Arnis Žikars: Apbūves zona (8)

2011. gada 27. jūnijā, plkst. 18:06

Rubrika: ¼ Literatūra
Dzeja. Debija.

Arnis Žikars. 24 gadi. Dzīvo Salaspilī. Absolvējis LU Bioloģijas fakultāti.
Foto no personīgā arhīva.


***
Zirgskābenes un smilgas,
perspektīva apbūves zona.
Patvērums aizmirstajiem
bez personas koda.
 
Vai cilvēks uz lauka tur pīpē,
vai kūkumu uzmetis akmens?
Vien nepieklājīgi dzīvie
neaizmirst par saknēm.
 
Skābs gaiss, sauss cements plaušās;
dzīvība vienmēr ir blakus.
Draudzējoties ar skudrām
aizauga mājup taka.

***
Nedz kūlas uguns apēdīs sauli,
nedz baltos oļus aiznesīs vējš.
Guļ gludie akmeņi
kā pārkaļķojušās pūķa olas,
kā planētas cēlāju galvaskausi.
To milzīgajam mieram
aizdegt daudz tālāk
par kūlas ugunsgrēku.

***
Krītains ceļš caur ābeļdārzu
ved pie atmiņām
par nepiedzīvoto.
Pudeļu stiklu
duļķainajās acīs
bāli ugunsgrēku atspīdumi
no grāmatās iegūluša kara.
Caur izliektajiem
iluminatoriem
es redzu,
kā pasaule apdzīvo
manis izdomātu rītu.
 
Kāds tālumā
pēc savas miesas kauc.

***
Tas nav pasaules gals,
tā ir atdošanās lietu īstajai dabai.
Lūk, pamests būvlaukums veģetāciju prasa.
Rūsganas skābenes caur riepas vidu spīd
kā atmosfēras nokrejotais augstspriegums.
Es klausos sasisto ceļavārdu
stiklainajos šļakstos un ticu,
ka putekļu meži pamodīsies liesmās,
ka pašu laika zobu reiz sagrauzīs cits,
jaunāks laika zobs.

***
Mēs atpazinām
viens otru atspulgā,
kur vaibstījās
pirmatnējie pretstati.
Nekas nav tik līdzīgs,
kā pretstati.
Absolūts sintēzes trūkums
kā pazīšanās zīme.
No apvāršņa asinīm
dzima ainavu aprises,
uz pirmajām liesajām ganībām
iznāca mākoņu aitas.
Mēs iemācījāmies
pazīt kokus un akmeņus.
Pēc gaitas.

***
Aizliegtajā zonā mitra gaisma veļas.
No zemes aug konusi-
ģeometriskā miesa.
Smagi pulsa sitieni
arvien tuvāk zemei spiež.
Stingri nošūtās debesis
pilnībā plīsumdrošas.
Zemē ieartas
dzīvsudraba spuldžu šķembas
pa retam vārgi paviz.
Lavas sveķi čurkst
uz klinšu krunkainajām pierēm.
 
Akmens milžiem izlienot no purva,
tu esi uzvilkusi zaļas zeķbikses.
Mēs dejojam aizmirstību ar indīgām sēnēm.
Mēs iestiegam pasaules kodīgi saldajā smaidā.

***
Logi no ārpuses aizsvīst.
Neredz vairs ne tumsas
ne gaismas
mazumtirgotājus.
Prāva vates pika
pasaules rīklē
migla.

Pēdējie komentāri:

• a 27.06.11 23:15

  viegla, zaigojoša maģijas pieskaņas; dabas dzidrums; raits tekstu plūdums ar dziļu liriskumu, lai arī zemteksti nešķiet tik spēcīgi; bet šoreiz - atliku likām skaisti. dzeja.

• Pēteris Ivanovs 28.06.11 10:41

  Es izlasīju "pūķa olas" un tālāk nelasu...

• Baltā 28.06.11 14:43

  Mēs iemācījāmies
  pazīt kokus un akmeņus.
  Pēc gaitas.
  
  Ak!
  
  Ir vēl šādas pērlītes, kas mani ierosināja.
  Var just, ka biologs rakstījis. :)

Piedalies diskusijā: