Antans A. Jonīns: Piedzīvot cita dzejnieka dzīvi. (4)
2011. gada 8. septembrī, plkst. 14:09
Rubrika: Sarunas
Ar lietuviešu dzejnieku un atdzejotāju sarunājas Indra Brūvere
Antans A. Jonīns Dzejas maratonā pirms vairākiem gadiem. Foto: Evija Gruzna.
Antans A. Jonīns (dzimis 1953.g. Viļņā), dzejnieks un atdzejotājs. Beidzis Viļņas universitātes lituānistikas fakultāti ar diplomdarbu R.M. Rilkes atdzejojumi leišu valodā, no 1976. līdz 1993.g. strādājis izdevniecībā Vaga par redaktoru, 1993.–1995. kultūras raidījumu vadītājs Baltic TV (Vilņā). Kopš 1995.g. profesionāls literāts. Vairāku dzejas krājumu autors, atdzejojis no krievu un vācu valodas (arī J.V. Gētes "Faustu"). Smalks formas meistars, kas lielu nozīmi piešķir dzejteksta skaniskumam un apkārtējās reālās pasaules bezjēgas bezdibeņus pārvar ar ironiski elegantu un meistarīgu rakstības manieri. Brīvs (un intensīvs) tēlu un asociāciju plūdums atgādina dzejiski džezisku improvizāciju, kas, pateicoties skeptiska mūsdienu kultūrcilvēka dziļredzei un izslīpētajai tehnikai (šeit lielā mērā Henrika Radauska skola), satvarojas rotaļīgā, jebšu dzidras
Iesakām izlasīt
Pie dzejnieka Antana A. Jonīna Viļņā viesojās Indra Brūvere.
Ar autoru tikties varēsiet 2011. gada 9. septembrī kafejnīcā " Pastnieks zvana divreiz", Alberta ielā 13, plkst. 18.00. pasākumā mīl mani Dievs.
Indra Brūvere: Iesākumā vēlējos jautāt, kāpēc tieši Antans A. Jonīns?
Antans A. Jonīns: Kāpēc Antans A. Jonīns? Tas nav sarežģīts jautājums. Uzaugu dzejnieka ģimenē, mans tēvs arī bija dzejnieks Antans Jonīns, un, tā kā man vajadzēja kaut kā no viņa atšķirties, ieliku starpā vienu burtu, jo ne vārdu, ne uzvārdu mainīt nevēlējos. Vispār jau tas burts neko nenozīmē, tā vienkārši ir zīme, ka tas esmu es.
Vai grūti bija sevi pierādīt pēc tēva?
Nezinu. Nedomāju, ka tā man bija liela problēma, jo mana izpratne par dzeju un mani dzejoļi tomēr pārāk atšķiras no tā, ko rakstīja tēvs, vismaz iesākumos. Tagad, kad paskatos, var atrast šādas tādas sasauksmes, un ar vecumu arī rodas vairāk kā kopīga, bet toreiz... Toreiz dzeja vienkārši bija atšķirīga, mēs bijām dažādu laikmetu cilvēki. Protams, būt dzejniekam un dzejnieka dēlam ir nedaudz sarežģīti, jo pastāvīga salīdzināšana ir neizbēgama. Kaut arī tā ir bezjēdzīga, tomēr no tās aizbēgt nevari. No vienas puses, varbūt tas nedaudz tomēr ir palīdzējis, tāpēc, ka uzvārds jau bija dzirdēts – pievērsa uzmanību. No otras puses, tas bija arī traucēklis, jo konkurence, kuras it kā nebija, zināmā līmenī tomēr eksistēja.
Vai atbildības sajūta bija lielāka?
Kaut kādā ziņā jā. Protams. Un tieši tāpēc, ka tevi nepārtraukti salīdzina – tas tomēr atbildības sajūtu ietekmēja. No vienas puses tas nāca man par labu, jo savus pirmos dzejoļus nerādīju pārāk agri, to, ka rakstīju sliktu dzeju, neviens tā arī netika redzējis. Par saviem pirmajiem tekstiem man nav ko kaunēties. Tad varētu teikt, ka tas atbildības sajūtu ietekmēja.
Runā, ka dzejniekiem sava pirmā grāmata jāsadedzina. Vai tā ir?
Savā ziņā var teikt, ka es savu pirmo grāmatu esmu sadedzinājis, jo to neviens tā arī neieraudzīja. Bet par to grāmatu, kuru izdeva kā manu pirmo grāmatu, es patiešām nekaunos. Tā, pēc daudzu manu draugu domām, ir labākā mana grāmata. Es, protams, tā nedomāju, bet ir draugi, kas teic: „Lūk, toreiz tu rakstīji ļoti skaisti. Pēc tam paliki pārāk racionāls, gudrs vai prātīgāks... bet toreiz biji patiess...” Man jau liekas, ka arī vēlāk esmu uzrakstījis daudzus labus tekstus, bet par pirmo grāmatu man nav kauns.
Par pirmo grāmatu saņēmāt arī apbalvojumu. Vēlējos pajautāt par apbalvojumiem, kuru Lietuvā ir diezgan daudz. Vai tie veicina dzejas attīstību?
Varbūt... Protams, patiešām jāatzīst, ka Lietuvā dzejas prēmiju ir ļoti daudz. Un kādreiz tā lielā skaita dēļ jau ir ļoti grūti sameklēt kādu, kam vēl ko piešķirt, kas vēl palicis neapbalvots utt. Vispār mana pirmā grāmata tika ievērota, novērtēta kā gada labākā debija. Katram dzejniekam, zināms, ir citādi. Man tas būtībā bija ļoti svarīgs novērtējums, svarīgs tāpēc, ka biju samērā kautrīgs, par sevi diezgan nepārliecināts cilvēks, un tas man sniedza šādu tādu pārliecību, ka tas, ko es daru, ir OK, ka viss ir kārtībā. Tas man arī palīdzēja rakstīt otru grāmatu. Jo bija jūtams pašpārliecības trūkums. Pēc manām domām, radošam cilvēkam pašpārliecība ir ļoti svarīga.
Esat ne tikai dzejnieks, bet arī atzīts atdzejotājs un tulkotājs. Kā iesākāt tulkot, un kā tas ir ietekmējis jūsu dzeju?
Kā es sāku? Godīgi sakot, manā izpratnē atdzeja un dzejas radīšana būtībā ir līdzīgas nodarbes, tās papildina viena otru. Jo, atdzejojot dzejoli, to arī vajag uzrakstīt, to vajag radīt. Tu tikai radi dzejoli savā valodā par kāda cita dzejnieka doto tēmu, protams, pēc iespējas precīzāk atveidojot visas oriģināla īpatnības, bet būtībā tas ir tieši tāds pats radošais darbs, kas papildus vēl ir lieliska dzejas tehnikas skola. Tulkojot jāievēro vairāki nosacījumi, no kuriem vari izvairīties, rakstot savus dzejoļus, tādējādi atvieglojot savu ceļu. Šeit tu ceļu atvieglot nevari, tāpēc tā galvenokārt ir dzejas tehnikas skola, kas ir ļoti noderīga katram dzejniekam. Pirmkārt, tā bagātina visu tavu dzejas arsenālu, tu iemācies tīri formālas lietas, bez kurām varētu iztikt, rakstot savus tekstus. Otrkārt, atdzejojamais teksts ļoti iedarbojas, kad tu atdzejo kādu konkrētu dzejnieku. Padzīvo cita dzejnieka pasaulē, izdzīvo cita dzejnieka dzīvi. Tā arī ir pieredze, kas paliek pie būtiskā. Vispār man tulkot ļoti patīk, tāpēc ka tas patiesi ir ļoti interesants darbs, tā ir cīkstēšanās pašam ar savu valodu, ar tekstu, ko tev sniedzis kāds cits. Tie ir lieli izaicinājumi, ar kuriem patīkami strādāt.
Piemēram, tulkojot „Faustu” latviski, Rainis radīja daudzus jaunvārdus, jo bija spiests to darīt. Kā Jums veicās ar „Fausta” tulkojumu, vai nācās radīt jaunvārdus, bagātināt lietuviešu valodu?
Godīgi sakot, Rainim vajadzēja strādāt ar latviešu valodu, kura vēl nebija ļoti attīstīta, un praktiski viņš piedalījās tās jaunradē. Šodien „Fausta” atdzejotājs latviešu valodā jau lietotu pavisam citu valodu, un man liekas, ka tā jau ir pietiekama, lai pateiktu to, ko pirms 200 gadiem teicis Gēte. Varbūt arī manos tekstos radīts kāds vārds, bet nevarētu teikt, ka nācās radīt jaunus vārdus. Īpaši jau tāpēc, ka tas nebija pirmais „Fausta” tulkojums lietuviešu valodā.
Kādus autorus esat atdzejojis no latviešu valodas?
O, no latviešu valodas atdzejoju laikam pirms kādiem trīsdesmit vai četrdesmit gadiem. (Smejas.) Toreiz praktiski visvairāk tulkoju, izmantojot parindeņus, kaut latviski nedaudz arī sapratu... Pirms vairākiem gadiem iznāca jauno latviešu dzejnieku dzejas izlase, un tur es tulkoju Māra Melgalva dzejoļus. Tolaik mēs diezgan aktīvi sadarbojāmies ar latviešu dzejniekiem, bieži ciemojāmies, tad dažu labu dzejoli esmu iztulkojis, bet tagad... žēl, bet tagad latviešu dzeju es vairs neņemtos tulkot...
Pamatā atdzejojat no vācu valodas?
Tagad patiešām visbiežāk tulkoju no vācu valodas. Kādreiz šo to tulkoju arī no krievu valodas, bet tas arī bija sen.
Šobrīd esat arī Lietuvas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs – kāds liels izaicinājums! Ar kādām problēmām nākas saskarties? Vai viegli dzejniekam būt par priekšsēdētāju?
Vispār jau šos pienākumus pildu salīdzinoši nesen un jūtos šajā vietā neatbilstošs, jo laikam visos laikos, bet it īpaši šajos kapitālisma laikos, te derētu cilvēks, kurš daudz labāk orientējas ekonomikā, vadībzinībās, jurisprudencē un citās lietās, radošā darba šeit ir bezgala maz... Galvenokārt tās ir kaut kādas organizatoriskās lietas, kas saistītas ar saimniecisko darbību, rūpēm par ēkas uzturēšanu, kas ir ļoti neinteresantas, bezjēdzīgas (ļoti bieži bezjēdzīgas). Gribas tās padarīt jēdzīgākas ar dažādiem radošiem projektiem, starptautisko sadarbību. Parūpēties ne tikai par Rakstnieku savienības saimniecisko pusi, bet arī citām lietām, kas būtu svarīgas ne tikai pašiem rakstniekiem, bet arī visai lietuviešu literatūrai. Vispār jau gribas darīt darbus, no kuriem būtu lielāka jēga. Un, piemēram, viens no tādiem darbiem, ko tagad Rakstnieku savienība var darīt un kas man liekas pats svarīgākais, ir rūpes par lietuviešu literatūras izplatību pasaulē. Tādām lietām kaut kā arī gribas veltīt spēkus, nevis, teiksim, tikai tam, lai Rakstnieku savienības jumts nebūtu caurs...
Runājot par izplatību ārvalstīs, pirms kādiem pāris gadiem mūs sasniedza ziņa, ka Kultūras ministrija pieņēmusi lēmumu likvidēt „Lietuvas grāmatas” (Lietuviškos knygos, Literatūras centra analogs). Vai tas ļoti ietekmējis literatūras izplatību?
Ļoti. Šī organizācija tiešām ļoti daudz darījusi, protams, savu iespēju robežās. Bet tad, kad tika likvidēta „Lietuviškos knygos”, lietuviešu literatūras 'eksports' gandrīz apstājās. Tagad, varam vien cerēt, ka tas atjaunosies. Ministrija saprata, ka šāda situācija ir patiešām ļoti bēdīga, un, ja mēs paši neparūpēsimies par lietuviešu literatūru, par to nerūpēsies neviens. Nav ko cerēt, ka atradīsies izdevniecība, kas izdos lietuviešu grāmatiņu laikā, kad pasaulē ir tik daudz literatūras; ka par lietuviešu literatūru turēs rūpi, teiksim, spāņi vai latvieši. Ja nerīkosimies paši, neviens mūsu vietā to neizdarīs.
Latviešiem arī būtu interesanti uzzināt, kāda ir situācija preses jomā, jo mums vairs nav neviena drukāta iknedēļas izdevuma, kas regulāri par jaunumiem literatūrā. Ir ceturkšņa žurnāls Latvju Teksti, viens portāls un pāris kopumā par kultūru informējošu iniciatīvu elektroniskajā vidē.
Šajā ziņā varam priecāties, ka mums aizvien avīzes iznāk. Tās avīzes, taisnību sakot, arī izdzīvo, galvenokārt pateicoties radošajam entuziasmam, honorāru būtībā nav, darbinieki arī, var teikt, strādā gandrīz par velti, bet, paldies Dievam, avīzes vēl iznāk. Rakstnieku savienība ir dibinājusi un joprojām patur savā aizbildniecībā divus nedēļas izdevumus – Literatura ir Menas un Nemunas, iznāk arī biezais literārais žurnāls Metai. Tie vēl pagaidām turas. Protams, varbūt ne gluži tādi, kādus mēs vēlētos tos redzēt, bet, kad viss tiek darīts gandrīz bez atlīdzības, laikam ir maz cerību, ka tie uzplauks, ņemot vērā to, ka tekstus nākas arī piemeklēt. Literatūras tekstu, protams, pietiek, bet, lai par literatūra tiktu spriests un reflektēts, lai taptu kritika, nepieciešami honorāri. Tā ir problēma.
Vai jaunam autoram Lietuvā viegli izdot savu pirmo grāmatu?
Es domāju, ja autors ir patiešām labs, ja viņš uzrakstījis patiesi labu grāmatu, to izdot nebūs grūti. Manuskripts ilgi atvilktnē nestāvēs. Protams, nav jau arī tik vienkārši. Īpaši ar dzejas grāmatām – tās izdod tikai kādas divas trīs izdevniecības, un arī tad labi ja kādas dažas grāmatas gadā. Bet domāju, ka mūsdienās labu dzejnieku nepublicēšanas traģēdija negaida. Galu galā, tagad ir ļoti daudz izdevēju, un, atrodot atbalstītāju, iespējams izdot grāmatu arī bez konkursa.
Kas, pēc jūsu domām, ir labākie lietuviešu mūsdienu dzejnieki?
Vispār pašlaik lietuviešu dzejā tāda īpaši liela rosība nav novērojama, viss notiek samērā mierīgi. Diemžēl nupat esam zaudējuši pāris ļoti ievērojamu dzejnieku. Sigitu Gedu, kas lietuviešu literatūrai ir patiesi liels zaudējums. Šogad nomira Justīns Marcinkēvičs. Bet vidējās paaudzes dzejnieki strādā ļoti pamatīgi, nesagādājot ne lielus pārsteigumus, ne lielu vilšanos. Par ko priecāties? Ir par ko! Mums ir ļoti spēcīga jauno dzeja, daudz jaunu, labu, interesantu un spēcīgu dzejnieku. Tik tiešām grūti noticēt, ka gandrīz katru gadu vai katru otro gadu uzrodas kāds jauns un lielisks jaunais dzejnieks. Gan Donāts Petrošus (Kārļa Vērdiņa atdzejojumā lasāms šeit), gan Agne Žagrakalīte, šogad pirmo grāmatu izdeva Ilze Butkute. Marjus Buroks izdeva lielisku grāmatu. Patiešām ir ļoti daudz jaunas un lieliskas dzejas. Tā, pēc manām domām, pārsvarā arī baro lietuviešu literatūru, jo, kā jau teicu, vidējā paaudze (manā vecumā) un nedaudz jaunāki raksta apmēram to pašu, ko rakstījuši vienmēr... Pārsteidz jaunā paaudze - tā ir lieliska.
Jau izbanotais 09.09.11 22:24
Likumsakarīgi nesagaidījis neviena komentāra zem nevienu neinteresējošas tēmas, glābšu situāciju kā vienīgais:
"mūsdienās labu dzejnieku nepublicēšanas traģēdija negaida."
Protams, ne. Mūsdienu "labo dzejnieku" publikācijas sagaida tikai nelasīšanas traģēdija. Bet patiesi labai dzejai tas nekaitē: pietiek, ja to saprot karaļa šuvēji.
marks 10.09.11 11:47
neuztraucies, dārgais draugs, komentāru pļurkstoņas trūkums par intereses trūkumu gluži neliecina. Vismaz ne šuvēju aprindās.
Jau izbanotais 10.09.11 13:29
Tad jāsecina, ka šuvēju aprindām raksturīgi klusēt par sajūsmu raisījušu rakstu un tēmu, toties nekavējoties ierieties par neiepatikušos komentāru. Vārdsakot, latvju radošās kultūras un brīvas domas lidotāju dzīves moto: par jebko - vai nu sliktu, vai neko.