Toms Treibergs: Bezgaiss (44)
2005. gada 6. maijā, plkst. 0:57
Rubrika: ¼ Literatūra
(dzeja)
Toms Treibergs apgalvo, ka, lai gan ar lauku starpbrīžiem, bet tomēr - dzīvo Rīgā. Šeit studē baltu filoloģiju, kā pats saka - mēģina saprast valodu un „visu to, ko no tās var izdabūt.” Reiz un vēlreiz piedalījies Aicinājumā, sen senos laikos ieguvis 2. vietu jauniešu lit. darbu konkursā.
Zinātāji mēļo, ka Tomam esot arī aktiera talants, īpaša prasme - parodēt iedomīgus recenzentus.
R.T.
<<<
ķieģeļu mājas
tur savos
mēmajos apkampienos
simtiem putekļainu
grāmatu
kuru vāki ir pārklāti
ar saulesstariem no
sešdesmit astotā gada
un novēro caurbraucējus
ar vēsām logu rūšu acīm
virs kurām
skursteņu stāvi
izpūš pelēkus
dūmu kontinentus
malkas šķūnīšu
teātra kolektīvi
sarīko izrādi
aklajiem suņiem
kuri nevar pāriet ielu
<<<
kad trolejbuss
uz depo brauc
vadītājs uzpūš elpu
numura stikliņam
lai neredz neviens
kāds nejauši
izlējis kafiju
uz barona un
ģertrūdes stūra
izskrūvēts prieks
tukšai nelaimju lampai
mūs nevar atminēt
mēs esam
cietākie riekstiņi pasaulē
mums ir melnas maskas
no meža
ar grābekļiem izvilktas
<<<
vecais mākslinieks
pa gatvi iet
berete
auduma nlo
nosēdusies uz galvas
kļavlapas molbertā
izgleznojas šaha laukums
ar melno piparu meiteni
līdz vēlai naktij
viņi spēlē šahu
kamēr tumsa
aizsedz melnos kauliņus
un piparu meiteni
no viņas paliek vien
degošas acis
un sarkanas lūpas
kuras ārstē rētas
tās nenoskūpstot
Andrim Hiršam
svina dūre
uzšķiļ nāc
dursim tumsā
pīsim klūgās
niknās sejas
lai iet sapūt
kapu kalnā
mūsu gaiss
lai tie ar elpo
tikai to
tak neko
vairāk
<<<
uzmani mazo smilškasti
viņai ir savāda tieksme
eksplodēt un izmētāt klucīšus
mamma pavisam droši
pēc tevis nāks
tad iesiet pie ņinas tantes
un dzersiet bērzu sulu
uzmani savu mazo skapīti
mētelis un soma no tevis
var aizmukt pie kārtīgiem bērniem
kamēr jāgaida
lietus lāses uz stikla
izzīmēs labirintu
no mikimausa žurnāla
to kuru nevarēji iziet
<<<
uzarta lauka malā
ģenerālis ar
lielgabalu māmiņu
sarunājas
zaldāti čāpstina
akmeņu kūkas
sildās ar kafiju
netrokšņo
lielgabalu māmiņa
ratiņos sēd
runā klusi
un sakārto segu
[
vien ģenerālis par
dažiem lielgabaliem
bagātāks tiks]
<<<
ledusskapī mēs audzējam
fotoalbuma augu
un slikto dziesmu ierakstus
tos vēlāk izliesim ledū un vaskā
lai pārdotu kā skanošas karameles
bet fotogrāfijas
tās jau nevienam nevajag
tikai tiem kuri
elpo zem kastaņiem
un izjūt kaleidoskopu
tauriņa spārnos
<<<
tik tīru un dzidru
kā ķiršoga vakara saulē
aelita man
šūpuļdziesmu dzied
akmens kāpnītes
meža vidū
to pakāpieni sarunājas
bet viens otru nesaprot
jo sūnas mutēm priekšā
pa tiem aelita
ved gulēt
zilos caurspīdīgos
elfu bērnus
kuru ausis dzird
tikai patiesību
man patiešām
daudz nevajag
tikai lai neviens klauvējiens
koka durvīm neatskan
Bezgaiss
melnais melnais pūku gulbis
izritina pāri ceļam
savu septiņjūdžu kaklu
ugunsstrēles mežā sausā
sastingušas stīvas stīvas
rokas melnais samta kurmis
ķepa lāpsta uzar zemi
policijas auto vrakā
milzu dzērve dejo klusi
akmens māja
piesauc lietu
>>>
bāla kā palags
tu izplūdi uz kāpnēm
pat visciešākā
putekļu lāpstiņa
nespētu sadabūt
tevi kopā
es nometos blakus
caurspīdīgajam ezeriņam
kurā kā vientuļa sala
peldēja tava seja
un nolādēju
visas pasaules vijoles
kuras kaut reizi
tevi ir sāpinājušas
skrejošs puika
ar sunīti saitē
iebrida tevī
viņam likās
ka tu esi peļķe
dzintara pārdevējas
aizmiga
un sāka dūkt
tu iesūcies zemē
un kļuvi par
papīra lidmašīnu
lai atklātu reisu
uz maniem sapņiem
