Pauls Bankovskis: Sūdzambībele rakstāmgalds. Lielās dzīves patiesības (14)

2010. gada 10. decembrī, plkst. 16:12

Rubrika: ¼ Literatūra

Par Āfrikas bērniem

Reiz dzīvoja Āfrikas bērni. Āfrikas bērni bija ļoti trūcīgi bērni un bieži mira badu. Kādudien viss mainījās. Āfrikas bērni saņēma frikadeļu zupu, zivju kotleti ar balto mērci un zilganiem kartupeļiem, biešu zupu ar lieliem tauku rimbuļiem un staipīgu ķīseli ar pienu, viņi saņēma biezpiena sacepumu, piena dārzeņu zupu un makaronus flotes gaumē, olas baltumu, speķa maliņu, jocīgo melnumiņu salātos, siltu pienu ar plēvi un daudz citu negaršīgu lietu. Beidzot Āfrikas

bērni bija priecīgi. Un arī Latvijas bērniem bija iemesls priecāties.

Par mājasdarbu

Reiz dzīvoja puisītis, kas neizpildīja mājasdarbu. Pēc tam viņš izauga liels, sāka sist suņus un vārtrūmēs tantiņām atņēma somiņas.

Par veco puisīti

Reiz dzīvoja puisītis. Puisītis dzīvoja, dzīvoja, bet tad – nomira. Puisītis nomira tāpēc, ka bija ļoti vecs. Viņš bija ļoti vecs puisītis. Daudz vecāks par pārējiem bērniem, vecāks par mammu un tēti, vecāks pat par vecmāmiņu un vectētiņu. Puisītis bija vecs kā pasaule vai pat vēl vecāks.
Taču vēl pavisam nesen puisītis nemaz nebija vecs. Iesākumā viņš bija pavisam parasts un diezgan jauns.
Kādudien viņš vecākiem prasīja: “Kur jūs mani dabūjāt?”
Bet citu dienu viņš vaicāja: “Vai arī es kļūšu tikpat vecs kā vecmāmiņa un vectētiņš?”
Un vēl viņš tincināja: “Vai arī man būs jānomirst? Un kas būs pēc tam?”
“Daudz zināsi, ātri vecs paliksi,” atbildēja pieaugušie.

Par precēšanos

Reiz dzīvoja meitenīte, kas neklausīja mammu un tāpēc kļuva par vecmeitu. Pirmoreiz viņa neklausīja sešu gadu vecumā, pēcāk - 13 gadu vecumā, bet vēl pēc tam - 20, 27, 34, 41, 48, 55, 62, 69 un 76 gadu vecumā. Viņa nomira, kad viņai bija 78 gadu. Un viņa vēl arvien bija vecmeita. Tā iet, kad neklausa mammu, jo visi taču zina, ka tie, kas sēž pie galda stūra, septiņus gadus neapprecēsies.

Par vecākiem

Reiz dzīvoja puisītis. Viņš pazina meitenīti, kuras tētis bija plānā galdiņa urbējs, puisīti, kura mamma iet pāri līķiem, meitenīti, kuras tētis bija puskoka lēcējs, puisīti, kura tētis bija gaisa grābslis, meitenīti, kuras mammai nav visi mājās, puisīti, kura tētis ir mākoņu stūmējs, meitenīti, kuras mamma ir čūsku vecene, puisīti, kura tētis ir maita, un vēl dažus bērnus, kuru vecāki bija spiesti ciešāk savilkt jostas, kārt zobus vadzī vai vienkārši bija bomži.
Puisītis bija sācis iet skolā.

Par čurāšanu

Reiz dzīvoja meitenīte, kas nečurāja. Dzert viņa varēja litriem un spaiņiem, bet podiņš vienmēr palika sauss. “Maziņš, maziņš Mikimauss sēž uz poda, kas’ aiz auss, atnāk lielais Mikimauss, prasa, kāpēc podiņš sauss?” viņai skaitīja vecāki. Bet meitenīte nečurāja, iztēlojās lielo Mikimausu un vienā laidā raudāja.
“Raudi, raudi, mazāk būs jāčurā,” viņai skolā bija teicis puisītis.

Par likteni

Reiz dzīvoja puisītis, kurš zināja, ka rīt jau būs beigts.
“Jānāk pusdienās,” viņam teica mamma.
“Ko?” prasīja puisītis.
“Vai tu jau izmācījies?” vaicāja tētis
“Ko?” prasīja puisītis.
“Vai zobus jau iztīrīji?” vaicāja mamma.
“Ko?” prasīja puisītis.
“Jāiet gulēt,” teica tētis.
“Ko?” prasīja puisītis.
“Izslēdz gaismu un guli,” teica mamma.
“Ko?” prasīja puisītis.
“Mosties!” no rīta teica tētis.
“Ko?” prasīja puisītis.
“Taisies, citādi nokavēsi skolu,” teica mamma.
“Ko?” prasīja puisītis.
“Vai tu neko neaizmirsi?” vaicāja tētis.
“Ko?” prasīja puisītis.
“Kā tev gāja pa skolu?” pēcpusdienā vaicāja mamma.
“Ko?” prasīja puisītis.
“Par ko tev tas divnieks?” gribēja zināt tētis.
“Ko, ko?” prasīja puisītis.
“Neko. Rīt kurlos šaus,” atbildēja tētis.

Par meitenīti, kas neauga

Reiz dzīvoja meitenīte, kura neauga liela. Citi bērni iemācījās sēdēt, iemācījās stāvēt un staigāt, iemācījās iet uz podiņa, iemācījās runāt, lasīt, rakstīt, skaitīt, rēķināt, viņi pabeidza bērnudārzus, skolas un augstskolas, viņi sāka iet uz darbu un nest mājās naudu, apprecējās, un kādudien arī viņiem pašiem uzradās bērni.
Bet meitenītei nekā – kāda bija, tāda palika. Gulēja savā šūpulītī, bērnu ratiņos, gultiņā vai kur nu tur, un neauga.
Augt viņa sāka tikai pēc tam, kad nomira viņas vecāki. Tēvs un māte meitenīti tik ļoti mīlēja, ka neizlaida no acīm. Un visi taču zina, ka bērni neaug, kamēr uz tiem skatās.

Par kaku

Reiz dzīvoja pavisam parasts puisītis. Vienīgā nelaime, ka uz mēles puisītim bija kaka. No skolas zvanīja vecākiem un teica: “Jūsu dēlam uz mēles ir kaka”.
“Kā tas gadījās?” puisītim prasīja vecāki.
“Skolotāja vainīga,” atbildēja puisītis.
Skolotāja savu vainu noliedza.
“Kurš vainīgs?” viņa prasīja puisītim.
“Viņi,” puisītis rādīja uz saviem klasesbiedriem.
Bet klasesbiedri savu vainu noliedza.
Visbeidzot vecāki puisīti aizveda pie daktera.
“Kurš vainīgs?” puisītim prasīja dakteris.
“Viņi!” puisītis rādīja uz vecākiem.
Bet vecāki savu vainu noliedza.
“Nu, kurš ir vainīgs?” prasīja dakteris.
“Jūs!” atbildēja puisītis.
“Kas uz citiem saka, tam uz mēles kaka!” teica dakteris.

Pēdējie komentāri:

• vienkāršais cilvēks 10.12.10 17:14

  jā. šis vakar izglāba pagarināto pasākumu. protams, vadītāja prof. Cimdiņa arī bija ko vērts, un būtu varējusi pat ko piebilst, droši vien, ja Pauls nebūtu tik sasodīti augstu uzskrūvējis mikrofonu.
  
  

• agnese 10.12.10 18:06

  eu, šitie ir baigi labie

• Edgars Raginskis 10.12.10 18:36

  Tiešām jauki, arī par nāvi.
  Emocionālajā toņkārtā saklausu gan Daniila Harmsa īsumiņus, gan Kortāsara kronopus (bez godībām un cerītēm, lai mierīgāk).

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma