Zigurds Zaķis : Par Latvijas neizmantotām interneta iespējām (3)
2011. gada 12. augustā, plkst. 16:08
Rubrika: Sarunas
Intervē Sandris Mūriņš
Zigurds Zaķis. Foto no personīgā arhīva.
Zigurds Zaķis - viens no pieredzējušākajiem Latvijas reklāmas un komunikāciju nozares dalībniekiem (no 1992. gada) - stratēģiskās plānošanas eksperts ar padziļinātu interesi par izmaiņām, ko digitālo tehnoloģiju izplatība ienes ekonomikā, biznesā, sabiedrībā un visu mūsu dzīvēs. Kā Fulbright stipendiāts ieguvis MBA grādu Brandeis Universitātes biznesa skolā Bostonā; specializācija: stratēģija un starptautiskais bizness (2003-2005); pirms tam RTU Automātikas un Skaitļošanas Tehnikas fakultāte (1986-1993). Šobrīd digitālās attīstības un stratēģiskās plānošanas direktors BBDO grupas aģentūrā Instinct, Maskavā. Bloga http://Z.Z..typepad.com autors. Ar Zigudru Zaķi sarunājas Sandris Mūriņš.
S.M: Ja skatāmies ilgākā laika periodā, tad mēs piedzīvojam digitāla laikmeta sākuma posmu. Kā Tu redzi šo laiku, kad mirst analogās, bet dzimst digitālās tehnoloģijas?
Z.Z.: Tehnoloģiju jomā šīs ir cilvēces vēsturē lielākās izmaiņas industriālās revolūcijas, mediju un komunikāciju attīstībā kopš drukas mašīnas izgudrošanas. Šo izmaiņu ietekme uz mūsu dzīvi, sabiedrību, zinātni, izglītību un ekonomiku, visticamāk, būs daudz lielāka par minētā izgudrojuma nestajām un noritēs daudz īsākā laika posmā.
Mēs, kā sabiedrība vai kā cilvēce, vēl atrodamies ļoti agrīnā digitālo tehnoloģiju izmantošanas stadijā, un šajā, agrīnajā “ieskatīšanās un attiecību veidošanas stadijā” ir daudz par agru spriest par to, kuras no tām platformām un instrumentiem, par kurām raksta futurologi vai tehnoloģiju apskatnieki pēc vizītēm universitāšu vai tehnoloģiju kompāniju pētniecības centros, izdzīvos un tiks pielietotas. Un arī - kā tās tiks pielietotas. Mūsu attiecības ar tehnoloģijām visbiežāk attīstās līdzīgi kā tik daudzas citas attiecības - no ieskatīšanās un aizraušanās stadijas, caur bieži vien sekojošo vilšanos (lielāku vai mazāku) uz pakāpenisku “attiecību stabilizāciju” (vai attiecību izbeigšanu) uz vairāk vai mazāk stabilām attiecībām uz kādu laika periodu vai ilgāku laiku (skat. bloga ierakstu “Reklāmas tehnoloģiju un tehniku dzīvescikli”, 06/09/2009).
Savā ikdienas darbā komunikāciju jomā es izvairos saukt digitālos komunikāciju instrumentus un platformas par medijiem un arī aicinu kolēģus to nedarīt - asociācija ar masu medijiem jeb plašsaziņas līdzekļiem, kuru misija bija nogādāt informāciju vienā virzienā, no viena punkta uz daudziem, bieži veido barjeru izmaiņu un jauno iespēju izpratnē. Lielākoties jaunās platformas ikvienam no mums ir tieši tas, ko mēs paši no tām izveidojam. Mans Twitteris ir atšķirīgs no tavējā, mans Facebook ir atšķirīgs no tavējā, jo atšķiras gan mūsu draugu loks, gan intereses. Un interneta platformas nekādā ziņā vairs nav vienvirziena “(masu) medijs” vai pasīvs informācijas uzņemšanas process, bet gan dinamiska sistēma, kuru mēs paši veidojam, ietekmējam un mainām, apzināmies mēs to vai nē.
Viens no spilgtākajiem piemēriem šobrīd ir tik daudz apspriestais Twitter - iespējams, ne tikai saziņas līdzeklis, bet arī lielākā reālajā laikā pieejamā jauno, divvizienu saziņas platformu simulācija reālā laikā. No līdzdalības tajā (līdzdalības, nevis tikai vērošanas) var mācīties ļoti daudz. Bet beigu beigās ikvienam no mums tiek tieši tas, ko no tā mēs izveidojam, kam sekojam un kā organizējam informāciju; vai arī - izmēģinājuši un vīlušies ignorējam to, pavisam vai uz kādu laiku. Bet, ja mēs tiekam pāri pieminētajam vilšanās posmam, šim “ai, tajā Twitterī nekā nav” (“jo es to lietoju tā, kā iedomājos citus to lietojam vai arī kā nu man tur sākumā pagadījās”), tad tas var kļūt vai nekļūt par noderīgu instrumentu - vienam izziņai, otram mēķtiecīgiem sociālajiem eksperimentiem un mazām politiskām provokācijām, trešajam: lai uzturētu saiti ar profesionāli nozīmīgām grupām un vēl daudziem jo daudziem: lai vienkārši kavētu laiku un uzturētu saziņas plūsmu ar draugiem un paziņām. Vai arī mazliet no visa un vēl kaut kas, par ko neviens cits nav iedomājies.
Protams, plašsaziņas līdzekļi nekur nepazudīs, vien mainīsies to loma un visticamāk - mazināsies ietekme. Un tas būs visai ilgs posms, kamēr nozīmīga sabiedrības daļa aktīvi līdzdarbosies. Tomēr tas, ko mēs redzam jaunās paaudzes rīcībā, vieš cerības, ka izmaiņas būs ātras. Jaunieši, kuri ir uzauguši, digitālajiem instrumentiem līdzās esot, ir gan daudz elastīgāki un kritiskāki, saziņas kanālus izvēloties, gan daudz aktīvāk gatavi līdzdarboties satura radīšanā vai vismaz viedokļa izteikšanā. Bet iesaiste visbiežāk sākas ar to - ar balsojumu, ar “Like” pogas nospiešanu Facebook vai ar komentāru.
S.M: Vai digitālais laikmets radīs vienlīdzīgākas iespējas visiem, vai arī tā ir tikai bagāto valstu iespēja, jo mazajām nav līdzekļu šo tehnologiju radīšanai?
Z.Z.: Gan uzņēmumu, gan valstu konkurencē tieša jaunu tehnoloģiju radīšanas un attīstīšanas sacensība visbiežāk dominē to attīstības agrīnajās stadijās un notiek zinātnes un ekonomikas neredzamajā daļā, pirms komercializācijas stadijām. Līdz ko pieejamo tehnoloģisko instrumentu klāsts nostabilizējās, sākās sacensība par to, kurš attiecīgo instrumentu veiksmīgāk izmantos. Vēl pirms 3-5 gadiem, uzsākot jebkuru sociālu uzdevumu, jau uzdevuma pirmajās stadijās bija jādomā, kā mēs veidosim sociālo infrastruktūru tīklā, kādas platformas būs jārada.
Attīstoties sociālajiem instrumentiem internetā, nemitīgi parādās jaunas iespējas un palielinās esošo rīku veiktspēja, līdz ar to infrastruktūras izmaksas samazinās; izmaksu samazināšanās saskatāma arī perspektīvā. Jautājums arvien vairāk būs nevis par to, “kas tas ir” vai “kā tas darbojas”, bet “ko es ar to varu izdarīt”. Jau šobrīd ir desmitiem plašu platformu, kuras iespējams pielāgot sabiedrības vai sociālo uzdevumu vajadzībām - sociālie tīkli (facebook.com, draugiem.lv), blogu platformas (wordpress.com, blogger.com, typepad.com), mikroblogošanas platformas (twitter.com), video platformas (youtube.com, vimeo.com), profesionālie tīkli (linkedin.com) un simtiem papildus pakalpojumu ap katru ap tiem.
Visām valstīm un uzņēmumiem, neatkarīgi no to lieluma vai finansiālajiem resursiem, ko tās ir gatavas ieguldīt, šobrīd ir pieejami instrumenti un platformas, kuras nepieciešams tikai adaptēt - sociāli tīkli, blogu veidošanas platformas, instrumenti viedokļa izzināšanai, kā arī ļoti plašs loks ar iespējām nogādāt saturu tiem adresātiem, kam tas ir vajadzīgs vai interesants, kā arī uzturēt dialogu vai rosināt plašākas diskusijas, kad nepieciešams. Tās ir neaizstājamas gan komunikācijā, gan uz attiecību veidošanā un uzturēšanā, gan iespējās piedāvāt vērtību esošajiem sadarbības partneriem un potenciālajiem interesentiem - no viedokļu, vajadzību un vēlmju izzināšanas līdz dažādu ideju, koncepciju vai pat produktu testēšanai jau ļoti agrīnās stadijās. Līdz ar ko viss arvien vairāk atkarīgs nevis no lielām investīcijām, bet gan no skaidras idejas, pārdomātas un tālredzīgas stratēģijas, kā arī no izdomas un radošā gara, ideju īstenojot dažādos veidos.
S.M: Vai interneta laikmetā iZ.Z.udīs politiskās partijas? Ja reiz politiskās līdzdalības platforma “mana balss” ir lielāks reģistrēto lietotāju skaits, nekā visu Latvijas politisko partiju biedru skaits kopumā?
Politikā, līdzīgi kā jebkurā sabiedrībā vai jebkurā interešu grupā, digitālo instrumentu izplatība lielā mērā ved atpakaļ pie “normalizācijas”, pie atgriešanās tuvāk sabiedrības un tās iekšējo procesu un attiecību normālstāvoklim, kāds tas, bija pirms masu mediji mainīja spēles noteikumus. Digitālās platformas pirmo reizi cilvēces vēsturē ļauj mums sazināties, risināt sarunas un apmainīties ar informāciju (a) vairākiem cilvēkiem vienlaicīgi, (b) attālināti, neatkarīgi no atrašanās vietas (c) reālā laikā. Mums ir iespēja veidot grupas, lielas vai mazas, uz ilgāku laiku un ar lielākiem mērķiem, vai arī tikai uz īsi brīdi un konkrētu mērķu sasniegšanai. Mums ir iespēja līdzdarboties citu grupu darbībā, neatkarīgi no ģeogrāfiskās atrašanās vietas vai laika zonas. Turklāt mums ir instrumenti (mobilie telefoni, datori, planšešdatori), kas to ļauj darīt ērti, kur un kā mēs vēlamies.
Partijas neizzudīs, bet izmaiņas ir neizbēgamas, pat ja paskatāmies tikai no komunikāciju skatu punkta - lielākā daļa politiķu un daļa viņu konsultantu vēl joprojām dzīvo masu mediju laikmetā vai arī atrodas ļoti, ļoti agrīnās digitālo instrumentu un platformu lietošanas stadijās, kuras vairāk raksturojas ar noliegumu vai arī ar ļoti paviršiem, virspusējiem spriedumiem par šo instrumentu dabu un vērtību, ko tie var radīt.
Līdz ar ko pagaidām nospiedošais partiju vairākums tikai mācās izmantot jaunos instrumentus un platformas galvenokārt tikai kampaņās, galvenokārt kā papildinājumu masu mediju instrumentiem un masu mediju laikmeta domāšanas paplašinājumu, nemaz necenšoties manīt pieeju, kā tiek organizētas attiecības gan ar sekotājiem, gan ar svārstīgajiem.
Jā arī liela daļa sabiedrības vēl lielākoties dzīvo “masu mediju” pasaulē, bet mēs kā sabiedrība esam šķērsojuši lūzuma punktu (“tipping point”) ne mazāk kā pirms 2-3 gadiem. Tehnoloģijas kļūst arvien pieejamākas, visās vecuma grupās turpina augt digitālās prasmes un mainās informācijas iegūšanas ieradumi, plašsaziņas līdzekļu loma mainās ļoti strauji. Un līdz ar to jau pavisam drīz politika būs spiesta kļūt daudz atvērtāka un daudz sociālāka (visās šī vārda nozīmēs, diemžēl vai par laimi) - it visās izpausmēs.
Instrumenti un platformas tam jau ir. Bet viens no galvenajiem jaunā veida komunikācijas fenomeniem ir tas, ka tās, līdzīgi kā lielāko daļu dinamisku sistēmu, sistēmu ar atgriezeniskajām saitēm, nav iespējams saprast, tās vienkārši vērojot. Līdzdalība ir priekšnosacījums, lai saprastu, kā šie instrumenti strādā, kādu vērtību tie var radīt. Un līdzās tam jārūpējas arī par saistīto iemaņu attīstību - no visvienkāršākā, piemērām, prasmēm lietot klaviatūru, līdz iemaņām pašam ar savu mobilo telefonu izveidot un publicēt video atbildi.
S.M: Daudz ir dzirdēts par indivīdu vai uzņēmumu veiksmes stāstiem, kā izmantot jaunās digitālas tehnoloģijas. Bet kādas jaunas iespējas tās rada valsts pārvaldei?
Z.Z.: Valstu konkurētspējas kontekstā viena no sfērām ar milzīgām iespējām ir valstu mārketings un zīmolu veidošana. Līdzīgi kā biznesā arī valstu mārketingā vēl pavisam nesen, plašsaziņas mediju laikmetā bija pieejami lielākoties tikai “masu mediju instrumenti” - vai nu tu vari pārlekt pāri galvai un reklamēties CNN, Londonas metro vai pārsātinātajā Maskavas vides reklāmā, kas lielākajā gadījumā ir neadekvāta investīcija, jo īpaši - ja īstenota īstermiņā; vai arī tev nav daudz alternatīvu.
Šobrīd alternatīvu ir tūkstošiem, un mazām valstīm, līdzīgi kā maziem un vidējiem uzņēmumiem, ir simtiem citu veidu, kā stāstīt stāstu par sevi, kā izstāstīto atbalstīt ar apliecinājumiem, kā arī meklēt iespējas stāsta stāstniecībā iesaistīt citus - tos, kas bijuši viesos, tos, var dalīties ar savu pieredzi . Un tas attiecas ne tikai uz tūrismu, kā varētu šķist virspusēji - šie stāsti var būt par biznesu, par mākslu, par atraktīviem izglītības projektiem, kuru saknes aug šeit u.t.t.
Vēl viens virziens, kur jauno platformu izmantošana būs neaizstājama un kur tā rada iespējas mazajām valstīm, nācijām, kultūrām - attiecību uzturēšana ar savējiem. Pasaulē bez robežām, uz kādu neatgriezeniski virzāmies, savas kultūras un nacionālās identitātes saglabāšana un attīstīšana līdzi laikam būs kritiski svarīgs uzdevums, līdzīgi kā attiecību uzturēšana ar savējiem un maksimāla savējo tīkla iespēju paplašināšana, kultūras vērtību saglabāšana, sākot no satura pieejamības dzimtajā valodā līdz lielu un nozīmīgu kultūras un sociālo iniciatīvu realizācijai.
Līdzīgi, kā jau minēju iepriekš - šobrīd tas ir izdomas un uzņēmības, nevis lielu investīciju jautājums; neliela komanda, kas fokusējas uz sociālo platformu izmantošanu, uz konkrētu projektu iniciēšanu un realizāciju var sasniegt vairāk gan ieinteresēto cilvēku apzināšanā, gan viņu tālākā iesaistē procesā. Un tas attiecas kā uz lieliem kultūras projektiem, tā uz nelielu, bet daudzveidībai nozīmīgu pasākumu realizāciju.
Un vēl, protams, sociālo tehnoloģiju izmatošana valsts un pašvaldību piedāvāto pakalpojumu attīstībā un uzlabošanā, pakalpojumu kvalitātes uzlabošanā, kā arī jaunu pakalpojumu radīšanā. Daudzos jo daudzos gadījumos prasmīga sociālo tehnoloģiju izmantošana var ievērojami atslogot valsts un pašvaldību resursus.
S.M. Kādi ir tavi padomi - ar ko Latvijas valsts pārvaldei būtu jāsāk?
Z.Z.: Pirmkārt, lietošana. Panākt, lai visi pārvaldes darbinieki, jebkurā līmenī, būtu lietojuši un pārzinātu sociālos instrumentus un platformas. Visi. Kāpēc? Tāpēc, ka tikai lietojot ir iespējams saprast šos digitālos instrumentus, ieraudzīt tajos vērtību, ieraudzīt iespējas izmantot ikdienas darbā. Kurus lietot un kurus ne, kā lietot un kad lietot, kā organizēt sistemātisku darbu - tas jau ir pavisam cits stāsts, bet arī tajā nepalīdzēs pārformalizētas instrukcijas un rīkojumi.
Otrais, klausīšanās. Manuprāt, tas ir pirmais un pats svarīgais likums jebkurā sociālo platformu stratēģijā. Ienācis svešā pilsētā vai nezināmā tirgus laukumā tu vispirms klausies un skaties, nevis meties visiem virsū ar saviem piedāvājumiem un jautājumiem. Tu klausies, vēro un mācies. Klausīšanās arī tāpēc, ka lielākoties cilvēki ir aktīvi sociālajos tīklos tajos nedaudzajos gadījumos, kad viņiem ir ko teikt - kad viņi ir pozitīvu emociju pārpilni par kaut ko vai arī pilnīgi pretēji - galēji sašutuši. Ja tas attiecas uz mums, pirmajā gadījumā ir iespēja pateikt paldies par dalīšanos ar pozitīvo; bet otrajā gadījumā uzreiz un tieši uzzināt vairāk un meklēt risinājumu. Bez starpniekiem un bez lielām procedūrām. Jau šobrīd Latvijā redzam gan lielus uzņēmumus ar nozīmīgu valsts kapitāla daļu (Lattelecom, airBaltic), gan politiķus (Nils Ušakovs), kuri ļoti prasmīgi, veiksmīgi un aktīvi lieto sociālos instrumentus ikdienā, turklāt lieto tos nevis kā mediju (kā vietu, kur izkliegt savu viedokli), bet gan tā, kā tas pienākas - klausoties, atbildot, palīdzot risināt problēmas un nepiesārņojot ēteru ar tukšu runāšanu.
Trešais - vērtības radīšana, kas ir viena no galvenajām, ja pat ne vissvarīgākā ikvienas organizācijas vai uzņēmuma misija. Un tā sākas ar ieklausīšanos vajadzībās, ar vajadzību izzināšanu, kur prasmīga sociālo tīklu izmantošana paver ļoti plašas iespējas.
Un ceturtais - plašākas auditorijas iesaistīšana problēmu risināšanā un jaunu iespēju radīšanā un izmantošanā, no ideju identificēšanas un apspriešanas līdz labāko ideju izvēlei un izvēlēto ideju attīstībai un pilnveidošanai. Kolektīvās radošā darba tehnikas droši vien nekad neaizstās profesionāļu grupas darbu, bet daudzās jo daudzās situācijās, jo īpaši tajās, kas skar grupas vajadzības, prasmīgi vadīts process sadarbībā ar ieinteresētājiem dalībniekiem no potenciālo lietotāju puses var būt ļoti efektīvs.
Oskars 12.08.11 17:47
Tehnoloģiju spēks - automātiski aizvietots ZZ.
12.08.11 19:15
jau ievadā sviestteikums. un ir neizmantotajām, jo tās ir konkrēti Latvijas, kā sacīts augstāk.
> 12.08.11 20:18
tā nav pabeigtā pagātne, bet iemieso vēl kādu cerību, t.i. - šobrīd [vēl] neizmantotām, bet varbūt tomēr kādreiz izmantojamām. ir tāds laiks latviešu valodā,
lai kas notiktu ar latviešu tehnospējām utt