļa grāmatu paliek iepriekšējā lokā; atgriezies kādreizējā dzīves vietā, jaunajos grāmatplauktos ieraudzīju Konstantīna Raudives darbu, kuram blakus gan vajadzēja atrasties Mauriņai, bet kas nekur vairs nebija atrodama (veltīgi esmu grāmatu meklējis arī dažādos antikvariātos). Šeit būtu nepieciešama piezīme par vārdu “antikvariāts”, kas tagad diezgan bieži redzams uz dažādu krāmu (iespējams, dārgu) pārdotuvēm. Es to lietoju tikai attiecībā uz lietotu grāmatu veikaliem, atceroties tos laikus, kad Rīgā bija tikai viens antikvariāts uz Brīvības (toreiz – Ļeņina) un Dzirnavu ielas stūra, iepretim bijušajai “Florai” (par kuru būtu atsevišķs stāsts, kas nu jau pieder Rīgas koka arhitektūras vēsturei).
[18] Es šeit nerunāšu par filozofiju, kurā problēmas var radīt dažādos tulkojumos izmantotā atšķirīgā terminoloģija (lai arī latviskoti būtu dažādi darbi). Tā tas ir, piemēram, Hjūma tulkojumu gadījumā, kurus veikuši Zaiga Ikere un Aldis Lauzis. Lekcijās, stāstot par skotu apgaismību, man vienmēr jādomā: kā tad runāt par Hjūmu latviešu valodā? (Sk. Hjūms, Deivids. Pētījums par cilvēka sapratni. No angļu valodas tulk. Zaiga Ikere. Rīga: Zvaigzne, 1987; Hjūms, Deivids. Traktāts par cilvēka dabu. Ievads. Kopsavilkums. II grāmata. “Par jūtām”. Pārspriedums par jūtām. No angļu valodas tulk. Aldis Lauzis. Rīga: Liepnieks & Rītups, 2008.)
[19] “Dāvinājums”, 1–2. (Gēte, Johans Volfgangs. Fausts. Jāņa Raiņa tulkojums. Rīga: Liesma, 1972. – 5. lpp.)
[20]Gēte, Johans Volfgangs. Fausts. No vācu valodas atdzejojis Valdis Bisenieks. Rīga: Jumava, 1999. – 5. lpp.
[21] Turpat, 501. lpp.
[22] Sk., piemēram, tulkojumu krievu valodā: Гете, И.-В., Шиллер, Ф. Переписка. В 2-х томах. Перевод с немецкого и коментарий И. Е. Бабанова. Москва: Искусство, 1988.

 

Pēdējie komentāri:

• dzimmijs13 21.09.11 21:42

  Par Māsēnu, Zenta Mauriņa savā grāmatiņā izteica domu ka lai arī viņš esot tulkojis no vācu valodas, tomēr esot precīzi pārnesis Dantes garu... vai tamlīdzīgi, precīzi neatceros, lasīju to agrā ajunībā, bet ka Māsena tulkojums esot izdevies. Un atceros cik pats aizrautīgi lasīju Māsēna tulkojumu (starp citu, arī staipu līdz šo izdevumu ar kolosālajām Gustava Dorē ilustrācijām visās dzīvesvietās), nevarēju atrauties, to esmu pārlasījis vairākas reizes. Nu, ja neskaita protams paradīzi, to vairāk par vienu reizi neizlasīsi...
  Nu jā, un ar lielāko prieku iegādājos deviņdesmitajos veikto akadēmisko tulkojumu no itāļu valodas, domāju, precīzs Dantes tulkojums, nu tik lasīšu... pļurks, iespējams esmu stulbs mietpilsonis, taču nelasās un cauri. Pat lasot priekšā noliku veco izdevumu ar Dorē ilustrācijām, domāju, varbūt tās pietrūkst - pieķēru, ka aizrautīgi lasu Māsēna divkāršo, nevis pareizo, akadēmisko tulkojumu.
  Ok, tikai Korāna un Dantes sakarā - kuru personāžu viņš ielika pie šķeltniekiem, kurš sauca 'skaties kā es sevi plosu"?

• Vinnifreda 22.09.11 22:25

  Piekrītu, ka daiļdarba tulkojumā reizēm daudz svarīgāk ir pārnest daiļdarba garu (it īpaši bērnu un romantiskajā literatūrā), nekā akadēmiski precīzi iztulkot. Un vēl, ka pirmais tulkojums, kas ir lasīts, iespiežas smadzenēs kā galvenais. Man nāk prātā divi piemēri no manas pieredzes: 1) Doktors Dolitls un viņa zvēri, 2) Akselis Munte "Grāmata par San Mikelu". Man bērnībā un skolas gados rokās paveicās, jo nonāca šo grāmatu vecie, 1930. gadu izdevumi, kas likās ārkārtīgi burvīgi un noslēpumaini pievilcīgi tieši sava vecuma dēļ - apdzeltējušas lapas, veclaicīgas bildītes... Es šīs grāmatas ārkārtīgi iemīļoju, vispirms vienu, tad otru, par spīti drukas kļūdām, kas tur bieži figurēja, bet tās piešķīra grāmatai tādu kā īstuma, dzīvuma sajūtu, ka tās ir cilvēka, nevis robota radītas. No Aksela Muntes grāmatas es iemācījos veselas rindkopas no galvas, bet no doktora Dolitla man palicis prātā divgalvainais dzīvnieciņš Stiepies-Velcies. Vēlāk, deviņdesmitajos gados, es šīs grāmatas ieraudzīju grāmatnīcās no jauna izdodas, jaunā tulkojumā, un jutos ārkārtīgi vīlusies, tās paņemot rokās. Jaunajās grāmatās nebija drukas kļūdu, visi burtiņi bija pārāk moderni un maziņi (tipa - times new roman, kas vairāk saistās ar lietišķo dokumentu tekstiem, nevis šarmantu, literāru darbu), teksts tāds gluds, kā izķemmēts, nebija nekādu nelīdzenumu, nekādu burtiņu, kas samainījušies vietām... perfekti un garlaicīgi jau pēc vizuālā noformējuma... Vēl lielāku vilšanos sagādāja tulkojumi, kas bija tik pareizi, bez garšas, bez odziņas... Piemēram, dzīvnieks Stiepies-Velcies bija nosaukts kaut kādā citā vārdā, kas man nav palicis prātā. Arī citiem zvēriņiem bija kaut kādi normalizēti vārdi, kas noteikti bija precīzāki, oriģinālam atbilstošāki, taču man nelikās saistoši, līdz ar to es tās grāmatas nenopirku. Katrā ziņā, daudziem mūsdienu daiļliteratūras darbiem nav noformējumā piestrādāts, lai rastos sajūta, ka tas varētu būt kāds bēniņos atrasts, unikāls, noslēpumains teksts, kuru atverot, tu pārcelies citā pasaulē... Nē, es neesmu pret progresu, es vienkārši saku, ja tu bērnībā esi izlasījis Vinniju Pūku vienā tulkojumā, tu nekad mūžā nepieņemsi nevienu citu!

• dzimmijs13 23.09.11 7:31

  Jā, vēl nelielas pārdomas, "Streipa skandāla" sakarā, kad hūtes kabatas "partiju" nosauca attiecīgajā vārdā. Valodas aģentūras pārstāvji definējuši "mauka" kā vulgārismu - kaut gan tas pats Mēsēns savā tulkojumā šo vārdiņu izmantoja, un arī dažādu dzīvnieku apzīmējumi "kā cūkuģīmis" arī ir vulgārismi.
  Bet šeit nonākam pie tulkošanas korektuma - kaut kad pasen pamanīju, ka Iliadas pirmizdevumā Ģiezens tulkojis "govsacu Hēra", kas vēlākajā, padomju laika izdevumā pārtapa par "lielacu Hēru". Labi, neko nesaku ka "Ahilejs knašais" nomainīts pret "Ahileju veiklo", tas saprotami, bet "govsace" tomēr vairāk atbilst Homēra laika ideālām, ne kā politkorektā "lielacu". Vai šeit netiek zaudēta vēsturiskā "garša"?
  Jā, un tomēr zaļā partija, kura atbalsta mežu pārvēršanu kalicirtēs, ir maukas!

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma