Rubrika: Raksti - Redzējumi | komentāri (227)
Edmunds Frīdvalds: Atbilde A. Krivades nekaunīgajiem apmelojumiem
29. martā, plkst. 20:36
Ir nobriedusi situācija, kad man, līdzīgi Rīgas kinostudijas filmas “Par mīlestību pašreiz nerunāsim” personāžam, gribas pieslieties kājās un runāt uz miera traucētāju: “Es jūtu, šeit tiek aizskarts Baltijas dzelzceļa gods!” Lai gan patiesība ir daudz skaudrāka, jo dzīve nav kino un šoreiz apdraudēts ir latviešu literatūras gods. Apdraudēts, pateicoties A. Krivades neveselīgajām šaubām par kāda vietējās nozīmes dzelzceļnie.... sorry, literāta existenci. Katru no mums noteikti māc šaubas par kāda sabiedriski pazīstama darboņa existenci, piemēram, mans veselais saprāts neļauj noticēt, ka visa Raxtnieku savienība nav viena vienīga fikcija, kāda provokatīva māxlinieka radīts cultural jamming projekts, kas laika gaitā apaudzis tik daudziem existenci apliecinošiem atribūtiem, ka turpina savu loģisko tuvošanos iznīcībai vēl ilgi pēc mums nezināmā ģēnija nāves. Es varu šaubīties, bet tādā
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Varētu jau ar tikko manāmu žestu norādīt uz to, ka A. Krivades raxta parādīšanās sakrita ar pilnmēness fāzi, ko parasti pavada viegli ietekmējamu personību psihiskā aktivitāte, kuras rezultātā indivīds gūst ieskatu viņpus šīs realitātes, turklāt apkārtējiem ļoti grūti pārliecināt pacien... sorry, A. Krivadi, ka viss ir kārtībā, ka vienkārši vajag pagulēt un, “ja nekas līdzīgs neatkārtosies, jau pēc nedēļas varēsim izraxtīt, bet tās zālītes gan vēl būtu jāpadzer un vismaz reizi mēnesī jātrādās ārstam.”
Visubeidzot, var taču apšaubīt pašas A. Krivades existenci un ne bez pamatojuma. Līdzīgi visiem pārējiem bālajiem Rietumu pasaules intelektuāļiem A. Krivade savu patiesības iztaujāšanu veikusi teritorijā, kuras robežas nosprauduši literāri texti, e-pasta saraxte, baumas, erotiski sapņi, izlasīti mīti, muzeju apmeklējumi un tamlīdzīgi realitātes surogāti, kuru atbilstība kādai objektīvai (respektīvi, manai) patiesībai ir faktiski nepārbaudāma. Es pēc raxta izlasīšanas savus Krivades existences pierādījumus sāku vākt no pretējā punkta, ejot godīgas empīriskās pieredzes taku un jautājuma uzstādīšanu veicot punktos, kuros realitāte reprezentējas savās uzskatāmākajās un nepārprotamākajās formās, šos punktus varētu uzskatīt par sava veida realitātes pielūgsmes rituālu vietām, kuru mistēriju raxturo šo punktu laiktelpas koordinātu nepatstāvīgums. Vispirms es iegāju intīmpreču veikalā un pajautāju, vai viņiem ir piepūšamā Krivade. Ja objektīvās realitātes (vismaz cilvēciskās) mēraukla ir izsakāma kā neatliekama, neapstrīdama existences nepieciešamība, kas pretstatāma kultūras mītu uzburtajām sapņu realitātes varbūtējai existencei, tad sexuālo pakalpojumu serviss uzskatāms par institūciju, kas ne tikai apliecina noteiktu nepieciešamību, bet arī piedāvā iespēju personiski piedalīties realitātes tapšanā, iesaistot rituālā tos savas personības līmeņus, kas vēl saglabājuši saikni ar realitāti, jo no kultūras mītu šķietamības tos sargā sarežģīta bioloģisko mehānismu sistēma. Respektīvi, ja ir kaut kas cilvēkam patiešām nepieciešams, tas noteikti ir nopērkams intīmpreču veikalā.
Taču pārdevēja neatbildēja apstiprinoši. Viņa pārjautāja: “Kas?”. Es atkārtoju jau nedaudz uzstājīgāk, kā jau cilvēx, kuru nogurdinājuši meli un maldi patiesības ceļos: “Krivede piepūšamā jums ir???” Neesot vis, taču varbūt esot iespēja to pasūtīt no kataloga. Kopā ar pārdevēju šķirstījām katalogu. Pārdevēja uz elkoņiem atspiedās pret leti, viņas krūtis, atspiedušās pret sakrustotajām rokām, kā divas saules sāka celties virs krekliņa izgriezuma horizonta, es nevilšus piedūros viņas plauxtai, viņas pirxti notrīsēja un sāka rotaļāties ar manu zeltnesi... Bet tas jau ir cits stāsts.
Arī katalogā nekādas Krivades nebija. “Varbūt tas ir kaut kas no īpašajiem piedāvājumiem?” pārdevēja apvaicājās un mazliet tramīgi atlaida manu pirxtu. “Nē, cienītā, Krivade nevarētu būt nekas īpašs!” es nomierināju pārdevēju, pieraxtīju viņas telefona numuru, viņa piedāvāja veikalu uz stundu slēgt, lai mēs varētu palikt divatā, taču es tobrīd biju pārāk patiesības meklējumu satraukts, tādēļ atbildēju, ka labāk mums būtu tikties nesteidzīgā atmosfērā, apsolīju sazvanīties, un, man izejot pa durvīm, serīgi noskanēja stenderē iemontētais zvārgulītis, kas bija asprātīgi konstruēts no ķīniešu anālajām lodītēm. Tā kā pārdevējas laipnā attiexme bija uzskatāmi apstiprinājusi manas realitātes nepieciešamību, manas pēdējās šaubas par savu existenci izgaisa pavasarīgajā gaisā, bet joprojām aktuāls palika jautājums par Agneses Krivades existenci, ko varētu leģitimēt tikai un vienīgi šādas existenes nepieciešamība. Nākošajam atklāsmes punktam es uzdūros netālu no mājām. Uz stūra stāvēja un smēķēja trīs puiši. Es devos taisni pie viņiem un strauji iejaucos viņu sarunā, lai negaidītības moments izslēgtu iespēju atbildei iestrēgt samudžinātu interpretāciju jūklī. “Kāds no jums zina, kas ir Agnese Krivade?”, tā es uz viņiem runāju, un patiesības gars pildīja manu balsi ar drosmi.
“Čto eto za pidar?” pagriezies pret mani, izbrīnīti pavaicāja pirmais.
“A nu bistro sjabivai poka pizdi ne daļi!” teica otrs.
“Razveļis vsjakiji gansi urodi,” rezumēja trešais, pēc kā visi turpināja savu sarunu, bet es devos prom, domājot par to, ka veikals, kur nopirkt motorzāģi, atrodas pavisam tuvu, un es ar visu jauno pirkumu paspētu atgriezties pirms trijotne vēl izsmēķējusi savas cigaretes. Taču personisx aizvainojums likās pārāk mazisx, salīdzinot ar to informāciju, ko man bija sniegusi trijotne. Lai arī netieši, tomēr pietiekami skaidri viņi bija liecinājuši, ka nekādu Krivadi nepazīst, dzirdējuši par tādu nav un nemaz nevēlas dzirdēt.
Ja es būtu Agneses Krivades spoguļattēls vai astrālais dvīnis, es pēc veiktās pārbaudes nomierinātos un samierinātos ar domu, ka Krivade, visi viņas raxti, kas reizēm parādās vienā slejā ar maniem raxtiem, viņas raxtītie meili ir tikai manas personības tumšās, slēptās puses spēles, ko tā spēlē ar manas personības otru pusi. Arī šai versijai netrūkstu liecību. Vienu no tām piedāvāju publiskai apspriedei. Proti, savulaik portālā draugiem.lv, kur izveidots arī A. Krivades profils, parādījās viņas foto, kas patiesībā bija uz Pikaso darba “Absinta dzērāja” bāzes veidota fotomontāža. Konkrētajā gadījumā tukšajā vietā pie galda iepretim absinta dzērājai, bija ielīmēta A. Krivades ģīmetne. Attēla faktūra, kas pavirši atkārtoja Pikaso triepienu, radīja ilūziju par šī darba viengabalainību. Par fikciju liecināja vienīgi gleznas otrajā plānā nojaušamais gleznas rāmis pie sienas, kas šajā gadījumā veidoja laika zoba sagrauztu ietvaru laika zobu vēl nesajutuša nepiedienīga attēla fragmentam, kuru palielinot, kļūstam par lieciniekiem tuvplānā uzņemtam ģenitālam kontaktam. Fotomontāžas internetā nav retums un tā mani nepārsteigtu, ja vien pārnācis mājās un, vandoties pa saviem failiem, es neatrastu tieši šādu fotogrāfiju. Faila Properties logā atrodamā informācija vēstīja, ka attels izgatavots manā datorā dažas dienas pirms tā parādīšanās internetā. Es skaidri zinu, ka šādu fotomontāžu veicis neesmu, ka pirms tam šāda faila manos krājumos nav bijis. Bet es neesmu A. Krivade, lai grimtu tumšā misticismā un apgalvotu, ka to izdarījusi kaut kāda manas personības tumšā puse, kamēr gaišā gulējusi ar intīmpreču veikala pārdevēju, kad beidzot ar viņu tikos, un varat man ticēt - šajā neaizmirstamajā kaisles aktā piedalījās pilnīgi visi mani personības aspekti, neviens nepalika nedabūjis. Sorry, ar intīmpreču veikala pārdevēju es pārgulēju labu laiku pēc fotogrāfijas parādīšanās, fotomontāžas tapšanas dienā visi manas personības aspekti bija mobilizējušies neaizmirstamā dēkā ar kāda ievērojama valsts darbinieka sievu, kamēr vīrs atradās komandējumā (viņiem nu gan tur ledusskapī paikas netrūka!)
Kļuva pat nedaudz neomulīgi, iedomājoties, ka spēlē iesaistījušies patiesībai naidīgi spēki no ārpuses, kas brīvi saimnieko mana datorā apziņā, piepildot to ar pieredzēm, kuras mans dators nebūtu spējis gūt nevienā racionāli izskaidorjamā veidā. Pat interneta pieslēguma mājās man nav, tā ka atkrīt arī versija par nekaitīgiem hakeru jociņiem. Šeit notikumos iejaucas mistikas elements, bet laikam tas iederas stāstos par patiesības meklējumiem. Lieki piebilst, ka, izdzēšot šo failu, tas pēc mirkļa uzrodas kādā citā direktorijā. Māņticīgās bailēs es atteicos no jebkādiem mēģinājumiem izskaidrot šo anomāliju un turpināju patiesības meklējumus. Pagaidām nekas neliecināja par to, ka Krivade existētu, bet nekas arī viennozīmīgi nenoliedza šīs personas existenci.
Un tad patiesība, kurai esmu apzinīgi kalpojis visu savu necilo mūžu, atbildēja man ar pateicību, tā sniedza man atbildi, kura ļoti glaimotu pat bālajiem intelektuāļiem, kurus strīdi par autora nāvi, personāžu patstāvīgi turpināto dzīvi u. tml. bulšitu interesē vairāk par savu pašu personisko dzīvi. Proti, Agnese Krivade taču ir manis radīts literārais personāžs kādā sen raxtītā stāstā, kurš man nepatika, un es to iznīcināju!!! Nebrīnos, ka biju šo faktu piemirsis, jo ar atmiņu man patiešām ir problēmas un brīžiem es neatceros pat nosaukumu grāmatai, kuru patreiz lasu (tipa kaut kas par aitu meklēšanu), kur nu vēl visādu neveixmīgu personāžu vārdus un uzvārdus. Tā bija patiesības balss, kas man atgādināja šo nepabeigto stāstu un tās varones vārdu. Personāžs bija tik ļoti aizvainots, ka ticis atzīts par nederīgu, ka turpināja savu existenci arī pēc manuskripta iznīcināšanas, turpināja ar dubultu spītu, kura neizsmeļamā dēmoniskā enerģija maz pamazām apveltīja to ar fiziskajām īpašībām, sociālo statusu un iespējams pat nosacītām dzimumdzīves pazīmēm. Šīs starp realitātēm klīstošās būtnes atriebes mērķis ir apšaubīt tās personas (tobiš, manas personas) existenci, kas atzinusi personāžu par iesaukumam nederīgu. Aizguvis no autora dažādu literāru triku iemaņas, personāžs šos trikus kā ieroci tagad pavērš pret pašu autoru, mēģinot to padarīt par neesošu. Gluži kā gadījumā ar Raxtnieku savienību, kuras varbūtība apraxtīta šī raxta sākumā.
Manuskriptu es biju iznīcinājis, taču, rūpīgi meklējot, uzgāju dažus saglabājušos fragmentus, kas izskaidro personāža dziļo nepatiku pret autoru. Taisnību sakot, arī es pats nepriecātos, ja kāds mani būtu apraxtījis līdzīgi, vienīgi atšķirībā no iemiesojušamies literārajiem personāžiem, es savu pāridarītāju pārliecinātu par viņa kļūdu, pielietojot realitātei daudz pietuvinātākus līdzekļus.
Nobeigumā pievienoju saglabājušos stāsta citātus tieši tādā formā, kādus tos atradu (datēti ar 1985. gadu).
“... nevajag dziļāk, man nebūs ko elpot”. Istabā bija tumšs, tomēr Agneses izmisums naxnīgajā gaismā mirgoja jāņtārpiņu spuldzēm. Uldis apsēdās uz gultas malas un nervozi aizsmēķēja. Sērkociņa gaismā Agnese ieraudzīja viņa neticami lielo erekciju un saprata, ka, izpildot šī vīrieša kaprīzes, viņa pakļautu briesmām savu veselību. Pie loga kāds...”
“...zirnekļus no burciņas un ļāva tiem rotaļāties uz savām kailajām krūtīm. Mazās spalviņas, ar kurām klāti zirnekļu vēderiņi un kājas, patikāmi kairināja Agneses krūšu galiņus, un, kad tie piebrieda, zirnekļi starp tiem kā starp divu baznīicu smailēm vija tīklus, kas meta siltu ēnu pār krūštura atstātajiem nospiedumiem un pildīja šīs izžuvušās gultnes ar ticības valgmi...”
“Kosmonauta Gagarina plakāts pie sienas pretī gultai ik rītu uzsmaidīja, Agnesei pamostoties. Tajā rītā Gagarina smaids solīja vest līdzi izplatījumā. Bet, tā kā Agnesei nebija kosmiskās raķetes, bet bezgalību viņa spēja saskatīt baudas augstākajos mirkļos, viņa izvilka zem spilvena paslēpto falloimitatoru. “Nes mani pretī bezgalībai, mana raķete,” viņas lūpas čuxtēja.....”
“- Jūsu uzvārds?
- Krivade.
- Frīdvalde? Jūs esat kāda radiniece tam slavenajam raxtniekam? - meitene reģistratūras lodziņā pauda patiesu interesi.
- Nē, - sastomījās Agnese un nosauca savu uzvārdu pa burtiem: K-R-I-V-A-D-E
Interese reģistratūras meitenes sejā zuda. - Labi, jūs pieņems dakteris Lujāns.
Agnese nobāla. Par dakteri Lujānu runāja visa pilsēta, jau vairākas viņas draudzenes bija stāstījušas, cik zemiski šis ārsts izmanto savu ieņemamo amatu, kad pie viņa ierodas jauna un pievilcīga paciente. Un vēl kā par nelaimi, vakar, veicot vaksāciju...”
Zinu, ka daudzi latviešu kultūras druvas gājēji tendenciozi neatzīs patiesību tādēļ vien, ka to paužu es un labāk turpinās dzīvot literāru personāžu apdzīvotā mītu pasaulē, kurā sastopams arī A. Krivades fenomens, tomēr es aicinātu mūsu gaišāko prātus nopietni padomāt pirms darīt zināmu savu izvēli citiem. Ziniet, ka pareizā izvēle ir tikai viena un vienmēr paturiet prātā to, ka, zinot patiesību par Krivadi, neesmu slēpis to zem pūra, uzticot jūsu un mūsu daudzkārtējai lietošanai tajos skumīgajos vakaros, kad nekā labāka par patiesību pie rokas nav.