Maija Spuriņa: Sarokošanās, sievietes un sociālais kapitāls (70)
2011. gada 4. augustā, plkst. 17:08
Rubrika: Redzējumi
Komentārs par kādu ikdienas rituālu.
Maija Spuriņa, kultūrsocioloģe
Pēdējo gadu laikā piedaloties daudzās diskusijās un tiekoties ar nepazīstamiem cilvēkiem, esmu secinājusi, ka ir kāds Latvijas sieviešu-vīriešu saskarsmes rituāls, kas man traucē un liek plašāk domāt par tā ietekmi. Tā ir ieraža, ka savā starpā sarokojas tikai vīrieši. Vīrieši ar sievietēm nesarokojas, ja vien sieviete nav pietiekami uzņēmīga un nesniedz roku pirmā. Manuprāt, šis Latvijas ikdienas rituāls ne tikai diskriminē sievietes, bet, jo ļaunāk - kopumā negatīvi ietekmē Latvijas sabiedrības sociālo kapitālu, pilsonisko sabiedrību un savstarpējo sadarbību.
Latvijā, tāpat kā vairumā Rietumeiropas valstu, sarokošanās ir visbiežāk praktizētais neverbālas sasveicināšanās veids. Amerikā sarokojas gan vīrieši, gan sievietes, un pēdējā laikā arvien populārāka kļuvusi arī apkampšanās. Francijā pat lietišķos kontaktos vairrākkārt viens otru viegli skūpsta uz abiem vaigiem. Apkampjas un skūpsta uz vaigiem arī Krievijā. Japāņi iztiek bez fiziska kontakta, bet sasveicinoties viens otram paklanās. Neatkarīgi no tā, kāds sasveicināšanās rituāls tiek ievērots, tas kalpo kā savstarpējs uzmanības apliecinājums un signāls, ka abas puses ir atvērtas tālākai komunikācijai. Sarokojoties, ieskatoties viens otram acīs, paklanoties vienam pret otru, divi cilvēki apliecina viens otra klātbūtni un rada simbolisku saikni, ko var izmantot turpmākai saskarsmei.
Sasveicināšanās lielā mērā ietekmē tālākās saskarsmes norisi. Tā dod pirmo signālu par saskarsmē iesaistīto statusu un savstarpējām attiecībām, un ieskicē simbolisku "rāmi", kura ietvaros tālākā saskarsme notiks. Kāda cilvēka ignorēšana un nepasveicināšana signalizē, ka saskarsmes ar šo cilvēku nav vēlama. Šķiet, ka ikviens kādreiz ir pieredzējis, kā svešā kompānijā, ar kuru neviens tevi neiepazīstina, tu jūties kā "neredzamais cilvēks". Tāda pati "neredzamā cilvēka" sajūta pārņem, ja kopā ar draugu, ejot pa ielu, jūs satiekat kādu sava drauga paziņu, un tu netiec iepazīstināta, bet viņi uzsāk savā starpā garāku sarunu. Šādā situācijā neērti jūtas gan pats "neredzamais cilvēks", gan pretējā puse, kurai ir jāizliekas, ka viens no satiktajiem cilvēkiem ir neredzams.
Sasveicināšanās rituāls, kas regulāri izslēdz no saskarsmes kādu sociālu grupu, samazina sabiedrības sociālo kapitālu jeb spēju sadarboties un risināt kopējas problēmas. Piemēram, ja kādā darba grupas sēdē vai uzņēmuma iekšējās plānošanas sapulcē, daļa no klātesošajiem jūtas kā "neredzamie cilvēki" ideju apmaiņa ir apgrūtināta un netiek maksimāli izmantots visu klātesošo intelektuālais un radošais potenciāls.
Latvijā pieņemto sasveicināšanās rituālu rezultātā šādā "neredzamā cilvēka" statusā nereti nonāk sievietes. Ir gadījumi, kad vīriešu vidū sarokošanās tiek izmantota, lai izrādītu savu fizisko spēku, pēc iespējas stiprāk saspiežot pasniegto plaukstu. Daļa vīriešu atzīst, ka šī iemesla dēļ labprāt izvairās no sarokošanās vispār. Tomēr visbiežāk, ienākot telpā, kur jau atrodas vairāki vīrieši un sievietes, Latvijas vīrietis pienāk un sarokojas ar katru vīrieti, bet sievietēm roku nesniedz. Atsevišķos gadījumos viņš katrai sievietei paklanās vai velta kādu komplimentu vai piezīmi, bet vairums vīriešu ar katru atsevišķu sievieti nesasveicinās, vien vārdiski sveicina telpu kopumā. Kādu saskarsmes "rāmi" šis Latvijas sasveicināšanās rituāls rada? Sarokojoties vīrieši apliecina viens otra klātbūtni un līdzvērtību. Pamājot ar galvu vai izsakot komplimentu sievietei, tiek signalizēts, ka sieviešu statuss ir atšķirīgs no vīriešu statusa. Bet nepasveicinot katru no telpā esošajām sievietēm atsevišķi, sievietes zināmā mērā kļūst par "neredzamajiem cilvēkiem". Pēc šāda „ievada” sievietei nepieciešams daudz vairāk uzņēmības nekā klātesošajiem vīriešiem, lai sevi pieteiktu kā pilnvērtīgu sarunas dalībnieku, izteiktu savu viedokli vai uzdotu kādam jautājumu.
Nevar teikt, ka Latvijas vīrieši būtu nepieklājīgi vai apzināti ignorētu sievietes. Gluži otrādi - daudzi pirmie nesniedz roku sievietēm, jo ir labi audzināti. Kā man skaidroja kāds piecdesmitgadnieks: "Mani mamma savulaik mācīja, ka sievietei es pirmais roku sniegt nedrīkstu. Ja viņa man sniedz roku, es sarokojos, bet pats sievietēm uzbāzties es nevaru". Patiesi, "zelta uzvedības" grāmatās ir teikts, ka sarokojoties roku sniedz sieviete vīrietim, vecāks cilvēks jaunākam, hierarhiski augstāk stāvošs cilvēks zemāk stāvošam. Tātad sievietēm pašām būtu jābūt uzņēmīgākām un jāsniedz roka, nevis jāgaida, kad vīrietis to darīs. Un ir sievietes, kas tā arī rīkojas. Tomēr tas ne vienmēr ir iespējams. Piemēram, ja pieņemam, ka telpā, kur atrodas sievietes un vīrieši, ienāk vēl viens vīrietis, kurš nāk klāt pie visiem vīriešiem un sarokojas, jāatzīst, ka būtu dīvaini, ja sievietes mestos viņam pretim sniegt roku pirmās. Sievietes nevar uzņemties iniciatīvu situācijās, kur jāsveicinās ar vecāku vīrieti vai hierarhiski augstāk stāvošu vīrieti, tomēr daudzos gadījumos visu šo mulsinošo apsvērumu dēļ sievietes tiešām pašas sevi izslēdz no saskarsmes un pienācīgi nesasveicinās. Katra sasveicināšanās ir neparedzama, un nav īsti skaidrs, vai sniegs tev roku vai nesniegs, vai pašai dot roku vai gaidīt, kad tev dos.
Papildus grūtības rada tas, ka sasveicināšanās rituāls ir ļoti īss. Garāku rituālu, piemēram, kāzu, izspēlei var rūpīgi sagatavoties, konsultējoties ar rituālu zinātājiem vai attiecīgo literatūru. Bet sasveicināšanās ir kā īsa teātra etīde, kuras veiksmīga izspēle ir atkarīga no abu pušu savstarpējas saprašanās, kas jāsasniedz nepilnas minūtes laikā. Minstināšanās rituāla laikā var piešķirt tavai rīcībai pavisam citu nozīmi. Piemēram, pārāk ilga pauze pirms pretim pastieptas rokas paspiešanas jau nostāda neērtā situācijā rokas sniedzēju. Vairums sieviešu atzīst, ka tieši bailes nonākt neērtā situācijā attur viņas uzņemties iniciatīvu sarokojoties, vienlaikus "neredzamā cilvēka" sajūtu pazīst daudzas. Kāda trīsdesmitgadiece saka: "Kad divi mani draugi sarokojas savā starpā, bet man roku nesniedz, es vienmēr sajūtos kā tāds puķupods – dekoratīvs elements, no kura nekādu ieguldījumu tālākā sarunā negaida."
Mans kā socioloģes uzdevums ir vienkārši novērot sabiedrībā notiekošus procesus un norādīt uz iespējāmām kopsakarībām. Katrai biedrībai ir savi rituāli un normas, un no akadēmiskā viedokļa nav iespējams izlemt, kuri rituāli ir labāki un kuri sliktāki. Nav arī manā ziņā uztraukties par reālās uzvedības atbilstību vai neatbilstību kādai oficiālai etiķetei. Par to lai uztraucas etiķetes eksperti, kuru Latvijā netrūkst. Kā socioloģe es varu tikai norādīt uz to, ka šobrīd Latvijas sabiedrībā praktizētais sasveicināšanās rituāls negatīvi ietekmē cilvēku spēju sadarboties. Bet kā sieviete, kas dzīvo Latvijas sabiedrībā, es varu aicināt Latvijas sievietes būt uzņēmīgākām un galu galā – sniegt vīriešiem roku, kā arī sarokoties ar sievietēm. Tāpat varu aicināt Latvijas vīriešus sarokoties arī ar sievietēm. Ja arī jums šķiet, ka sarokojoties mēs varam samazināt "neredzamo cilvēku" sajūtu mūsu sabiedrībā un padarīt savstarpējo saskarsmi patīkamāku, pievienojaties Facebook domubiedru grupai "Sarokosimies!" (šeit) un sarokojies ar visiem neatkarīgi no dzimuma.
Andris 04.08.11 18:38
Sarokošanās rituālam ir sava vēsture. Viens no skaidrojumiem - tie, kas sveicinās, parāda, ka rokā nav ierocis.
Ir patiešām grūti "uzmākties"ar rokas spiedienu sievietei, jo tā ir audzināts - sieviete sniedz roku pirmā. Vai nesniedz... Jāatzīst, ka arī man tā apsveicināšanās, izlaižot sievietes, rada neērtības sajūtu. Dāmas, pasniedziet rociņas :)
Problēma 04.08.11 19:25
Apbrīnojama vēme taisīt problēmu uz līdzenas vietas. Palasiet, cien. autore, etiķetes grāmatas un elpojiet dziļi:)
Janis Rudzitis 04.08.11 22:21
Manu prāt autore jau diezgan skaidri izskaidroja dilemmu starp etiķetes grāmatā rakstīto un realitātē balstītajiem psiholoģiskajiem faktoriem.