Jānis Daugavietis: Oslo jautājums (par kuru mēs nerunājam) (60)
2011. gada 16. augustā, plkst. 12:08
Rubrika: Redzējumi
Pārdomas, atgriežoties no Norvēģijas.
Daļa demonstrācijas Oslo promenādē. Foto: Jānis Daugavietis.
Norvēģijā man gadījās nokļūt nākamajā rītā pēc zināmajiem notikumiem. Tiešā klātbūtne un personīgā pieredze lika pārdomāt šī notikuma cēloņus un interpretācijas, bet profesionālās iemaņas un sociologa misija liek iesaistīties publiskā diskusijā. Šajā rakstā par to, kā izprotu šos notikumus un kāda ir mana pozīcija jautājumā, kas tik šausmīgā veidā tika atkārtots Oslo. - Jānis Daugavietis, sociologs (LU SPPI)
Ar tramvaju braucot uz hosteli no lekcijām Oslo Universitātē, nolēmu izkāpt pie galvenās katedrāles (viena no galvenajām ziedu nolikšanas un upuru pieminēšanas vietām) un mazliet pavērot notiekošo. Pēc neilga laika pie manis pienāca jauns vīrietis ar fotoaparātu un uzrunāja mani: vai drīkstot mani īsi nointervēt, viņš esot lielas Norvēģijas avīzes žurnālists. Līdz galam viņam nenoticēju, bet labprāt atbildēju uz jautājumiem [1].
Vispirms žurnālists jautāja par demonstrāciju [2]: ko par to domāju un kā es to redzu? Atbildēju, ka, nesaprotot norvēģu valodu, nevaru pasacīt, kādas runas tika teiktas un par ko runā valdība un prese. Es redzu, ka cilvēki ar ziediem ir atnākuši pieminēt upurus (sen jau biju aizmirsis, ka Norvēģijas sociāldemokrātu simbols ir roze), bet tas arī viss. Es nevaru nolasīt to, kāda ir viņu attieksme pret Breivīka vēstījumu. Savukārt demonstrācijas lielums mani nepārsteidza, žurnālistam par nožēlu teicu, 80. gadu beigās Rīgā esmu redzējis un piedalījies arī lielākās.
Problēma
Mani pārsteidza tas, ka Breivīka pirmā tiesas sēde bija slēgta – tas man lika aizdomāties, turklāt: ne tik daudz par tādām formālām lietām kā ‘vārda brīvība’ vai Norvēģijas kā ‘demokrātiskākās no demokrātiskajām valstīm’ tēls, bet gan par notikuma būtību.
Es labi atceros, ka pirmā lieta, par ko runāja ‘vienkāršie norvēģi’, kad biju Norvēģijā iepriekšējo reizi (pirms pieciem gadiem), bija imigrācija. Par lielo imigrantu skaitu, par svešajām kultūrām, par darbavietu atņemšanu, par dzīvošanu uz dāsnajiem Norvēģijas pabalstiem, par ‘krāsaino noziedzību’, par Norvēģijas jūrniekiem, kas visi kā viens esot filipīnieši, vārdu sakot, klasiskā vietējo iedzīvotāju retorika, kas rodas no subjektīviem un arī objektīviem iespaidiem.
Savukārt no pirmās Oslo apmeklēšanas reizes (pirms 10 gadiem) mans spilgtākais iespaids bija pilnīgi melno ieceļotāju tīneidžeru šaudīšanās Beene Man koncerta pustumsā; jauniešu pulciņš centās tur iekļūt bez maksas, un viņus trenkāja apsardze. Tas bija gluži vai ķermenisks piedzīvojums.
Tā arī bija mana atbilde žurnālistam, uz jautājumu par to, kā es interpretēju šos notikumus, sākot ar Breivīka motivāciju, beidzot ar slēgto tiesas sēdi: tādi noskaņojumi ir jūsu sabiedrībā, viņš nav nejaušs izņēmums.
Dažas dienas pēc demonstrācijas Oslo promenādē.
Klusēšanas spirāle
...bet tā kā šāds viedoklis ir, maigi izsakoties, politnekorekts, tas tiek izstumts no diskusijas vai, visticamāk, netiek ielaists dienaskārtībā. Varbūt klasisks ‘klusēšanas spirāles’ teorijas gadījums?
‘Taustāmi’ pierādījumi šī viedokļa augošajai popularitātei ir pēdējo gadu vēlēšanu rezultāti Eiropā, kur labējie gūst arvien labākus rezultātus, sākot ar Austriju vai Franciju, beidzot ar Latviju un pašu Skandināviju. Šīs partijas nu ir tik nozīmīgas, ka nereti ietilpst valdošajā koalīcijā, tomēr tās izrādās pārāk radikālas, lai iekļūtu valdībās. Manuprāt, tas ir tikai laika jautājums; ‘Visu Latvijai!’ es mierīgu sirdi prognozēju labākus rezultātus nekā iepriekšējās vēlēšanās.
Braucot uz vasaras skolu, kuras lektors ir amerikāņu politikas zinātnes profesors, kurš specializējas militāros konfliktos, man likās, ka lekciju laikā vai starplaikos mēs daudz runāsim par Oslo notikumiem. Vienīgais, ko mēs darījām, bija pievienošanās nacionālajai klusuma minūtei pirms pirmdienas pusdienlaika.
Gatavojoties šim rakstam, šķirstīju interneta medijus latviešu valodā, galvenokārt meklējot mūsu ekspertu viedokļus. Jāsaka, es neko daudz neatradu. Dominē uzliesmojums ap ‘Visu Latvijai!’ biedra Jāņa Iesalnieka tvītu („Norvēģijas upuri ir pilnībā uz multikulturālistu sirdsapziņas - viņu islamizācijas politika noveda pie tā, ka kādam vienkārši aizbrauca širmis” [3]), kamēr Kaspara Dimitera ne mazāk svilinošākie izteicieni („...Tomēr ievērojami šausminošākas nākotnes zīme ir 700 homoseksuālu pāru "kulturāla" salaulāšanās Ņujorkā”) [4] palikuši bez ievērības.
Ja kāds ‘nopietnāks’ cilvēks bija izteicies par Oslo, tad tikai līdzjūtības un trauksmes diskursā: sak, vai kaut kas tāds arī Latvijā ir iespējams, un ko mēs varētu darīt, lai to novērstu . Lai nomierinātu valdošo eliti, var teikt, ka šādu notikumu iespējamību stipri samazina atšķirības starp Norvēģijas (viscilvēcīgākajiem pasaulē) un Latvijas cietumiem.
Breivīks ir garīgi slims, es par to nešaubos, pietiek ar vienu faktu – 1515 lapaspušu manifests. Tomēr tā nav atbilde. Nedomāju, ka slimu (un tas vēl nav pierādīts) cilvēku rīcība būtu jāignorē un ka tā nav analīzes vērta. Tikpat labi varam parevidēt mākslas vēsturi un dzēst lielu daļu meistardarbu (ilustrācijai atsauciet atmiņā Breivīka tautiešu Munka vai Meiema daiļradi). Par psihiatriju kā politisku līdzekli totalitāros un demokrātiskos režīmos esam lasījuši, un daudzi to pat piedzīvojuši, bet šis notikums liek domāt par atgriešanos pie šīs pieejas[ 6].
Par ko šāda preses, politiķu un ekspertu klusēšana liecina? Visdrīzāk par to, ka tā ir problēma bez risinājuma, un ka tas ir temats, kura cilāšana elitei nes tikai zaudējumus.
‘Tauta’ par to runā, gan tur, gan šeit. Piemēram varam ņemt vienu no pirmajiem komentāriem zem Askolda Rodina raksta. Komentē alias: „Var jau, protams, akli nodefinēt, ka multikulturālisma problēmas Eiropā nav un dzīvot kā strauss ar galvu smiltīs. Bet šī problēma ir un to mēs redzam regulāri Francijā, Vācijā, tagad ļoti spilgti Norvēģijā. Nu un nebūsim naivi, arī Latvija nav un nākotnē nebūs izņēmums.” [7]
Arī es šo dilemmu esmu pie sevis apspriedis: ja runāšana par imigrāciju ir tieši tas, ko Breivīks ir vēlējies, tad varbūt tiešām tieši tāpēc (kāpēc?) to nevajadzētu darīt?! Vai, lieku reizi pieskaroties šim jautājumam, es neaizvainošu kādu draugu, paziņu vai kolēģi, vai varbūt apdraudēšu savas izredzes darba tirgū? Visdrīzāk – jā, bet vai tāpēc šī saruna būtu jāatliek līdz laikam, kad Latvijai būs jau pāri otrais vai trešais jaunās imigrācijas vilnis, kā prognozē eksperti: „ap 2020.gadu Latvija pati sāks aicināt imigrantus.”[8]
Pēc manām domām, jau tagad vajadzētu apspriest un plānot mums izdevīgāko imigrāciju - kādu valstu vai kultūru imigrantus mēs labāk vēlamies, kā veidot viņu apmešanās un integrēšanās politiku un tā tālāk.
Nedaudz atkāpjoties pašmāju vēsturē, man prātā ataust sabiedriskā doma un diskusija Rīgas metro projekta gadījumā 1987./88.gadā , ko tiešā tekstā vēstīja grupa Jumprava tolaik populārajā, bet joprojām oficiāli neizdotajā dziesmā ‘Metro’:
„Metro nav draugs, lai nolīstu zemē;
Virs zemes daudz svešus cilvēkus sasauks,
Neviens no viņiem nekur neaizbrauks.
Metro tos līdzi pazemē sauks,
ar viņiem pa visus pilsētu brauks,
Katrs kaut kur paliks, neviens neaizbrauks.” [9]
Toreiz problēma tika atrisināta: pamatīgā sabiedrības spiediena dēļ metro celtniecības projekts atcelts, Rīgā netika ievests vairāku desmitu tūkstošu darbaspēks un arī metro netika uzbūvēts. Varbūt tas bija zināms politiskās varas vakuums, kas ļāva uzplaukt šādai sabiedriskai demokrātijai, varbūt citi iemesli, bet tagad šāda situācija liekas mazticama: jo vienmēr būs priekšvēlēšanu laiks, jo šī problēma mūs vēl neskar, jo...
Nākotne
Atgriežoties pie Oslo, mans jautājums norvēģiem bija šāds: kā jūs iedomājaties integrēt citu rašu, citu ticību cilvēkus, ja mēs Latvijā nespējam ‘tikt galā’ ar valodas, ticības, kultūras, vēstures un citādās ziņās sev radniecīgām tautām, kas mums līdzās dzīvojušas simtiem gadu?
Socioloģijas un citu sociālo zinātņu mērķis ir palīdzība sabiedrībai. Mēs pētām sabiedrības, analizējam problēmas, prognozējam un sniedzam risinājumus. Nav cita attaisnojuma sabiedrības (valsts) uzturētas zinātnes pastāvēšanai [10].
Sociālajās zinātnēs arvien lielāku vietu ieņem dažādi psiholoģijas strāvojumi, piemēram, evolucionārā psiholoģija. Socioloģijā augošs lauks ir emociju socioloģija. Cilvēku emocijas atkal tiek uzskatīts par būtisku sociālo spēku. Mēs redzam, ka eiropiešos arvien vairāk pieaug nepatika, bailes vai pat naids pret ienācējiem. Ekstrēmākos gadījumos tas materializējas atsevišķu idivīdu vai mazu grupiņu (piemēram, Krievijā visai aktīvo skinhedu) tiešās un vardarbīgās akcijās vai sabiedriskās domas slīgšanā pa labi (Latvijas un daudzu citu Eiropas ‘demokrātisko’ valstu gadījums).
Mēs varam nerunāt par darba roku trūkumu, par gaidāmo imigrāciju, par iedzīvotāju bailēm un nepatiku pret citu kultūru imigrantiem, bet lielai daļai Latvijas iedzīvotāju ir bijusi pat tieša šādas realitātes pieredze (vai nu strādājot, vai ceļojot ārvalstīs), un viņiem jau ir izveidojusies noteikta attieksme. Mēs zinām, kādas izskatās lielākās Rietumeiropas pilsētas, un varam iedomāties, ka vairums Latvijas iedzīvotāju baidītos no tādas perspektīvas.
Mēs varam neko atklāti (publiski) nedarīt un būt politkorekti, bet tad arvien biežāk darīs tie, kas dažādu iemeslu dēļ (garīgs vājums, ekonomiska bezizeja, politisks ekstrēmisms) nebaidās. Viņu rīcība būs tāda pati kā Ņujorkā, Oslo, Beirutā... Bet no otras puses ‘neredzami’ darbosies kapitāla loģika, kāpinot ražošanu un pavedinot cilvēkus ar pieaugošās patērniecības iespējām.
[1] Kad nākamajā dienā par to stāstīju kādai norvēģietei, kas arī apmeklēja tos pašu vasaras skolu, ko es, viņa teica: viņš NOTEIKTI bija žurnālists! Viņai bija taisnība, un mana intervija arī tika publicēta nākamajā dienā ietekmīgākajā valsts konservatīvajā avīzē Aftenposten. Numuru gan neesmu redzējis, un jūtu nelielu ziņkāri par to, kas no manis teiktā (es runāju daudz!) ir publicēts, un kā tas viss interpretēts; ka intervija notika angliski, žurnālists konspektēja blociņā.
[2] Iepriekšējā dienā Oslo bija notikusi lielākā demonstrācija-gājiens valsts vēsturē, kurā ap 150 000 norvēģu ar rozēm rokās devās uz pilsētas centrālajām vietām lai noliktu ziedus un klausītos retranslētas valstsvīru runas.
[3] Iesalnieka tvitera ieraksts, 2011.g. 24.jūl. [http://twitter.com/#!/JanisIesalnieks/].
[4]„Oslo traģēdijas traģiskākā zīme”, 2011.g. 25.jūl. [http://www.diena.lv/blogi/oslo-tragedijas-tragiskaka-zime-13894119].
[5]Piemēram Māra Zandera raksts „Smagi jautājumi”, 2011.g. 26.jūl. [http://www.diena.lv/sabiedriba/zinas/smagi-jautajumi-13894173]. Vēl ir vēsturiski teorētisks Andreja Berdņikova raksts „Aiz Breivīka frontes robežas” par ideoloģiju saspēlēm portālā politika.lv [2011.g. 3.aug. [http://www.politika.lv/temas/sabiedribas_integracija/19236/], un tas arī praktiski viss.
[6] Zīmīgi, ka no sākuma noziedznieka garīgs vājums tika interpretēts kā sabiedriskais ļaunums, - tas ļaus viņam izvairīties no cietuma -, bet vēlāk tas tiek instrumentalizēts citādi; aizvien domājot par ‘kopīgo labumu’, jāteic, psihiatriskā klīnika Breivīkam būtu lielāks sods nekā cietums, jo tas totāli diskreditētu viņa darīto un teikto.
[7] „Norvēģijas atskaņas”, 2011.g. 28.jūl.[http://www.ir.lv/2011/7/28/norvegijas-atskanas].
[8] „Demogrāfs prognozē, ka Latvija pati sāks aicināt imigrantus” - intervija ar Ilmāru Mežu, LETA, 2011.g. 8.aug. [skat.šeit].
[9] Teksta autoru man neizdevās identificēt.
[10] Starp citu, Breivīks savā manifestā ir visai skarbi izteicies par sociālajām zinātnēm, jo īpaši socioloģiju.
kailā 16.08.11 13:20
Pirmo reizi par norvēģiem izlasīju vectēva Pasaules ģeogrāfijas enciklopēdijā , ka norvēģi ir mistiski un noslēgti cilvēki. Tagad mana pieredze saka - ka tas ir ļoti maigi un ļoti dzejiski teikts. Kas es studēju Oslo universitātē, tad braucu pie sava drauga uz viņa lauku mājām. Un viņš stāsta - tie kaimiņi pakārās, tas nošāva sievu , tas nonarkojās utt. Aizgājām pie viņa drauga. Liela divstāvu māja - visā skaļumā skan Mocarta mūzika, saimnieks vientuļš sakņupis sēž uz lievenīša.
Kur ir lielākais pedofilu skaits uz 100 iedzīvotājiem Eiropā. Kur ir viens no lielākajiem narkomānijas un pašnāvību rādītājiem pasaulē ? Atbildu - Norvēģijā.
Man var teikt nosāpēja sirds par slimo slepkavu Breivīku. Vai kāds ievēroja - tēvs viņu nolamāja un pateica, ka labāk būtu nošauts uzreiz , māte - ka viņa negrib dēlu vairs redzēt , viņai kauns par viņu. Es domāju - tur ir pamats gan konkrētai slepkavībai, gan visām viņu problēmām. Emocionāli atsaldēti troļļi. Absolūts mīlestības trūkums. Vecākiem dēls vienmēr būs dēls, pat ja viņš kļuvis par cilvēkēdāju, kas teiksim regulāri mielojās ar zīdaiņu smadzenēm vai jaunavu šķinķīšiem. Mans brālis ir psihiatrs un narkologs Norvēģijā jau otro gadu. Mums viedokļi sakrīt - labklājība šo tautu laimīgāku nav padarījusi.
Un par mulitkulturālismu un musulmaņiem man arī ir savs viedoklis, bet nevar jau rakstīt. Drošības policija mani vēl arestēs par naida kurināšanu , tagad es negribu ideju dēļ tikt apcietināta. Tam man ir plāniņš pensijas vecums. Tad gan es veidošu anarhistu grupiņu.
Kārlis 16.08.11 15:23
Es labprāt ieraudzītu autora paša vēstījumu, ne tikai notikušā aprakstu. Socioloģiskā palīdzība būtu, ja tiktu rosināti virzieni- kurp tad iesim, jo ne jau elites "klusēšana" mums nav zināma, bet ceļi, kurp iet, lai izvairītos no tautu un individuālām traģēdijām. Vai autors (vairākkārt) piesaucot iesalnieciski labējos netieši norāda virzienu?
jd -> Kārlim 16.08.11 15:47
Mans aicinājums ir neignorēt problēmu, runāt, analizēt. Migrācija / imigrācija / demogrāfija / ekonomika / politika nav mani lauki. Raksts bija tāds maigs aicinājums attiecīgajiem ekspertiem..
Ja jautājums ir par manu politisko nostāju, tad atbildu, ka man parasti ir grūti izlemt, par ko balsot - TB vai SC.