Mārcis Piņķis: Dzejoļi (22)
2005. gada 28. aprīlī, plkst. 11:21
Rubrika: ¼ Literatūra
(dzeja)
++++
Pie apvāršņa saule
Jūsmo par dienas veiksmēm
Un zivis peld zem visa gaisa
Un gaisā lido putni
Virs mana balkona
Un manā balkonā kaķis
Izlūko āru
Un ārā sēžu es
Pierakstu visu pasaules lāstu
Un saburzu izmešanai
Vārdus
++++
Šis ir skaists putnu kāsis
Kas manā gleznā sauli šķērso
Un tas noteikti ir okeāns
Kas plīvo paari tālei
Un ir nolādēts tik ļoti nolādēts
Tas smukums debess zilumā
Es beidzu savu gleznu stūru galos
Nolieku otu galos
Piedzeros līdz ar galiem
Paveru savas izmisušās acis
Un duru gleznai tieši sirdī
Tās šļakatas kuras izšļākst
Ir vel skaistāks putnu kāsis
++++
Apkopēja grib nomainīt man pelnu trauku
Viņai smukas bizītes un saģērbusies kā tautumeita
Tai brīdī kad viņa sniedzas pēc trauka
Es satveru viņas rociņu un pievelku sev tuvāk
iebļauju austiņā
- nu lūdzu lūdzu iemīlies manī
++++
Tavas rokas ir tik graciozas kā čūskas
Ja tās kādreiz netīšām pieskartos man
Tad es noģībtu klusajā okeānā
Tas ir viss ko es zinu par tevi un mani
Nekad nekas vairāk arī nav bijis
Reinkarnācija
Kad galvu atdalīja M Antuanetei
No viņas seksīga auguma
Un pūlis uzgavilēja
Šim gastronomiskajam brīnumam
Es neatceros kas es toreiz biju
Bet ja atcerētos tad es droši vien
Teiktu ka es
Biju zvirbulis kas uz giljotīnas knābāja
Sīkas sēkliņas
Un to es saku tieši tev Marija
Kad tu knābā manā plaukstā
Kaut kādus nieciņus
++++
Ja debesīs nav neviena mākoņa
Un tev pa ielu negribās iet
Tu vispār nezini kur tu gribi iet
Tu apstājies pie kaut kāda sabraukta kaķa
Un tu nesaproti kāds tev ar to visu sakars
Tu domā par kaķi
Viņš droši vien šķērsoja ielu
Pēc tam ieraudzīja mašīnu
Žigli skrēja
Nepaspēja
Pakļuva zem riteņiem
Kāpēc vispār kaķiem jāšķērso ielas
Vai tad viņi domā kur iet?
Tu paskaties uz augšu
Tur maziņa lidmašīna
Lēni iešvīkā debesis
Un tu stāvi kā ceļa zīme
Šeit aizliegt iebraukt
Un gaidi kad tevī kāds iebrauks
++++
Mocarts būdams sešus gadus vecs
Saposts savā kavaliera mundierī
Piesēdināts pie klavesīna
Lai jau dragā bērniņš
tā
Uz viņu noskatās Marija Terēze
Savukārt kāds cits bērniņš
Pavisam izlutināts un netalantīgs
Piegājis pie Mocarta un sācis māžodamies sist pa klavesīna taustiņiem
Smaidīdams
Viņš noskatījās uz pārējiem klātesošajiem
It kā te būtu par ko smaidīt
Mocarts pēkšņi sapsihojies
Izvilcis zobenu un nocirtis sīkajam galvu
Pēc tam izmantodams vispārēju sašutumu
Kā klusuma brīdi
Lai atkal varētu uzsākt spēlēt no jauna
++++
Tā bija viena no tām vasarām
Kad skumjas noved malā apsēsties
Un tu brīvi palaid straumi vaļā
Laiks iztek
Bet tu nesaproti
Pa kuru laiku
Pienāk rudens
Un tu pasaki sev
- Tas ir viens no tiem rudeņiem
++++
uz palodzes atstātas cigaretes
tādas pašas kā tu - garas un slaidas
uz krūzītes maliņas sarkani nospiedumi
tādi paši kā tavas lūpas - sarkani kvēli
uz naktsgaldiņa zīmīte
tā pat kā tu - gaidi kad atvēršu
bet es kluss un rāms
kā naktsgaldiņš
krūzīte
palodze
Paklausīgi gaidu tevi mājās
