Aivars Ritovs: Daži vārdi par Aizbraucējiem (182)

2011. gada 18. augustā, plkst. 14:08

Rubrika: Redzējumi
Par strādājošo motivēšanu ikdienā

Kāds labs paziņa mani palūdza uzrakstīt pārdomas par mums, latviešiem vai Latvijā dzīvojošiem, tostarp arī par mani pašu un pēdējā laika ikdienu. Ja jums šķiet, ka lieki kādu kritizēju vai tukši spriedelēju: droši iesaistieties un komentējiet - centīšos laboties. Citas pārdomas par Latvijā notiekošo un statistikas saskaitīto lasiet blogā.

Sākot runāt par šo tēmu, vēlējos pastāstīt par to, kā mēs atbalstām un iedrošinām savus līdzcilvēkus, un cik tas patiesībā ir būtiski mūsu nākotnei.

Uzslavu nepieciešamību varu ilustrēt ar piemēru, no vidusmēra darba vietas Latvijā: ir taču ierasts, ka  reizi mēnesī vai pāris mēnešos darbiniekam liek „nostiepties kā stīgai”, lai taču zina „kas ir priekšnieks!”, „kā jāstrādā!” vai, gluži vienkārši, „lai zina savu vietu”. Reti kad var dzirdēt „labos piemērus”, „labās prakses” vai veiksmīgus „stāstus no ikdienas”.

Tajā pašā laikā mūsu strādnieks Jānis, aizbraucis uz ārzemēm, dara vienkāršu un monotonu darbu, piemēram, līmē uzlīmes tomātiem. Dara to ik dienas normāli bez īpašas centības, bet īpaši neslinkojot un nedarot to pavirši... Saņem normālu (tā lai degvielai pietiek, dzīves vietai, jaunām drēbēm, aliņam un vēl ir, ko uz mājām atsūtīt) algas čeku, un ik dienas vai pāris dienas viņš dzird arī uzmundrinājumus, cik „labi viņš līmējot uzlīmes”, ka „viņā ir apslēpts līmētāja talants”. Tad nu mūsu aizjūras Jānis kārtējā algas dienā domā, kam man tas patriotisms un nievas Latvijā ik dienas, ja tepat ir labi un var uzelpot kā cilvēks. Kādu laiku oficiāli maksājot nodokļus turklāt varu saņemt „kādu taustāmu atbalstu arī no valsts”. Varu domāt par savējo atbraukšanu (kaut vai no sākuma – ciemos).

Te nu sākas mūsu valsts un mūsu pašu zaudējums cīņā par strādīgajiem, uzņēmīgajiem un apķērīgajiem. Ne jau no labas dzīves aizjūras bāliņa godā devies Latvijas Jānis. Jānis varbūt nav īpaši apķērīgs vai talantīgs, bet Jānis nav arī tikai runātājs. Jānis atrada veidu, naudu, līdzekļus, lai atbrauktu un strādātu. Ja to nevarētu un paliktu tikai čīkstēt Latvijā, tad par viņu nebūtu šo pārdomu. (Lūdzu nepārprast, es nedomāju, ka Latvijā ir tikai čīkstuļi – nē, runa ir par tiem, kam nebija darba vai iztikas, vai iespējas izdzīvot Latvijā, un viņi atrada iespējas citur ārpus Latvijas.)

Manuprāt, Jānis būtu – un ir – vērtīgs draugs, vīrs, rads vai pilsonis. Tādēļ, ka viņš atrada iespējas, aizbrauca un apgādā sevi un līdzcilvēkus.

Manas pārdomas ir par ko citu – cik bieži gadās, ka ikdienā mēs pārstāstām un pārrunājam to, kā Jānim neveicies ar celtnieka karjeru vai nekustāmā īpašuma darījumiem. Par to, ka Jānis atstājis kaudzi ar parādiem. Īpaši aktīvi aizrunājoties, mēs nonākam līdz tam, ka tie paši Jāņi ir noveduši mūs līdz „Parexam” un lielajiem aizdevumiem, un tā mēs turpinām un turpinām...

Mēs neredzam tos, kas mums līdzās strādā ik dienas, bieži neiedomājamies ka viņi gaida atzinību par savu padarīto (labi padarīto) un savām iniciatīvām. Gaida iedrošinājumu un reālu atbalstu.
Ja vairāk būs Jāņu, kas uzdrīkstas, riskē, domā jaunas lietas un uzņemas atbildību (galvenais – tepat Latvijā), jo vairāk mēs iegūsim: draugus, kolēģus, partnerus, darba devējus, patriotismu veicinošu un labu vidi, kur augt mums un mūsu bērniem.

Katra mūsu kritika un nievas par pagātni vai neveiksmēm patiesībā mazina vēlmi mēģināt vēlreiz, cīnīties un tikt galā arti neveiksmi. Strādīgie, uzņēmīgie un apķērīgie varbūt nedibina „Nokia”, bet mazus veikaliņus, darbnīcas vai lauku gaterus. Viņi pabaro un uztur savējos (ģimeni), viņi rada pāris darba vietas un ir forši draugi un labi vecāki, jo iemāca uzņēmību un sparu.

Ja viņi aizbrauc... daļu algas viņi sūta saviem radiem, atbalsta tos, mājās palikušie pensionāri var izdzīvot un iepērkas mūsu Latvijas veikalos. Ja Jānis ir aizbraucis, iekārtojies un savējos aizvedis prom, tad Jānis maksā nodokļus, ir draugs, labs tētis un piemērs TUR PROM.

Lai labos draugus paturētu šeit, nevajag daudz – pastāstīt par viņiem un lepoties par to ko, ka cits patiešām kaut ko labu ir sasniedzis. Atbalstīt ar padomu, sakariem, pārdomām, ideju vētrām brīdī, kad neiet spīdoši. Varbūt ne pēc tik ilga laika mēs atradīsim jaunas konditorijas, veikaliņus, ķieģeļus, vīnus un vēl nezin ko, mūsu pašu Jāņu darinātus. Šādas iniciatīvas taču parādījās pat vēl pirms gada un diviem, un parādās aizvien - situācijā, kurā iespējama ne tikai aizrautība, bet arī atbalsts, kapacitāte noteikti būtu lielāka.

Lasītājam, visticamāk, gribas jautāt – kādēļ tāda pasāža par Jāni..? Latvijā, patiesību sakot, nav pārskatāmas, kārtīgas uzskaites: „cik patiesībā ir izbraukuši”, „kādu profesiju pārstāvji”, „vai viņi brauc sezonāli vai sezonāli apciemo Latviju” u.tml. Latvijā vispār ir visai nosacīta statistika par norisēm un procesiem. Latviju varētu pielīdzināt braucošam kuģim, kur viss kuģis paļaujas uz kapteiņa intuīciju par kuģa stāvokli, jo neviens mērinstruments īsti pareizi nerāda.

Atgriežoties pie izbraucējiem. Pirmie lielās iedzīvotāju skaitīšanas rezultāti ļauj izdarīt secinājumus. Latviju kopš 2004. gada ir pametuši 349,6 tūkstošu cilvēku (skat. http://alturl.com/caet6). JAU ir aizbraukuši 38,9% no Latvijas esošajiem vai topošajiem strādājošiem tautsaimniecībā. Aizbraucēji pārsvarā ir darba spējīgie vai viņu bērni, pensijas vecuma cilvēki nav aktīvākā izceļotājauditorija. Viņi jau ir AIZBRAUKUŠI!



Šis komentārs nav par tiem kas jau AIZBRAUKUŠI, bet gan par tiem, kas varbūt vēl ir Latvijā (jo datu par izbraukšanu jau mums nav): 171 tūkstotis nestrādājošo vai bezdarbnieku statusā, kā arī 318 tūkstošu ekonomiski aktīvo iedzīvotāju, kas nemaksā nodokļus un nav arī bezdarbnieki. Iedrošinājums un morālais atbalsts, protams, ir vajadzīgs tiem, kas ir bezdarbniekos un vēlētos atgriezties nodarbināto rindās, bet lielākie likteņu pabērni ir tie „pelēkie 318 tūkstoši”. Viņi vai nu jau ir peļņā ārzemēs vai strādā neoficiāli. Protams tie, kas strādā, arī visi nav laimīgi, un arī var sākt pakot mantas un meklēt alternatīvas ārpus Latvijas, bet statistikas vēstījums ir graujošs.,. No Latvijas vai nu ir aizbraukuši vai gatavi aizbraukt ir vairāk nekā 60% no tautsaimniecībā strādājošajiem. Latvijas aizbraukšana turpinās ļoti strauji.
 
Šoreiz tie nav dati par jauniem rekordiem eksportā vai bezdarbnieku skaita kārtējo samazinājumu. Bezdarbnieku skaita mērījumi ir atsevišķu pārdomu vērti, jo tie pēc būtības mums kā Latvijas kuģa kapteiņiem neko nedod.

Ar visu iepriekš teikto vēlējos vērst uzmanību uz to, ka tieši ar savu kapteiņa attieksmi, izturēšanos un uzņēmību varam daudz mainīt; tostarp, apzinoties esošās problēmas un sadarbībā meklējot iespējas rast atbildes uz jautājumiem un iespējas īstenot savas iniciatīvas.

Ir būtiski noņemt „rozā brilles” no visu, tostarp ierēdņu, deguniem un ilustrēt problēmu daudz maz reālos un pamatotos skaitļos, ar kādiem centos ilustrēt augstāk teikto. Ierēdņiem un valsts vīriem ir jāsaprot, ka, funkcionējot ES ietvaros, Latvijai jābūt konkurētspējīgai, lai piesaistītu „gaišos prātus” un „profesionāļus”. Tai jārūpējas par darba spēka neaizplūšanu. Patiesi un uzskatāmi ir jāuzskaita cilvēku kustība – šobrīd tādas uzskaites nav,  tā ir vajadzīga ne tikai kopskata radīšanai reizi desmit gados, bet gan tādēļ, lai varētu mēģināt gatavoties preventīviem soļiem, redzot, ka aizplūst kādi noteikti „profesionāļi”.

Pieņemsim, ka no  Latvijas pēkšņi aizbrauktu visas bērnu dārzu audzinātājas. Mēs pieņemtu bezdarbniekus darbā, aizpildītu darba vietas, atvieglojot darbā iekārtošanās noteikumus, bet patiesībā pasliktinātos mūsu bērnu izglītības kvalitāte, pazeminātos skolēnu un studentu sagatavotības kvalitāte. Rezultātā mēs nebūtu konkurētspējīgi ārējos tirgos; mūsu „gaišie prāti” bez ekonomiskām problēmām dotos sevi īstenot un attīstīt uz citām zemēm, jo vietējiem uzņēmumiem būtu maza kapacitāte un ierobežoti resursi inovācijām vai jauniem produktiem.

Bet varbūt tas viss sākas mūsu savstarpējās attiecībās? No labiem draugiem, radiem un kolēģiem (un arī priekšniekiem) ir tik grūti atvadīties un doties projām nezināmajā...

Pēdējie komentāri:

• momo 18.08.11 15:28

  cik patiesi vārdi!!!

• Marta 18.08.11 16:19

  Nenozheeloju ne mirkli, ka aizbraucu.
  Kad aizbraucu man bija 23, tagad dziivoju aarzemees jau 5 gadus. Taadai jaunai svilpastei nekaa netruuka - savs auto, dziivoklis (tiesa gan uz krediita), labs darbs (tiesa gan valsts instituucijaa), kaa bonuss tam visam juridiskaa izgliitiiba (LU).
  Taatad apstaaklji nebija spiedoshi, neviens mani nedzina projaam. Arii tagad, par laimi, nevienam nopelniitaa nauda man nav jaapaarsuuta, mani miiljie ir paeedushu un padzeerushi. Bet ne Latvijaa, aarpus taas.
  Visi straadaajam normaalus prfesionaalus darbus un ne zemenes, ne tomaatus nelasam. Tiktaal viss buutu super.
  Kaapeec es aizbraucu, shis jautaajums man pashai ir enigma. Biju jauna gribeejaas valodas iemaaciities, kur gan to labaak dariit, ja ne aarzemees. Agri sapratu, ka valsts kantorii neseedeeshu, jo man neruup piedziit peedejos santiimus no tiem, kuriem nekaa nav un nekad nebuus. Nespeeju pienjemt latvieshu mentalitaati, taa man vienmeer ir bijusi svesha. Negribeeju pienjemt situaaciju valstii, jo ne uz ko ceriibas neliku, arii treknajos gados. Domaaju - ja neaizbraukshu tagad, tad kad ? ? Neizdomaaju tachu sho projektinju uz aatru roku & karstu galvu, shim leemumam briedu gadus divus. Bija kaada priekshnojauta, sixth sense, ka, ja neaizbraukshu nozheeloshu. Aizbraucu - nenozheeloju, iekaartojos. Tagad lasu tikai Satori un Riigas laiku, tas tomeer veldzee dveeseli. Paldies par rakstu, viss skan ruugti, bet patiesi. Kaut kur taa smeldziite paliks ikvienam aizbrauceejam, vai tu dziivo sveshatnee gadu vai divdesmit piecus. Daudzi aizbrauca izmisushi. Marta.

• zobs 18.08.11 16:43

  smeldziite, kas ir tas ir. tomeer es to nesaucu pat par paardziivojumu. smeldziite var pamatiigi iestreegt tad, kad darbs nomainiits, draudzene aizgaajusi, oma nomirusi vai tev nekad nevar buut beerns. Taa ir reeta, reetinja, ar kuru visu muuzhu ir jaasadziivo. Un tad, kad par to atceries, kad piemini ... Life goes on again.

Piedalies diskusijā: