Aivars Ritovs: Milži, Sprīdīši un ES subsīdijas (27)
2011. gada 4. septembrī, plkst. 11:09
Rubrika: Redzējumi
Par dažiem Latvijas lauku apsaimniekošanas aspektiem.
Kāpēc latviešiem jābrauc uz Eiropu par palīgstrādniekiem, piemēram, zemeņu un burkānu vācējiem? Kāpēc latviešu zemnieks nevar maksāt tādas algas kā citur Eiropā, ja tas burkāns un zemene, ko latvietis novāc Īrijā, maksā tikpat dārgi, cik Latvijā? - vaicā Sandris Mūriņš, aicinot ekonomistu Aivaru Ritovu dalīties savā redzējumā.
Divos vārdos par politiku: Eiropas Savienības lauksaimniecības subsīdiju programma atbalsta „produktīvākos” un „stiprākos”, jo vairāk saražo, jo lielākas subsīdijas. Tas ir pareizi, jo, „produktīvākais” un „stiprākais” lauksaimnieks ar atbalstu plašināsies un savu „ražību” pārnesīs aizvien lielākā teritorijā. Savā veidā Eiropas Savienība globālos mērogos rūpējas par savu konkurētspēju un lauksaimnieku produktivitāti pasaules mērogos – nevis tikai vienas valsts vai Eiropas Savienības ietvaros. Ja Latvija būs efektīvāka lauksaimniecībā, agronomijā, lopkopībā, metodēs, pielietotājā tehnikā, ierēdņiem būs vairāk argumentu cīnīties par labākiem nosacījumiem subsīdijām
Neesam gudri saimnieki
Ceru, ka tabula radīs skaidrību. Latvijas zemnieki no viena hektāra pelna vismazāk Eiropas Savienībā. Tikai nedaudzi vairāk par 100 EUR. Pat lietuvieši, kuriem ir mazākas saimniecības kā mums, tātad nav līdzvērtīga apjoma, gūst divas reizes lielākus optimizācijas ienākumus no hektāra. Nevajag latviešus pelt par ražību jeb pievienotās vērtības lielumu no izaudzētā – mums, protams, ir, kur augt, un varam lepoties tikai ar viduvēju rādītāju, taču tas ne tuvu nav kritisks. Latvijā, tā var secināt, darbojas ražīgi, bet ne efektīvi vai gudri saimnieki. 
Šejienes lauksaimnieki patiešām nevar atļauties pat vietējo darba spēku cienīgi atalgot uz sava lauka. Varbūt – tiek stādītas neatbilstošās kultūras vai virtuāli pieprasītas kompensācijas par zemēm, kas nedod ražas. Es tikai analizēju statistiku un cenšos paskaidrot gan sev, gan lasītājam, ka Latvijā ļoti pieklibo ar pievienotās vērtības ražošanu uz viena hektāra. Raksta sākumā minēju, ka ES vēlas atbalstīt tieši efektīvākos. Ja Latvija nav visefektīvākā, tad - uz kāda pamata mēs varam pretendēt uz lielākām kompensācijām? Mūsu lauksaimniekam ir vēlme pēc tikpat zemas produkta pašizmaksas kā citās ES valstīs, taču panākt to gribas nevis ražojot, efektivizējot un optimizējot, bet, zināms, izmantojot dotāciju. Pēc statistikas datiem domājams, ka latvieši šmaucas vai nav labi saimnieki lauksaimniecībā. Kāpēc ES būtu jāatbalsta sliktākie saimnieki?
Tikko aprakstītais ilustrē vairākus aspektus. Mums jācenšas veidot savu lauksaimniecības politiku daudz efektīvāku un optimizētāku apjomu ziņā, jo „lielās saimniecības” ir ražīgākas. Ja mēs ejam šo ceļu, tad mums jābūt gataviem, ka Latvijā var būt tik lielas cūku vai citu lopu fermas, ka 3-5 km rādiusā tām nevar pietuvoties, un pāris tādu fermu var pabarot Latviju un vēl tik pat eksportēt. Tā būtu efektīva saimniekošana. Vai mēs gatavi tādu cenu maksāt par efektivitāti? Latvieši vienmēr bijuši naski apstrīdēt un aizliegt šādas iniciatīvas jau pašā sākumā... Ko tad īsti mēs vēlamies? Rezultātus?
Runājot par lauksaimniecības kultūrām, ienākumi no hektāra liecina par zemu pievienoto vērtību, ko gūstam no kultūrām, kas aug mūsu lauksaimniecības zemē. Jāpadomā, vai mums dokumentos nav daudz vairāk lauksaimniecības zemes, nekā tā, kurā tiešām kaut kas tiek audzēts. Apjaušot precīzus skaitļus attiecībā uz šo nozari, rodas zinātnieku un lauksaimnieku iespēja veidot stratēģijas un risinājumus ražības celšanā.
Lauksaimniecība ir hobijs, ne bizness!
Paskatoties uz Latvijas lauksaimniecības struktūru, redzams, ka mums pārsvarā ir viensētas un ļoti mazs skaits „lielo zemnieku saimniecību”. Paskatoties saražotās produkcijas aspektā, mums ir tieši otrādi – „lielās” ienes lauvas tiesu no visas lauksaimniecības produkcijas.
Tātad pēc būtības Latvijas lauki savā veidā ir naturālās saimniecības, kas uztur sevi un tuvākos kaimiņus. Lauksaimniecība kā nodarbošanās un bizness ir mazam skaitam „lielo saimniecību” vai tām, kas nodarbojas ar kādu specifisku kultūru audzēšanu, lopkopību vai ekoloģiskajiem risinājumiem. „Lielās saimniecības” ļauj optimizēti ražot lauksaimniecības produktus ar lielāku pievienoto vērtību. To ilustrē Eiropas Savienības dati (šeit).
Šīs ir ES valstis ar līdzīgu apstrādājamo zemes platību kā Latvijā (skat. tabulu augstāk). Rādītāji liecina, ka Latvijā ir viena no mazākajām saimniecības platībām Eiropas Savienībā. ES ražīgākajās valstīs (Dānija, Holande) var redzēt, ka vidējais saimniecības lielums 3-4 pārsniedz vidējo Latvijas saimniecības lielumu.
Dīvaina birokrātija
Neatņemama loma ir arī valsts ierēdņiem un valsts vīriem, kuriem jārūpējas, lai lielāku atbalstu Latvijā saņem „lielās saimniecības”, lai visi cenšas radīt „lielas un efektīvas saimniecības”.
Vienu akmeni varam mest ierēdņu lauciņā. ES aktivizē plastmasas aizstāšanu ar dabīgām un pārstrādājamām vielām; viena no vielām, ar ko aizvieto plastmasu, ir presēta industriālā kaņepe. Nē, nē tā nav kaņepe-narkomānu sapnis, tā ir industriālā kaņepe – salīdzinoši THC līmenis tām ir 0,2%, salīdzinot ar savvaļas kaņepi (8-25%). Vairāk par šo tēmu lasāms manuprāt labā rakstā: šeit.
Latvija ir vienīgā valsts Baltijā, kurā ar likumu ir aizliegta industriālo kaņepju audzēšana; tā ir krimināli sodāma. Kā mēs varam piedalīties šajā augsti pievienotajā tirgus apgūšanā? Tas tikai viens piemērs, cik mēs tomēr esam „inovatīvi” un atbalstām savējos.. Tātad šis būtu viens no ierēdņu primārajiem risinājumiem jautājumiem – birokrātisku šķēršļu novākšana no perspektīvām lauksaimniecības jomām.
Gribu uzsvērt – manuprāt, valsts lauksaimniecības politikai jābūt nevis lauksaimnieku uzturošai, bet uz efektivizāciju un pievienotās vērtības gūšanu pamudinošai. Jābūt ir optimālai pieejai gan saimniecību apjomu izveidošanā, gan efektivizācijā. Labu, stratēģisku skatījumu saredzēju nozares pārstāvja Belēviča rakstā: http://alturl.com/54rth. Katram jābūt savā vietā un pareizi atbalstītam, lai būtu efektīvs saimniekošanas piemērs un strauja izaugsme.
Kā nojaušams, Latvijā ir gaišas un aktīvas galvas gan lauksaimniecībā, gan ar lauksaimniecību saistītajās zinātnes nozarēs. Par to prieks. Ceru, ka ar savu apcerējumu un situācijas nelielo ilustrāciju rosināju uz pārdomām vai konstruktīvām diskusijām arī citu Latvijai svarīgu nozaru pārstāvjus.
dzimmijs13 04.09.11 14:43
'ļoti pieklibo ar pievienotās vērtības ražošanu uz viena hektāra" - ok, lai tā būtu - tikai, kad pirmo reizi biju aizbraucis uz Ameriku, biju diezgan pārsteigts par milzīgo skaitu resno... pat ne resno, drīzāk, jāsaka, miesās uzburbušo cilvēku skaitu. Tad viens "zaļais" paskaidroja, ka tas esot no lauksaimniecības produktiem, lai panāktu lielāku "pievienoto vērtību uz hektāru", izmanto stimulatorus, lai panāktu ātrāku, lielāku ražu - lai viss būtu ekonomiski pareizi un pamatoti.
Jā, tikai tas muļķīgais cilvēka organisms to nesaprot...
el 04.09.11 16:17
atlaut gmo audzesanu, viensetu kulturu iznidesana, hobiju lauksaimnieku likvidesana, udenu parpiesarnosana ar l/s, putnu u.c. zveru leena iznidesana.
Nevar buut, ka sis ir vieniigais risinaajums, lai paaugstinaatu algas, ir jaabuut kam labaakam.
Aivars Ritovs 04.09.11 16:41
Salīdzinājums tika veikts ar ES, ja būtu statistiskais salīdzinājums ar ASV būtu savādāki secinājumi. Es runāju par optimāla lieluma saimniecībām un valsts politiku iet uz tādām, nevis par viensētu iznīdēšanu. Runa ir par to ka valsts atbalsts "stimulē". Pārdomāts virziens ar "stimulu" dod straujus rezultātus.