Rolāns Barts: Sēru dienasgrāmata (3)
2011. gada 17. janvārī, plkst. 20:07
Rubrika: Bibliotēka
Rolāns Barts "Sēru dienasgrāmata". R.: Laikmetīgās mākslas centrs, 2010
1977. gada 29. oktobris
Teikumā „Viņa vairs necieš” – uz ko, uz kuru attiecas „viņa”? Ko nozīmē šī tagadne?
29. oktobris
Doma – pārsteidzoša, bet ne skumdinoša – ka viņa man nav bijusi „viss”. Citādi es nebūtu uzrakstījis darbus. Laikā, kad es viņu kopu, precīzāk, tos sešus mēnešus, viņa bija man „viss”, un es pilnīgi aizmirsu, ka esmu rakstījis. Es tikai izmisīgi biju viņai. Agrāk viņa sevi padarīja caurspīdīgu, lai es varētu rakstīt.
9. novembris
Krustu šķērsu ceļoju pa savu sēru ceļu.
Pats sāpīgākais brīdis nemitīgi atgriežas: vārdi, ko viņa man teica pēdējā agonijas izelpā, abstrakts, neizturams sāpju perēklis, kas ik pa brīdim manī atdzīvojas („Manu R., manu R.” – „Esmu te” – „Tu esi neērti apsēdies”).
Tīras sēras, kam
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Arvien mazāk ir ko rakstīt, ko teikt, izņemot šo (bet to es nevaru nevienam atklāt).
10. novembris
Mani pārsteidz tas, cik prombūtne ir abstrakta; un tomēr tā dziļi sāp, plosa sirdi. Tādēļ es labāk saprotu abstrakciju: tā ir prombūtne, bet sāpes, prombūtnes sāpes – tātad varbūt mīlestība?
11. novembris
Vientulība = nebūt kopā ne ar vienu, kam varētu teikt: atgriezīšos tikos un tikos, vai arī – kam varētu piezvanīt (lai pateiktu): nu, re, esmu atpakaļ.
16. novembris
Tagad visur – uz ielas, kafejnīcā es redzu katru indivīdu tādā kā nenovēršamā pirms-nāves stadijā, izsakoties pavisam tieši, – kā mirstīgo. Un vienlaicīgi es redzu arī to, ka viņi izturas tā, it kā to nezinātu.
17. novembris
(Skumju lēkme),
(jo V. man uzrakstīja, ka joprojām redz mam. Rieijā, ģērbušos pelēkās drānās).
Sēras – briesmīgs reģions, kurā man vairs nav bail.
1978. gada 12. februāris
Sarežģītas (nepatīkamas, drosmi laupošas) izjūtas augstsirdības trūkuma dēļ. Tādēļ ciešu.
Es varu to saistīt tikai ar mam. tēlu, tik ārkārtīgi augstsirdīgu (iedomājieties, viņa man teica: tu esi labs).
Es ticēju, ka, viņai aizejot, sublimēšu šo aiziešanu, pilnveidojot „labestību”, atmetot visu zemisko, greizsirdību, narcismu. Bet es kļūstu arvien mazāk „cēls”, „augstsirdīgs”.
1978. gada 12. februāris
Sniegs, daudz sniega Parīzē, tas ir neparasti.
Atkārtoju sev aizvien no jauna un tādēļ ciešu: viņas nekad vairs nebūs te, viņa to neredzēs, nevarēšu viņai to izstāstīt.
1978. gada 18. februāris
Biju domājis, ka mam. nāve mani padarīs „stiprāku”, vismaz pieņemamu sabiedrības vienaldzībai. Bet ir noticis tieši pretējais: esmu kļuvis vēl ievainojamāks (parasti: katra mazākā sīkuma dēļ jūtos atstāts).
1978. gada 2. marts
Tas, kas man palīdz izturēt mam. nāvi, kaut kādā mērā līdzinās iespējai izbaudīt brīvību.
3. aprīlis
Izmisums: šis vārds ir pārāk teatrāls, daļa no valodas.
Akmens.
(Ieraksts bez datuma.)
Par retumu – jā, mūsu verbalizācijai, teiktajiem vārdiem mēs nepiešķīrām lielu nozīmi, – bet tās nekad nebija banalitātes, muļķības – pārteikšanās...
Ap 1978. gada 12. aprīli
Rakstīt, lai atcerētos? Nevis, lai es atcerētos, bet lai cīnītos ar aizmirstības radītām ciešanām tādēļ, ka, liekas, tās būs absolūtas. Pavisam drīz – „vairs nekādu pēdu” – nekur, nevienā.
Monumenta nepieciešamība.
Memento illam vixisse.[1]
No franču valodas tulkojušas Ieva Lapinska un Vineta Berga.
Rainis 17.01.11 22:55
MĪLESTĪBA.
pēc Raiņa. 18.01.11 12:24
tiešām viena no skumjākajām grāmatām, ko nācies lasīt.
No Barta laikabiedriem - tās Kamī piezīmju grāmatiņas arī bija bēdīgas, bet tur vismaz varēja redzēt dinamiku, atvēzienu gan emocionālā, gan domas ziņā. Barta sēru dienasgrāmatas ir tiik pilnas ar šīm sērām, ka jāpiekrīt tepat publicētās recenzijas autorei - viņa kļūst ļoti, ārkārtīgi žēl. Un tu lasi līdz galam tīri aiz cieņas pret to, ka cilvēks, tā ciešot, ir centies (varbūt šķietami centies) kaut ko saprast savā status quo. Vai sapratis?
laiks 24.01.11 20:00
Žēl tā Barta, bet labi vismaz, ka tik ilgi - līdz tam nelaimi nesošajam busiņam - viņš bija un to visu pasacīja. ieskaitot savu vājumu. Cik daudziem ir drosme to atklāt veidā, kas neliek par sevi tīksmināties?
Es esmu drošs par to, ka R.B. nepublicētu šo dienasgrāmatu. Bet mums, šeit - kas cits atliek.