VA: Iekāre nogrimst jūrā. Neliels ieskats angļu imažistu dzejā. (22)

2005. gada 6. aprīlī, plkst. 23:17

Rubrika: Bibliotēka

Imažisti ir klasiskā modernisma periodā pastāvējis jaunu angļu un amerikāņu dzejnieku grupējums, kas jaunas, modernas izteiksmes meklējumos propagandēja precīzu, koncentrētu izteiksmi, verlibru un spilgtu tēlu izmantošanu dzejolī. Imažistu dzejas teorētiskie pamati meklējami intuitīvisma filozofu koncepcijās par tēla rašanos cilvēka apziņā, savukārt estētiskie inspirētāji ir grieķu klasiskā dzeja un ķīniešu dzejnieku darbi. Drīz pēc pirmās kopīgās antoloģijas “Des Imagistes” (1914) izdošanas grupas vadītājs Ezra Paunds imažistus pamet, un līdz 1917. gadam iznāk vēl trīs antoloģijas ar nosaukumu “Some Imagist Poets”. Imažistus uzskata par klasiskā modernisma aizsācējiem angļu dzejā, un viņu metodes spēcīgi ietekmēja 20. gadsimta modernās dzejas attīstību. Šeit lasāma neliela grupējuma pazīstamāko pārstāvju dzejoļu izlase.
Kārlis Vērdiņš

Meitene

Koks ienācis manās plaukstās,
Sula uzkāpusi man rokās,
Koks ieaudzis manās krūtīs -
Lejup
Zari aug no manis kā rokas.
Koks tu esi,
Sūna tu esi,
Tu esi vijolītes, kam pāri vējš.
Bērns - tik augstu - tu esi,
Un tas ir neprāts šai pasaulei.

Atgriešanās

Skat, atkal tie; ak, skat, to iepriekšējās
Kustības, un lēnie soļi,
Ar rūpēm viņi nāk un nenoteikti
Svārstoties!
Skat, atkal tie, viens, nāk pa vienam,
Ar bailēm, puspamodušies;
Tā, it kā sniegam būtu jāvilcinās,
Un jāčab vējā,
grib griezties atpakaļ;
Tos ‘Spārno Godbijība’,
Neaizskaramos.
Pie kurpēm spārni dieviem!
Līdzi sudrabotie suņi,
gaisā pēdas dzen!
Hei! Hei!
Tie bija naski postīt;
Tiem asa smarža
Tiem, asins dvēselēm.
Lēni jūgā,
bālie gūstekņi!

Vētra

Tu triecies pār kokiem,
tu plēs dzīvu zaru -
zars ir balts,
zaļums saberzts,
ik lapa saplosīta kā sašķelts koks.
Tu krauj nastu kokiem
ar melnām lāsēm,
tu virpuļo, triecies -
ar vēju
tu nolauzi smagu zaru,
tas ir nosviests,
virpuļo, slīkst,
zaļš akmens.

Vakars

Gaisma aiziet
no vagas uz vagu,
no zieda uz ziedu; -
hipatikas, plaši vērušās
gaismā,
kļūst blāvas -
ziedlapas vēršas iekšup,
zilie galiņi saliecas
pret zilzilo sirdi,
un ziedi pazūd.
Kizila pumpuri joprojām balti,
bet ēnas šaujas
no kizila saknēm -
melnums lien no saknes uz sakni,
katra lapa
zālē met otru lapu,
ēna meklē pēc ēnas,
līdz lapa
pazūd kopā ar lapas ēnu.

Amalfi

Mēs iesim pie tevis,
O, dziļdziļā jūra,
Un peldēsim tavos bālzaļos viļņos
Kā kaisītas ziedlapas.
Mēs iesim pie tevis no pakalniem,
No smaržīgām citronu birzīm,
No karstās saules
Mēs iesim,
O, Talasa,
Un peldēsim
Tavos bālzaļos viļņos
Kā ziedlapas.

Iekāre nogrimst jūrā

Manī vairs nav iekāres
pret sievieti vai vīru, putnu, zvēru, kādu radību vai mantu.
Es visu dienu jūtu - vilnis šūpojas un šūpojas,
bet nepieskaras krastam
manī.
Tikai okeāna vidum.

Zaļš

Bij debesis kā ābols zaļas,
Bij debesis zaļš vīns, pret sauli celts,
Un mēness vidū - ziedlapiņas zelts.
Kad viņa acis atvēra, tās zaļas
Un skaidras mirdzēja kā pumpurs, vēries vaļā,
Ko pēkšņi pirmo reizi redzēt lemts.


Labi vīri dara sievas nelaimīgas

Labi vīri dara sievas nelaimīgas,
tāpat kā slikti vīri, tikpat bieži;
bet sievas nelaime pie laba vīra
ir daudzreiz postošāka,
nekā sievas nelaime pie slikta vīra.

Vējš un sudrabs

Vareni spīdot
Rudens mēnesnīca peld plānajās debesīs;
Un zivju dīķi krata muguras un zibsnī savas pūķu zvīņas,
Kad viņa iet tiem pāri.


Opāls

Tu esi ledus un uguns,
Tavs pieskāriens dedzina manas rokas kā sniegs.
Tu esi aukstums un liesma.
Tu esi amariļļa sārtumā,
Mēness skartu magnoliju sudrabā.
Kad esmu ar tevi,
Mana sirds ir aizsalis dīķis,
Kurā atspīd satrauktas lāpas.

Pavasaris un viss

Pa ceļam uz infekciju slimnīcu
zem zilgmes bangām
lāsumaini mākoņi, atdzīti no
ziemeļaustrumiem - auksts vējš. Viņā pusē
plašu, dubļainu lauku tukšums
brūns no kaltušām nezālēm, stāvošām, kritušām
stāvoša ūdens lauciņi
izretis gari koki
Visgarām ceļam sarkanīgās
purpursārtās, zarotās, izslietās, tievās
krūmu un kociņu būšanas
ar mirušām, brūnām lapām zemē
bezlapu vīnogulāji -
Nedzīvi no skata, kūtri
pavasara tuvuma apstulbināti -
Viņi ienāk jaunajā pasaulē kaili,
auksti, nedroši par it visu
kas palicis tiem ienākot. Ap viņiem
pazīstamais vējš -
Tagad zāle, rīt
savvaļas burkāna stīvā cirta
Viens pēc otra iezīmējas priekšmeti -
Arvien ātrāk: skaidrība, lapas aprise
Bet tagad ienākšanas stingā
cieņa -Tomēr dziļā pārvērtība
nākusi pār tiem: saknes laiduši, tie
zemē ieķeras un mostas