Uldis Rutkaste: Par valsts parāda ilgtspēju (10)

2011. gada 31. augustā, plkst. 13:08

Rubrika: Redzējumi
Replika Jāņa Ošleja lekcijai ¼ Satori grāmatnīcā, www.makroekonomika.lv

Šo nelielo komentāru mani uzrakstīt rosināja ¼ Satori organizēto lekciju cikla ietvaros uzņēmēja Jāņa Ošleja nolasītās lekcijas videoieraksta noskatīšanās (par šajā rakstā apskatīto problemātiku skat. ierakstu no 43. minūtes: http://ej.uz/paradailgtspeja), kurā cita starpā tiek diskutēts arī par ilgtspējīgu valsts parāda līmeni.

Proti, lekcijas laikā tiek minēts, ka, ekonomikai augot, ir iespējams uzturēt arī pieaugošu valsts parāda līmeni naudas izteiksmē, un šādā gadījumā, ja gan ekonomikas, gan parāda pieaugums ir proporcionāls, parāda attiecība pret IKP nemainās. Tātad parāda līmenis ir ilgtspējīgs. Šādam apgalvojumam grūti nepiekrist.

Lekcijas turpinājumā tiek apskatīts arī konkrēts piemērs ar valsti, kuras IKP aug ar ātrumu 7% gadā, bet budžeta deficīts tiek veidots 6% no IKP, apgalvojot, ka tās sākotnējais parāda līmenis (40% no IKP) stabilizēsies vai pat samazināsies. Intuitīvi šāds

Ups…

Gaidītā parāda stabilizācijas vietā tas sākotnēji pieaug līdz 92% no IKP, un tikai tad stabilizējas šajā augstajā līmenī.

Kas par desām?

Patiesībā tā ir pavisam vienkārša aritmētika. Ja sākotnējais parāda līmenis ir mazāks kā 100% no IKP, tad 6% no IKP budžeta deficīts nozīmē procentuāli lielāku parāda kāpumu par 6% IKP pieaugumu. Tātad parāds pieaugs virsproporcionāli IKP, un tā attiecība pret IKP palielināsies līdz sasniegs ilgtermiņa līdzsvara līmeni (steady state). Savukārt ilgtermiņa līdzsvara līmeni iespējams aprēķināt pēc šādas formulas:

kur p – ilgtermiņa līdzsvara parāda līmenis; d un i atbilstoši budžeta deficīts pret IKP un IKP izaugsme (visi parametri izteikti viena daļās).

Tātad pēc šīs formulas tikpat vienkārši varam noskaidrot, ka, IKP augot ar 7% gadā, budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 2.6% no IKP, lai valsts parāds stabilizētos sākotnējā 40% no IKP līmenī.

Papildus minētajam gribu piedāvāt vēl vienu pavisam nelielu vingrinājumu. Proti, realitātē parasti ir vērojamas ekonomikas svārstības. Pat ja kāda valsts spējusi nodrošināt stabilu ekonomikas pieaugumu 7% apmērā vairākus gadus no vietas, nekur nav izslēgts, ka dažus gadus tai var nākties rēķināties ar daudz zemāku izaugsmes tempu vai pat ekonomikas kritumu, piemēram, globālas ekonomiskās krīzes rezultātā. Sekojot augstāk minētajam parāda stabilizācijas nosacījumam, šādos apstākļos būtu jāsamazina arī budžeta deficīts, lai parāda attiecība pret IKP nepieaugtu. Tomēr Keinsa politikas piekritēji šeit iebildīs – krīzes laikā ekonomika ir jāstimulē, palielinot budžeta deficītu. Ieskatam apskatīsimies, kas notiek ar valsts parādu, ja ekonomiskā izaugsme uz trīs gadiem apstājas (IKP pieaugums tuvs nullei), bet budžeta deficīts dubultojas līdz 12% no IKP (pāršķiram Excel darba lapu no "Bāzes scenārijs" uz "Krīzes scenārijs").

Parāds šajā gadījumā 3 gadu laikā pieaug par 36 procenta punktiem no IKP un krīzes beigās jau pietuvojas ilgtermiņa līdzsvara līmenim 92% no IKP apmērā. Tālāk jau katrs pats var paspēlēties ar skaitļiem lai uzzinātu, cik gadus izaugsmei atjaunojoties valstij nāktos dzīvot ar bezdeficīta budžetu, lai sasniegtu pirmskrīzes parāda līmeni.

Ko tad no šāda neliela piemēra varam secināt?

Pirmkārt, ekonomikā ne vienmēr tas, kas sākotnēji izskatās pēc 2*2=4 arī ir 2*2=4. Citiem vārdiem sakot, lietas var šķist vienkāršākas kā tās patiesībā ir, un tādēļ ekonomisti dažādu procesu pētīšanai izmanto matemātiskus modeļus.

Otrkārt, praksē valsts parāda ilgtspējīgais līmenis var izrādīties daudz zemāks, kā mēs sākotnēji domājam. Un tas dēļ ekonomikas cikliskuma un politiķu ieraduma veidot prociklisku fiskālo politiku labajos laikos. Proti, labajos laikos dzīvojot ar budžeta deficītu, kas teiksim nepārsniedz parāda stabilizācijas līmeni, bet krīzes gados – palielinot budžeta deficītu ekonomikas veicināšanas vārdā. Un pats interesantākais – atsākoties labajiem laikiem tā vietā, lai sabalansētu budžetu (vai veidotu pārpalikumu), atgriežoties pie pirmskrīzes parāda līmeņa, protams, atkal tiek veidots budžeta deficīts, kas ļauj stabilizēt parādu jau jaunā, daudz augstākā līmenī.

Rezultātā parāds jau pēc dažām krīzēm var sasniegt līmeni, pie kura to vairs neviens nevēlēsies finansēt, un valsts zaudēs pieeju finanšu tirgum gluži kā Latvija 2008. gada nogalē, kad bijām spiesti lūgt starptautisko aizdevumu ekonomikas stabilizācijai.

Uldis Rutkaste, Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks, www.makroekonomika.lv.

Pēdējie komentāri:

• Jānis Vanags 31.08.11 17:22

  Klausiet gudro cilvēku. Ja mūsu valsts parāds pret IKP palielināsies, kļūsim par tādu pašu sūdu bedri kā Vācija, UK, Itālija, Beļģija, Francija, Izraēla, Kanāda, Somija un ASV.
  
  http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_sovereign_states_by_public_debt

• Uldis Rutkaste 31.08.11 17:32

  Šodien sociālajos tīklos pačukstēja, ka līdzīgu problemātiku nesen apskatīja arī Mortens Hansens (angliski): http://t.co/JvEwau6. Interesentiem tur būs plašāks ieskats. Mortens apskata vispārēju gadījumu (es apskatīju tikai Jāņa izteikto piemēru), kurā IKP izaugsmi sadala reālajā un nominālajā komponentē, kā arī analīzē iekļauj procentu likmes.

• Uldis Rutkaste 31.08.11 17:40

  Atbildei Jānim Vanagam.
  
  Kādu laiku atpakaļ kolēģis Mārtiņš Bitāns kā reizi rakstīja par to, kādi faktori nosaka, kuras valstis var atļauties augstu parāda līmeni, bet kurām jādzīvo ar krietni vien zemāku: http://ej.uz/2yri (rindkopā, kas sākas ar "Arī šajā jomā ASV, Lielbritānijas un Latvijas valdības manevra spējas krasi atšķiras...)
  

Piedalies diskusijā: