Klāvs Sedlenieks: Politika: cietsirdīga spēle uz izzūdoša laukuma (5)
2011. gada 31. augustā, plkst. 10:08
Rubrika: Sarunas
Intervē Sandris Mūriņš.
Foto: Lauris Vīksne, F64.
Sandris Mūriņš: Tiklīdz kāds mums pazīstams cilvēks paziņo, ka viņš iesaistās politikā, tā nākamajā dienā mēs viņam sākam neuzticēties. Kā to var izskaidrot?
Klāvs Sedlenieks: Mana hipotēze - tā ir klasiska lomu spēle, kas man atgādina vienu no nežēlīgākajiem sociālo zinātnieku eksperimentiem. Stenfordas psiholoģijas profesors Filips Zimbardo centās noteikt cēloni, kāpēc cietuma apsardze cietsirdīgi izturas pret cietumniekiem. Viņš eksperimentā iesaistīja 24 parastus studentus, kurus pēc nejaušības principa sadalīja divās grupās - vieni kļuva par apsargiem, kurus pieņēma darbā, lai uzturētu kārtību. Apsargus gan apbruņoja ar koka stekiem, bet tos nedrīkstēja izmantot fiziskai iespaidošanai. Otra grupa spēlēja cietumniekus. Universitātes pagrabā tika izveidots improvizēts cietums, kurā arī notika eksperiments. Bija nodomāts pētījumu veikt divas nedēļas, taču to nācās pārtraukt jau pēc sešām dienām. Pārsteidzoši īsā laikā apsardze sāka izturēties cietsirdīgi un brutāli, proti, kā īsti cietuma uzraugi. Savukārt ieslodzītie arī pieņēma tipisku cietumnieku rīcības modeli. Rezultātā apsūdzētie sacēla grautiņu pret apsargiem, bet apsargi, cenšoties tikt galā ar šo situāciju, sāka izturēties tik agresīvi, ka eksperiments bija jāpārtrauc. Šī eksperimenta mācība ir nevis tas, ka cilvēki pieņem noteiktas lomas, bet gan tas, ka tas notika neticami ātri - nepilnas nedēļas laikā pavisam parasti studenti, kas ne ar ko īpaši neatšķīrās no citiem studentiem, sāka rīkoties atbilstoši pieredzējušu cietuma iedzīvotāju rīcībai.
Ar cilvēku iesaistīšanos politikā notiek līdzīgi. Tiklīdz cilvēks kļūst par politiķi, viņš sāk spēlēt iepriekš radīto politiķa lomu – pragmatiķis, kurā dominē nevis ideju politika, bet reālpolitiski apsvērumu, t. i. cīņa par varu un politiskie darījumi, kaut vai ar oligarhiem, varas iegūšanai. Savukārt, pārējie spēlē vēlētājus, kuri jau pēc lomas definīcijas neuzticas politiķiem, un uzskata, ka politiķi ir ‘maitas'. Tie ir jāienīst, jāaprunā un tiem jāriebj. Domāju, ja Zimbardo eksperimentu veiktu par politiku, mēs atklātu, cik ātri mēs pieņemam iepriekš radītas konfliktējošas politiķu un vēlētāju lomas.
S.M.: Kā var izmainīt politiku no savstarpēji konfliktējošu lomu spēles uz savstarpējās sadarbības un cieņas izrādīšanas spēli?
K.S.: Mēs, ieejot baznīcā, zinām, ka tur jāuzvedas klusi, jo labi pārzinām baznīcas apmeklētāja lomu. Līdzīgi ir ar politiku. Šīs lomu spēles izstrādājās lēnām. Mediji, politiķi un iedzīvotāji rada un uztur tās kā ikdienā iesakņotus priekšstatus vienam par otru un arī par sevi! Mēs tos varam lauzt, ja apzināmies, ka mums, piemēram, nepatīk politiķi nevis tāpēc, ka viņi būtu slikti cilvēki, bet gan tāpēc, ka viņi spēlē tādu lomu. Viens veids, kā to izdarīt, ir sarīkot kopīgus ”tusiņus”, kur satiekas cilvēki nevis lomas. Piemēram, jāsarīko Esplanādē deputātu un iedzīvotāju kopīga tējas dzeršana, kurā cilvēki nāk savstarpēji aprunāties – nebūt ne par politiku, bet par jebkuru citu tēmu. Varbūt šādā veidā iepriekš ieņemtās lomu robežas tiktu sašķobītas – tēju dzertu un pļāpātu vienkārši cilvēki, nevis deputāti un vēlētāji.
Otra ideja – uzlikt par pienākumu ikvienam pilsonim iesaistīties kādā politiskā partijā, līdzīgi kā tagad otrajā pensijas līmenī. Un tad noteikt, ka partija par katru biedru saņem kaut kādu finansējumu no valsts budžeta. Tā mēs atrisinātu partiju finansēšanas jautājumu, kā arī izjauktu konfliktējošu lomu spēli, jo tad ikviens no mums būtu mazāks vai lielāks politiķis un vēlētāju loma tiktu izņemta no esošā spēles komplekta.
S.M.: Cilvēki arvien mazāk uzticas saviem ievēlētiem pārstāvjiem ne tikai Latvijā, bet arī vecajās demokrātijās. Vai uzticības krīze nav signāls lielākām vēsturiskām pārmaiņām?
K.S.: Tam visticamāk ir saikne ar ekonomikas un jo īpaši tehnoloģijas izmaiņām. Drukas iekārta bija pamats, lai izveidotos laikrakstu industrija, kam bija svarīgi, lai izveidotos pēc iespējas lielākas lasītāju kopienas ar kopīgu valodu. Lielās franču revolūcijas laikā franciski runāja tikai 2% Francijas iedzīvotāji, kuri lielākoties bija Parīzes iedzīvotāj. Grāmatu un laikrakstu tirgus var attīstīties tikai tad, ja pieaug to cilvēku skaits, kas lasa vienā un tajā pašā valodā. Drukas tehnoloģija, laikraksti un valodas unificēšana bija būtiski stūrakmeņi nāciju valstu izveidošanai.
Tagad mums ir daudz citu visdažādāko tehnoloģiju, un arvien mazāk mēs lasām vienu un to pašu saturu, vienus un to pašu laikrakstus, apmeklējam vienus un to pašus interneta portālus. Gan pārskatāmo mediju, gan mūsu uztveres valodu skaits ir audzis. Tādejādi mēs atrodamies mediju telpās, kuras pārklājas arvien mazāk – dzīvojam arvien atšķirīgākās vidēs un identificējamies ar nesalīdzināmiem personāžiem.
Mūsdienu valstu ideoloģijas pamatu veido ideja par nāciju valsti. Tās pamatā ir pieņēmums, ka eksistē valodas kopiena, kurai ir kopīga kultūra, jo patērējām vienus un to pašus medijus. Un šai kopienai ir nepieciešama sava politiskā struktūra, citiem vārdiem – valsts. Internets atbīda malā drukas tehnoloģijas, mediju patēriņš dažādojas, un šajā aspektā izzūd tā kopiena, kura veido pamatu nāciju valstij. Politiķiem ir arvien grūtāk artikulēt, ko viņi pārstāv, jo sabiedrības ietvaros ir visdažādākie „pārstāvji” ar dažādām interesēm - latgalieši, lībieši, Lady Gagas un futbola kluba Real Madrid fani. Un mēs, savukārt, arvien mazāk viņos sad,zirdam sevi. Tas nozīmē, nācija kā sociāla parādība mainās, un, manuprāt, līdz ar to arī būs spiesta mainīties arī tās politiskā struktūra: nācijvalsts konstrukciju tuvākā vai tālākā nākotnē nomainīs kas cits.
S.M.: Kas būs tas pārvaldības modelis, kurš nomainīs nāciju valsti?
K.S.: Teroristu šūniņas rāda iedīgļus iztēlei par nākotni. Nerunājot par to, ka tas ir kaut kas krimināls, tas ir arī dzīvotspējīgs modelis, kurš var pastāvēt ārpus valsts vai pat par spīti tai. ASV ir gandrīz vai bankrotējusi, cīnīdamies pret kaut kādiem pāris tūkstošiem teroristu. Teroristu šūniņām ir augstas pašorganizācijas spējas un liela neatkarība no lielākām struktūrām. Tās ir piemērs, kā mūsdienu tehnoloģija iespējina dispersas kopienas, kuras var dzīvot neatkarīgu un pašpietiekamu dzīvi.
Nākamais pārvaldības modelis, pēc manām domām, nebūs tik cieši saistīts ar ģeogrāfiskajām vienībām. Nu pieņemsim, es tagad strādāju savā IT kompānijā, bet nekustāmais īpašums un vecāki man ir Latvijā. Viss mans bizness ir Šveicē. Un bērni arī iet Šveicē skolā. Jautājums, kurā parlamentā man vajadzētu vēlēt. Un vispār es, dzīvojot Latvijā, gribētu, lai manus sociālos nodokļus apsaimnieko Norvēģija, jo es ticu, ka viņi spēs vēlāk maksāt man pensiju. Kāpēc, lai es to nevarētu darīt? Tāpat par veselības pakalpojumiem – kāpēc es nevarētu maksāt Zviedrijā un ārstēties tur? Savukārt, ja valstu pārvaldes pakalpojumi būtu pieejami katram planētas iedzīvotājiem, šīs funkcijas varētu veikt arī citāda veida korporācijas - pavisam nesaistītas ar ģeogrāfisko piederību. Kaut kas līdzīgs State of Norway, Inc..
kb 31.08.11 16:20
klāv, modernas valsts ietvars ir nodokļi v/s juridiskā bāze & publiskie pakalpojumi. Es nevaru iedomāties, kā tavs distribūtētais modelis varētu nodrošināt sakarīgā veidā demokrātisku lemšanu par šiem jautājumiem.
Savukārt 'tirgus modeli' es negribu redzēt - pietiekami jau esmu to atskatījies valstī (ASV), kurā pašvaldības sacenšas 'race to bottom' nodokļu lielumā, juridisko bāze ir tik minimāla, ka vispopulārākā profesija ir jurists un publiskā infrastruktūra ir 19gs līmenī. 'Tirgus modelī' būs arī visas tirgus kļūdas.
dzimmijs13 31.08.11 17:29
Par "lomu maiņu" atliek tikai piekrist, tiesa, bez mazākās nojausmas, kā to izdarīt. Kaut kā šaubos par paņēmienu, ka visiem jābūt kādā partijā - gluži vienkārši būs "ārējā' un "iekšējā" partija, un nekas īpaši nemainīsies.
Bet jāmeklē ceļš protams ir.
Garoza 02.09.11 16:29
Paldies Sandrim un Klāvam par interesanto diskusiju!
Man gan gribētos mazliet iebilst Klāva izvēlētajam latviešu politiskās situācijas salīdzinājumam ar Zimbardo veikto pētījumu, kas balstījās uz nejaušās izlases principu. Politiskās elites un sabiedrības attiecības nevar gluži raksturot kā nejaušo izlasi, tas tomēr ir ļoti apzināts individuāls lēmums pievienoties politiskām partijām vai palikt ārpus tām. Latvijas politiskās varas un sabiedrības attiecības drīzāk pielīdzināmas attiecībām starp darba devēju un darba ņēmēju, kur pirmais, tas ir Latvijas tauta, pēdējos 20 gadus vēlēšanu starplaikā ir bijis pilnīgi bezspēcīgs attiecībā pret savu uz darba ņēmēju - Saeimā pārstāvētajām politiskajām partijām. Neskaitāmi ir tie gadījumi un situācijas, kad darba ņēmējs strādājis nevis darba devēja labā, bet gan kādas trešās personas labā, radot pēdējā bezspēcības sajūtu, kas laužas laukā caur nievām, vispārēju politiskās varas nosodījumu, politisko apātiju. Līdz darba devējs - tauta - nejutīs, ka darba ņēmējs ņem vērā tās intereses, nedomāju, ka kaut kas uzlabosies politiskās varas un sabiedrības attiecībās.
Attiecībā uz Klāva piebildi par nācijvalstu izzūdamību, jā, ir ko padomāt. Jau šobrīd vairāku starptautisku korporāciju kapitāls, iekšējā hierarhija, sava autonoma un patstāvīga apdrošināšanas sistēma, lobistu armija, ietekme uz starptautisko politiku ir pielīdzināma vai jau pārspēj atsevišķu valstu kopbudžetu un ietekmi starptautiskā arēnā.