Jānis Brizga: Degrowth, ekonomiskās izaugsmes kritika (19)
2011. gada 22. augustā, plkst. 16:08
Rubrika: Sarunas
Intervē Sandris Mūriņš
Jānis Brizga, vides zinātnieks, LU pasniedzējs
Sandris Mūriņš: Par ko iestājas “Degrowth” pētnieki, kritizējot ekonomisko izaugsmi?
Jānis Brizga: Pašreizējais valdošais neoliberālais ekonomikas modelis nav attaisnojies. Tas ir efektīvs, lai pārdalītu resursus starp tautsaimniecības nozarēm, taču nespēj nodrošināt sociāli taisnīgu ienākumu pārdali, sociālā kapitāla attīstību un dabas vērtību nenoplicināšanu. Attīstība ir notikusi pamatā uz citu valstu un dabas kapitāla noplicināšanas rēķina. “Degrowth” un ekoloģiskās ekonomikas piekritēji aicina ekonomisko sistēmu pielāgot cilvēku vajadzībām, lai veicinātu ne tikai vajadzību apmierināšanu, bet arī sociāli taisnīgu resursu pārdali un ekoloģisko ilgtspēju - dzīvi dabas kapitāla robežās.
Ekonomiskā izaugsme ilgu laiku ir tikusi uzskatīta par galveno valsts attīstības mērķi. Pēc otrā pasaules kara šim mērķim tika radīts zināmais indikators – iekšzemes kopprodukts (IKP). Izvirzot IKP kā attīstības pamata radītāju, tiek pieņemts, ka ekonomisko aktivitāšu pieaugums kāpina dzīves kvalitāti un ka materiālā labklājība ir iedzīvotāju dzīves pamatmērķis.
Bet izaugsmē balstīta valsts attīstība nav novedusi pie sabiedrības ilgtspējīgas attīstības. Tā ir tikai paplašinājusi pašu ekonomiku – radījusi arvien jaunas preces un pakalpojumus. Ekonomiku kā sistēmu nevar iecelt “dieva” kārtā un to nedrīkst skatīt atrauti no dabas resursiem un sabiedrības attīstības vajadzībām. “Degrowth” domāšanas piekritēji apšauba ekonomisko izaugsmi kā svarīgāko attīstības mērķi un IKP kā attīstības rādītāju. Pirmkārt, tāpēc, ka mūžīga ekonomiskā izaugsme jeb IKP pieaugums nav iespējams. Jo, pieaugot IKP, pieaug arī dabas resursu patēriņš. Citiem vārdiem sakot, pieaugot naudas daudzumam, pieaug arī preču patēriņš, kas nozīmē lielāku resursu caurplūdi ekonomikā un dabas kapitāla noplicināšanu. Dabas kapitāls ir ierobežots uz mūsu planētas un tas neaug līdzi ekonomikas izaugsmei. Otrkārt, IKP pieaugums ne vienmēr rada augstāku apmierinātību ar dzīvi. Pētījumi liecina, ka apmierinātība ar dzīvi seko materiālās labklājības pieaugumam tikai līdz noteiktam slieksnim (aptuveni 10 tūkstošu dolāru gadā uz vienu iedzīvotāju). Taču, pārsniedzot šo slieksni, materiālās labklājības pieaugums vairs nepaaugstina apmierinātību ar dzīvi. Dzenoties pēc materiālās labklājības, sairst iedzīvotāju sociālais kapitāls, izirst draugu un paziņu loks, un līdz ar to krītas apmierinātība ar dzīvi.
S..M: “Degrowth” piekritēji kritizē ekonomiskās izaugsmes fetišismu, apgalvojot, ka ekonomiskai izaugsmei ir gala robežas. Un šobrīd izaugsmes paradigma ir nokļuvusi vēsturiskā strupceļā. Kādas pazīmes par to liecina?
J.B.: Par izaugsmes iespējamo strupceļu zinātnieki ir brīdinājuši jau sen. Salīdzinoši nesen, pagājušā gadsimta 70 gados, ekonomists Medovs apgalvoja, ka ekonomiskās aktivitātes ir pārsniegušas dabas kapitāla robežas un ka turpmāk augošais pieprasījumu pēc energoresursiem radīs neatgriezeniskas vides problēmas. Šobrīd šie apgalvojumu piepildās, ekoloģiskās pēdas pētījumi liecina, ka pieejamo dabas kapitālu mēs patērējam 8 mēnešos un pārējos gadā mēnešus mēs dzīvojam uz parāda. Mēs noplicinām to dabas kapitālu, kurš neatjaunosies. Piemēram, mēs izšķērdējam minerālus un metālus, ko nevarēsim atkal izmantot nākotnē, kā arī fosilo enerģiju, ko vienkārši sadedzinām, veicinot klimata izmaiņas. Savu attīstību veidojam uz nākamo paaudžu rēķina, atņemot tām iespējamos resursus, radot tām jaunas problēmas un būtiski ierobežojot to iespējas attīstīties nākotnē!
Otrā pazīme – neskatoties uz ekonomisko izaugsmi, pieaug nabadzība un bads pasaulē. Esošā ekonomiskā paradigma to nevar atrisināt. Jau kopš 70 gadiem ir novērojama tendence, ka arvien mazāk cilvēku rokās nonāk arvien lielāks kapitāls, tajā pašā laikā pieaug tādu cilvēku skaits, nevar nodrošināt savas vajadzības. Pasaules ekonomiskā izaugsme tiem neko daudz nav palīdzējusi! Kā redzams, pieaug pārtikas cenas, ir grūti nodrošināt pārtiku nabadzīgām valstīm. Cenu kāpumu veicina arī pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums. Visi grib ēst, taču pārtika ir salīdzinoši ierobežots resurss. Ja visi grib patērēt vairāk, tad nabadzīgajiem tā ir arvien mazāk pieejama. Par mūsu pārticību trešās pasaules valstis maksā ar savu nabadzību un badu!
S.M.: Vai tehnoloģija, līdzīgi kā iepriekš vēsturē, spēs ekonomisko izaugsmi izvest no strupceļa? Vai, pateicoties jaunām tehnoloģijām, spēsim uzturēt bezgalīgu ekonomisko izaugsmi?
J.B.: Jā, 20. gadsimtā vienmēr tika apgalvots, ka tehnoloģija spēs palīdzēt. Bet pēdējo 10 gadu pētījumi par tehnoloģiskiem risinājumiem skaidri parāda, ka tehnoloģijas attīstības tempi vairs nespēj tikt līdzi ekonomiskās izaugsmes tempam. To labi raksturo piemērs ar klimata izmaiņām. Oglekļa ietilpība ekonomikā pakāpeniski samazinās par vidēji 0,7 % gadā. Taču pieaug iedzīvotāju skaits (1,3 % gadā) un IKP (par 1,4 % gadā). Līdz ar to efektivitātes pieaugums pat nespēj kompensēt iedzīvotāju skaita pieaugumu. Lai 2050. gadā sasniegtu IPCC nosprausto mērķi SEG emisijas stabilizēt pie 450 ppm, nepārsniedzot temperatūras pieaugumu 2 grādi pēc Celsija, ekonomikas oglekļa intensitāte līdz 2050. gadam būtu jāsamazina par 4,9 % gadā. Lai nodrošinātu šādu atsaisti pie prognozētā iedzīvotāju skaita pieauguma (0,7 % gadā) un stabila IK pieauguma, tehnoloģiskajam izrāvienam ir jābūt vismaz 7 % gadā, kas ir 10 reizes vairāk nekā pašlaik.
Turklāt pastāv tehnoloģiskā atsitiena efekts - piemēram, tu nopērc jauno hibrīda TOYOTA Prius, bet benzīnu izlieto tikpat daudz kā agrāk, jo ietaupi uz degvielas rēķinu un vari atļauties braukt vairāk. Vai arī ietaupīto naudu vari iztērēt, piemēram, aizbraucot atpūsties uz Austrāliju. Tas ir starpkontinentāls lidojums, kas CO2 slodzes palielinās vēl vairāk nekā tad, ja tu brauktu ar savu veco autiņu. Radot jaunas tehnoloģijas, bet nemainoties cilvēku dzīves veidam, nekādas īpašās izmaiņas gaidīt nav pamata.
S.M.: Vai “degrowth” nav tikai tāda laimīgās nākotnes ilūzija? Vai ir kādi novērojumi, kas apliecina, ka tā varbūt iespējama daudzu valstu nākotnes attīstības izvēle?
J.B.: Jāatzīst, ka globālā krīze ir labs katalizators. Par “degrowth” idejām jau sāk runāt meinstrīma ekonomistu žurnāli, piemēram The Economist. Eiropas Komisija sarīkoja konferenci “beyond GDP” jeb skatoties tālāk par IKP, arī Austrijas valdība rīkoja līdzīgu konferenci. Francijas prezidents Sarkozī nolīga Nobela prēmijas laureātu ekonomikā Stiglicu, kurš sagatavoja ziņojumu par IKP kā attīstības indikatora alternatīvām. Tas apliecina to, ka par šī idejām sāk domāt arī lēmuma pieņēmēji un politiķi.
S.M.: Izklausās pārliecinoši. Kāda būtu praktiska rīcība – kas būtu jādara valdībām?
J.B.: Manuprāt, vajadzētu atteikties no idejas par IKP kā attīstība pamata rādītāju un tā vietā sākt mērīt arī slodzes uz dabas kapitālu un sociālā kapitāla attīstību. Valdība lielākoties koncentrējas uz IKP, tas ir aplami! Piemēram, ja tu mājās gatavo ēst, tad tas IKP nepalielina, ja tu aizej uz restorānu paēst, palielinās IKP. Tādā veidā mēs mēģinām komercializēt teju visus mūsu ikdienas dzīves pasākumus, jo tādā veidā palielinās IKP. Tas nenozīmē, ka, ejot uz restorānu, tev ir lielāks ieguvums no tās pārtikas un baudas un runāšanas ar draugiem, nekā tad, kad tu ēd mājās. Mēs vienkārši mākslīgi kalpojam rādītājam. Visa valsts pārvalde un arī uzņēmumi strādā, lai palielinātu IKP.
Ekonomikas ministrijai vajadzētu koncentrēties vairāk uz cilvēku vajadzību apmierināšanu un nodarbinātību, nevis uzņēmējdarbības vai rūpniecības attīstību. Vajadzības ir iespējams piepildīt arī ārpus tirgus. Tagad krīzes iespaidā strauji attīstās dalīšanās ekonomika, un cilvēki savas vajadzības arvien vairāk piepilda paši, vai savā kopienā, ne obligāti veikalā. Zviedrijā, piemēram, daudzdzīvokļu mājās visur ir koplietošanas veļasmašīnas mājas pagrabā. Tas nozīmē ne tikai to, ka ikvienā dzīvoklī nevajag atsevišķu veļasmašīnu; tas arī atbrīvo dzīvojamo telpu un rada iespēju parunāt ar kaimiņiem, kad noej pagrabā mazgāt drēbes. Pašlaik mūsu ēkas ir ļoti neefektīvas, arī liela daļa enerģijas, par ko mēs, protams, samaksājam, izkūp gaisā. Tāpēc noteikti ir jāiegulda ēku energoefektivitātes palielināšanā.
S.M.: Un kā būtu jāmainās indivīda dzīves veidam?
J.B.: Viena iespēja ir brīvprātīgi izvēlēties pieticīgāku dzīves veidu (angļu valodā - voluntary lifestyle of voluntary simlicity). Tas nozīme, ka cilvēki brīvprātīgi atsakās no augstiem ienākumiem un pāriet uz vienkāršāku dzīvi. Strādā nevis 5 dienas nedēļā, bet strādā 6 stundas dienā, 4x nedēļā, lai būtu vairāk laika, ko pavadīt ar ģimeni, braukt ar riteni un darīt, kas tev patīk. Tas arī samazinātu patēriņu, labāk pārdalītu sabiedrībā pieejamo darbu, kā arī samazinātu bezdarbu un stiprinātu sociālo kapitālu. Lielākā daļa strādā, lai gūtu ienākumus, nevis gūtu prieku. Ir tāds teiciens – strādā, lai nopelnītu, lai nopirktu mantas, ka nav vajadzīgas, lai patiktu cilvēkiem, kas ir vienaldzīgi. Ir taču iespēja to cilpu pāraut!
S.M.: Ja aplūkojam krīžu - 2008 un 2009 - gadus Latvijā, vai to var nosaukt par ilgtspējīgas “degrowth” gadiem?
J.B.: Tie nebija “degrowth” gadi, uz kuru mēs būtu mērķtiecīgi gājuši un kuru mēs mācētu izmantot. “Degrowth” saprotam kā mērķtiecīgu darbību. Latvijas mērķis bija pēc iespējas ātrāk tikt atpakaļ, kur mēs bijām iepriekš, turpināt ierasto izaugsmes ceļu. Tā bija vienkārši bedre uz ceļa, iekrita, izlauza riteni, salaboja un brauc tālāk, tāda bija tā pieeja. Daudzi cilvēki, iekrītot tajā bedrē, tomēr sāk pārdomāt savus mērķus, bet, kas attiecas uz valsti, man liekas, ka Dombrovska valdība ir ļoti izaugsmē orientēta. Jā, pēdējos gados samazinājās IKP un slodzes vidē, bet sociālā ziņā tā nebija ilgtspējīga izaugsme – pieauga gan bezdarbs, gan nabadzība, iedzīvotāju ienākumi vēl vairāk polarizējās! Valdība pielika visas pūles, lai vēlētājiem parādītu, ka bez lieliem iedzīvotāju protestiem varam atgriezties uz ierastā izaugsmes ceļa, nevis centās nodrošināt cilvēku labklājību un vajadzību apmierināšanu.
“Degrowth” Latvijas gadījumā nenozīmētu, ka lielākai daļai sabiedrības būtu jāatsakās no ieņēmumiem, bet gan tas, ka jāfokusējas uz ilgtspējīgu attīstību – prātīgāku dabas resursu izmantošanu un saliedētāku sabiedrību. “Degrowth” Latvijā ir grūti pieņemt, jo Latvijā ir ticība neoliberālajam attīstības modelim. Tas varbūt pat nav izglītības iespaidā, tas ir kā reliģisks pieņēmums - ka bija padomju attīstība, kas bija slikta, un ka otra alternatīva ir augošais neoliberālais kapitālisms. Neoliberālisma attīstības modeli Rietumu valstis jau ir pārdzīvojuši, bet mums tas joprojām ir mērķa līmenī.
Austris Eglītis 22.08.11 17:51
Arī nacionālais laimes indekss ir uzmanības vērts rādītājs, par kura ieviešanu ir vērts diskutēt.
@domkalve 22.08.11 18:03
OECD jau ieviesuši arī "labas dzīves" indeksu - "better life index" http://www.oecdbetterlifeindex.org
Jānis Vanags 22.08.11 18:54
1) "Pirmkārt, tāpēc, ka mūžīga ekonomiskā izaugsme jeb IKP pieaugums nav iespējams. Jo, pieaugot IKP, pieaug arī dabas resursu patēriņš."
JB pats tālāk stāsta, ka oglekļa ietilpība samazinās par 0.7% gadā. Kāpēc ekonomiskai izaugsmei būtu jāapstājas, ja mēs varam augt par 0.7% gadā, netērējot vairāk resursu?
2) "Kā redzams, pieaug pārtikas cenas"
Man nav īsti redzams. Lēti tomāti ziemā, nedaudz lētāki vasarā. Pārtika no visām pasaules malām par kapeikām.
3) Par tehnoloģiskā atsitiena efektu - vai JB domā, ka labāk ir turpināt braukt ar vecu auto nevis nopirkt jaunu un ietaupīt benzīna naudu?
4) "ja tu mājās gatavo ēst, tad tas IKP nepalielina"
Tātad, ja visi gatavotu ēst mājās, neviens vairs nepirktu pārtikas produktus?
5) "Tas nenozīmē, ka, ejot uz restorānu, tev ir lielāks ieguvums no tās pārtikas un baudas un runāšanas ar draugiem, nekā tad, kad tu ēd mājās."
Vai JB noliegs, ka brīvā tirgus apstākļos marginālais ieguvums no ēšanas restorānā ir praktiski vienāds ar marginālajām izmaksām? Ko tad mēs varam secināt no fakta, ka cilvēki ēd restorānos?
6) "Vajadzības ir iespējams piepildīt arī ārpus tirgus. ... Zviedrijā, piemēram, daudzdzīvokļu mājās visur ir koplietošanas veļasmašīnas mājas pagrabā."
Kooperēšanās itin mierīgi spēj eksistēt un pat plaukt brīvā tirgus apstākļos. Zviedrijas veļasmašīnas tam ir burvīgs piemērs. Vai arī tās nopirka valsts par nodokļu naudu?
7) "Strādā nevis 5 dienas nedēļā, bet strādā 6 stundas dienā, 4x nedēļā ... Tas arī samazinātu patēriņu, labāk pārdalītu sabiedrībā pieejamo darbu"
Tad ko tas īsti izdarītu? Samazinātu patēriņu vai pārdalītu darbu? Ja pārdalītu darbu, tad manis nestrādātās stundas nostrādātu kāds cits, kopumā saražojot tikpat un kopējam patēriņa apjomam nemainoties (izmainās tikai patēriņa struktūra). Ja samazinātu patēriņa apjomu, tad samazinātu arī izdarītā darba apjomu, un kopumā cilvēki kļūtu nabagāki (es nopelnu par 500Ls mazāk, lai kāds cits varētu nopelnīt par 100Ls vairāk). Jebkurā gadījumā šis apgalvojums ir balstīts uz pieņēmuma, ka darāmā darba apjoms pasaulē ir kaut kas fiksēts. Interesanti gan, kur atrada darbu tie 5 miljardi cilvēku, kuru pasaulē vēl diezgan nesen nemaz nebija.
8) Kopumā idejas nav sliktas, tikai jāiemācās tās formulēt/argumentēt.