Roberts Pirsigs: Dzens un motociklu tehniskās apkopes māksla (2)
2005. gada 28. martā, plkst. 21:26
Rubrika: Bibliotēka
(fragments)
31
Otrā rītā man ceļu aizšķērso zaļš gliemis. Tas ir kādas sešas collas garš, trīsceturtdaļcollas plats un mīksts, un gļotām klāts kā dzīvnieka iekšas.
Man apkārt viss ir drēgns un mitrs, un miglains, un auksts, tomēr pietiekami gaišs, lai varētu saskatīt, ka motelis, kurā esam apmetušies, atrodas nokalnē un zemāk ir ābeļdārzs ar zāli un sīkām nezālēm, uz kurām viz rasa vai varbūt nenožuvušas lietuslāses. Es ieraugu vēl vienu gliemi un tad vēl vienu — ak Dievs, te taču čum un mudž no gliemjiem!
Kad ārā iznāk Kriss, es parādu viņam vienu no tiem. Tas lēni rāpo pa lapu kā gliemezis. Kriss neko nesaka.
Mēs dodamies projām un paēdam brokastis kādā par Veotu sauktā pilsētiņā nostāk no maģistrāles, un es redzu, ka Kriss vēl aizvien ir atturīgā noskaņojumā. Tas ir tāds projām vērsts un nerunīgs noskaņojums, un es lieku viņu mierā.
Netālu no Legetas mēs ieraugām tūristiem domātu pīļu dīķi un nopērkam krekerus, un sviežam tos pīlēm, un, to darot, Kriss izskatās tik nelaimīgs, kādu man viņu vēl nekad nav gadījies redzēt. Tad mēs nogriežamies uz kāda kalnu ceļa, kas aizlokās gar piekrasti, un negaidot nonākam biezā miglā. Tad kļūst vēsāks, un es zinu, ka mēs atkal esam pietuvojušies okeānam.
Kad migla izklīst, mēs no augstas klints varam saskatīt okeānu, tik tālu un tik zilu, un tik nesasniedzamu. Mums braucot tālāk, man kļūst aizvien aukstāk, pagalam auksti.
Mēs apstājamies, un es sadabūju un apvelku jaku. Redzu, ka Kriss pieiet pavisam tuvu klints malai. Līdz klinšakmeņiem tur lejā ir vismaz simt pēdu. Daudz par tuvu.
“KRIS!” es iebļaujos. Viņš neatbild.
Es pieeju klāt, strauji satveru viņu aiz krekla un atvelku nost. “Nedari tā,” es saku.
Viņš nolūkojas manī savādi piemiegtām acīm.
Es izņemu no sēdekļa somas Krisa siltās drēbes un padodu viņam. Viņš tās paņem, bet vilcinās un nevelk mugurā.
Nav jēgas viņu steidzināt. Ja viņš šādā noskaņojumā grib kavēties, lai kavējas.
Viņš kavējas un kavējas. Paiet desmit minūtes, tad piecpadsmit.
Mums būs jāsacenšas pacietībā.
Pēc pusstundas okeāna aukstajos vējos Kriss jautā: “Kurp mēs dosimies?”
“Tagad uz dienvidiem, gar okeāna krastu.”
“Brauksim atpakaļ.”
“Uz kurieni?”
“Tur, kur siltāks.”
Tas nozīmētu vēl liekas simt jūdzes. “Tagad mums jābrauc uz dienvidiem,” es saku.
“Kāpēc?”
“Tāpēc, ka tad mājupceļš izstieptos par daudzām jūdzēm garāks.”
“Brauksim atpakaļ.”
“Nē. Apvelc siltās drēbes.”
Kriss nevelk un paliek sēžam uz zemes.
Vēl pēc piecpadsmit minūtēm viņš atkārto: “Brauksim atpakaļ.”
“Kris, tu nevadi motociklu. To vadu es. Mēs brauksim uz dienvidiem.”
“Kāpēc?”
“Tāpēc, ka tas ir pārāk tālu, un tāpēc, ka es tā saku.”
“Nu, kāpēc mēs nevaram vienkārši braukt atpakaļ?”
Man sanāk dusmas. “Tu patiesībā nemaz negribi zināt, vai ne?”
“Es gribu braukt atpakaļ. Pasaki man tikai, kāpēc mēs nevaram braukt atpakaļ.”
Nu es tikai ar pūlēm spēju novaldīties. “Patiesībā tu nemaz negribi braukt atpakaļ. Patiesībā tu tikai gribi aizdot man dusmas, Kris. Ja turpināsi tādā pašā garā, tev tas izdosies.”
Baiļu uzplaiksnījums. Tieši to arī Kriss ir gribējis. Viņš grib ienīst mani. Tāpēc ka es neesmu viņš.
Kriss īgni nodur skatienu un velk mugurā siltās drēbes. Tad mēs sēžamies motociklā un atkal braucam gar okeāna krastu.
Es varu tēlot tēvu, kurš vajadzīgs Krisam, bet zemapziņā, Kvalitātes līmenī, viņš redz tam visam cauri un zina, ka viņa šeit nav. Visā šajā čatokvas padarīšanā ir bijis ne mazums liekulības. Pastāvīgi ir ticis dots padoms novērst subjekta—objekta duālismu, bet vislielākais duālisms, duālisms starp mani un viņu, tajā pašā laikā paliek neaplūkots. Pret paša gribu sašķelts prāts.
Bet kas tajā vainojams? Es ne. Un tagad jau vairs nav iespējas notikušo padarīt par nebijušu… Es turpinu prātot, cik tālu vēl palicis līdz okeānam tur priekšā…
Patiesībā es esmu ķeceris, kas atteicies no saviem uzskatiem un tādējādi, pēc visu cilvēku domām, glābis savu dvēseli. Visu cilvēku, izņemot viena, kurš sirds dziļumos zina, ka viņam nav izdevies izglābt neko citu kā vien savu ādu.
Es dzīvoju galvenokārt tāpēc, ka izdabāju citiem. Tu to dari, lai tiktu ārā. Lai tiktu ārā, tu izprāto, ko viņi grib no tevis dzirdēt, un tad pasaki to tik veikli un asprātīgi, cik vien spēj, un tad, ja viņus tas pārliecina, tiec izlaists ārā. Ja es nebūtu uzbrucis viņam, tad vēl aizvien būtu tur, bet viņš palika līdz galam uzticīgs saviem uzskatiem. Tas ir tas, kas mūs atšķir, un Kriss to zina. Un tas arī izskaidro, kāpēc reizēm man ir tāda sajūta, it kā viņš būtu īstenība, bet es — tikai rēgs.
*
Nu mēs esam sasnieguši Mendočīno apgabala piekrasti, un te viss ir tik plašs un pirmatnīgs, un skaists. Kalni lielākoties noauguši ar zāli, bet kalnu kroku un klinšakmeņu aizsegā aug dīvaini krūmi, kuru pluskainos apveidus pa savam prātam izloka no okeāna nākošo vēju brāzmas. Mēs pabraucam garām veciem, pelēkiem, laika zoba skartiem koka žogiem. Tālumā redzama veca, pelēka, laika zoba skarta ferma. Kā te vispār iespējams nodarboties ar zemkopību? Žogs daudzās vietās salūzis. Nabagi.
Kad ceļš no augstajām klintīm nolaižas pludmalē, mēs apstājamies atpūsties. Kad es izslēdzu motoru, Kriss pajautā: “Kāpēc mēs šeit apstājāmies?”
“Es esmu noguris.”
“Nu, es gan ne. Brauksim tālāk.” Viņš vēl aizvien dusmojas. Es tāpat.
“Noej lejā pludmalē un paskraidi, kamēr atpūšos,” es saku.
“Brauksim tālāk,” Kriss činkst, bet es neliekos zinis un eju prom. Viņš paliek sēžam ceļa malā pie motocikla.
Šeit jūtama stipra pūstošu organisko vielu smaka, un aukstā vēja dēļ nekāda lāga atpūta neiznāk. Bet es atrodu vairākus lielus klinšakmeņus vienkopus, kur ir aizvējš un var izbaudīt saules siltumu. Es pievēršos siltajai gaismai un jūtos pateicīgs par to pašu mazumiņu.
Mēs atkal dodamies ceļā, un pār mani nāk atskārsme, ka Kriss līdzinās Faidram, domā un uzvedas tāpat kā viņš — tīšuprāt skrien postā, pakļaudamies kādiem tumšiem spēkiem, kurus nesaprot un tikai pa pusei apzinās. Jautājumi… tie paši jautājumi… viņam jāzina viss.
Un, ja viņš nesaņem atbildi, tad plijas virsū tikām, kamēr to izspiež, un tā pamudina uzdot atkal jaunu jautājumu, un viņš plijas un plijas virsū, lai izspiestu atbildi uz to… nebeidzamā tieksme uzdot jautājumus, neredzot, nesaprotot, ka šiem jautājumiem nebūs gala. Kaut kā pietrūkst, un viņš ir gatavs vai izstiepties, lai to izdibinātu.
Mēs izbraucam strauju pagriezienu augšup ap nokarenu klinti. Okeāns tur tālumā plešas bez gala un malas, zils un salts, un vieš dīvainu izmisuma sajūtu. Piekrastes iedzīvotāji nekad īsti nesapratīs, ko okeāns simbolizē cietzemes iemītniekiem, — cik liels, nesasniedzams sapnis tas ir, zemapziņas dziļākajos slāņos klātesošs, bet neredzams, un, kad viņi nokļūst pie okeāna un salīdzina apziņas tēlus ar zemapziņas sapni, viņus pārņem vilšanās par to, ka braukuši tik tālu, lai apstātos kāda neizdibināma noslēpuma priekšā. Pie visas dzīvības pirmsākuma.
Pēc ilgāka laika mēs iebraucam kādā pilsētā, kur blāvi vizošā dūmaka, kas virs okeāna bija likusies tik dabiska, tagad plešas pār ielām, piešķirot tādu kā mistisku starojumu, nespodru saules atmirdzu, kas visu dara nostalģisku — kā atmiņas no seniem laikiem.
Mēs apturam moci pie pārpildīta restorāna un atrodam pēdējo brīvo galdiņu pie loga, no kura paveras skats uz gaismas apmirdzēto ielu. Kriss ir nodūris acis un nerunā. Varbūt viņš nojauš, ka mūsu ceļš vairs nebūs tāls.
“Man negribas ēst,” viņš saka.
“Tev nebūs nekas pretī pagaidīt, kamēr es paēdīšu?”
“Brauksim tālāk. Man negribas ēst.”
“Nu, man gribas.”
“Bet man negribas. Man sāp vēders.” Vecā sūdzība.
Es ieturu otrās brokastis trauku šķindas un sarunu troksnī, kas skan no blakusgaldiņiem, un pa logu noskatos, kā garām aizbrauc vīrs uz velosipēda. Man ir tāda sajūta, it kā mēs būtu nonākuši pasaules malā.
Es pametu acis uz Krisu un redzu, ka viņš raud.
“Kas tad nu?” es jautāju.
“Vēders. Sāp.”
“Vai tas ir viss?”
“Nē. Man viss noriebies… Žēl, ka braucu tev līdzi… Man noriebies šis brauciens… Es domāju, būs jautri, bet nemaz nav jautri… Žēl, ka braucu līdzi.” Viņš ir radis teikt patiesību — tāpat kā Faidrs. Un, tāpat kā Faidrs, viņš noraugās manī ar aizvien lielāku naidu. Laiks ir pienācis.
“Kris, esmu nodomājis iesēdināt tevi autobusā un sūtīt uz mājām.”
Krisa seja nepauž neko, tad tajā pavīd mulss izbrīns.
Es piebilstu: “Pats es braukšu tālāk ar motociklu un pēc pāris nedēļām satikšu tevi. Nav jēgas turpināt braucienu, kurš tev riebjas.”
Nu ir mana kārta justies izbrīnītam. Viņa sejā nav lasāms atvieglojums. Mulsums pieaug, un Kriss nolaiž acis un nesaka neko.
Viņš liekas izsists no līdzsvara un nobijies.
Kriss paceļ acis. “Kur es palikšu?”
“Nu, mūsu mājā tu nevarēsi palikt, tāpēc ka tagad tur dzīvo sveši cilvēki. Tu vari palikt pie vecmammas un vectēva.”
“Es negribu palikt pie viņiem.”
“Vari palikt pie savas tantes.”
“Es viņai nepatīku. Un viņa nepatīk man.”
“Vari palikt pie otras vecmammas un vectēva.”
“Tur es arī negribu palikt.”
Es nosaucu vēl dažus cilvēkus, bet viņš krata galvu.
“Nu, pie kā tad?”
“Nezinu.”
“Kris, man liekas, tu pats saproti savu problēmu. Tev nepatīk šis brauciens. Tev tas riebjas. Un tomēr tu negribi doties atpakaļ un palikt pie kāda cita. Cilvēki, kurus es nosaucu, vai nu nepatīk tev, vai arī tu nepatīc viņiem.”
Kriss cieš klusu, bet acīs viņam sakāpj asaras.
Sieviete pie blakusgaldiņa dusmīgi noskatās manī. Viņa paver muti, it kā grasītos ko teikt.
Es pievēršu viņai bargu skatienu un raugos tik ilgi, kamēr viņa aizver muti un atgriežas pie pārtrauktās maltītes.
Tagad Kriss raud skaļā balsī, un mūsos noskatās cilvēki no citiem galdiņiem.
“Iesim pastaigāties,” es saku un ceļos kājās, negaidot, kamēr tiks atnests čeks.
Viesmīle pie kases saka: “Man žēl, ka zēns nejūtas labi.” Es paloku galvu, samaksāju, un mēs esam ārā.
Aplaižu acis visapkārt, blāvi vizošajā dūmakā meklēdams kādu soliņu, bet soliņa nav. Tad mēs sēžamies motociklā un lēni braucam uz dienvidiem, lūkodamies pēc kādas vietas, kur piestāt.
Ceļš atkal aizved pie okeāna un tur paceļas kraujā zemesragā, kas acīmredzot iestiepjas okeānā, bet šobrīd ir ietīts miglas vālos. Kad migla tālumā uz mirkli pašķiras, es ieraugu cilvēkus, kas gulšņā smiltīs, bet drīz vien tā atkal sabiezē, un cilvēki vairs nav redzami.
Es palūkojos Krisā un redzu viņa acīs mulsu, skumīgu izteiksmi, bet, tiklīdz lūdzu viņu apsēsties, tajās atkal uzrodas kaut kas no šārīta naida un niknuma.
“Kāpēc?” viņš jautā.
“Domāju, ka mums pienācis laiks aprunāties.”
“Nu, runā,” viņš saka. Balsī atkal skan tas pats kareivīgais tonis. Tas ir “laipnā tēva” tēls, ko viņš nevar ciest. Viņš zina, ka “laipnība” ir mākslota.
“Kā tad būs ar nākotni?” es jautāju. Muļķīgs jautājums.
“Kas tad ar to būs?”
“Es gribēju jautāt, ko tu domā darīt savas nākotnes labā.”
“Domāju ļaut tai iet savu gaitu.” Nu viņa balsī skan nicinājums.
Migla uz brīdi paceļas, atsedzot klinti, uz kuras mēs sēžam, tad atkal sabiezē, un mani pārņem sajūta, ka tas, kam drīzumā jānotiek, ir neizbēgams. Es tieku virzīts pretī kaut kam nezināmam, un man vienlīdz svarīgs liekas gan tas, ko miglaini saskatu pa acu galam, gan tas, kas pašā fokusa centrā, — viss saplūst kopā, un es saku: “Kris, man šķiet, ir pienācis laiks aprunāties par ko tādu, kas tev nav zināms.”
Kriss tā kā saausās. Viņš nojauš — nu kaut kas nāks.
“Kris, tavā priekšā ir tēvs, kurš ilgāku laiku bija vājprātīgs un nu atkal ir tuvu tai pašai slimībai.”
Un nu vairs ne tikai tuvu. Tas jau ir klāt. Okeāna dibens.
“Gribu tevi sūtīt mājās nevis tāpēc, ka dusmojos uz tevi, bet gan tāpēc ka baidos no tā, kas var notikt, ja turpināšu uzņemties atbildību par tevi.”
Viņa sejā nepakustas ne vaibsts. Viņš vēl neaptver, ko es saku.
“Tātad šīs ir mūsu ardievas, Kris, un es nezinu, vai mēs vēl kādreiz tiksimies.”
Tieši tā. Tas nu ir padarīts. Un atlikušais tagad padosies pavisam viegli.
Kriss nolūkojas manī ar savādu skatienu. Manuprāt, viņš vēl aizvien nesaprot. Šis skatiens… es to kaut kur esmu redzējis… kaut kur… kaut kur…
Agrā rīta miglā dumbrājos kāda pīle, krīklīte, skatījās tieši tāpat… Biju tai aizšāvis spārnu, un tā nokrita zemē, un es pieskrēju klāt un sagrābu aiz kakla, un tad, kāda pasaulīga noslēpuma apjausmas vadīts, ielūkojos tai acīs, un tās raudzījās uz mata tāpat… tik rāmas un nesaprotošas… un tomēr tik zinošas. Tad es ar vienu plaukstu aizsedzu pīlei acis, bet ar otru apgriezu sprandu un jutu, kā tas nokrakst man pirkstos.
Tad es atlaidu pirkstus. Acis vēl raudzījās manī, bet tagad tās bija stingas un vairs nesekoja manām kustībām.
“Kris, to pašu viņi saka arī par tevi.”
Viņš cieši lūkojas manī.
“Ka visas tavas kaites radušās psihē.”
Kriss noliedzoši krata galvu.
“Tās šķiet reālas, bet patiesībā tādas nav.”
Viņam ieplešas acis. Viņš vēl aizvien krata galvu, bet pamazām pār viņu nāk saprašana.
“Stāvoklis kļūst aizvien ļaunāks. Sarežģījumi skolā, sarežģījumi ar kaimiņiem, sarežģījumi ģimenē, sarežģījumi ar draugiem… sarežģījumi visur, kur vien tu ej. Kris, es biju vienīgais, kas viņus visus atturēja, teikdams: “Viņš ir labs zēns,” — bet tagad vairs nebūs neviena. Vai tu mani saproti?”
Viņš satriekts raugās manī. Viņa acis vēl seko man, bet skatiens jau kļuvis nedrošs. Es viņu neuzmundrinu. To es nekad neesmu darījis. Es viņu beidzu nost.
“Tā nav tava vaina, Kris. Nekad nav bijusi. Lūdzu, saproti to.”
Viņa skatiens uzliesmo un spēji apdziest. Tad acis aizveras un pār lūpām izlaužas savāds kliedziens, tādas kā apslāpētas vaimanas. Viņš pagriežas un paklūp, tad noveļas zemē, saraujas čokurā un, pievilcis ceļgalus pie krūtīm, valstās pa zemi. Zālē ap viņu čabinās viegls, valgs vējiņš. Netālu nolaižas kaija.
Miglā es saklausu automašīnas bremžu kaukšanu, un mani sagrābj bailes.
“Celies augšā, Kris.”
Kauciens ir spalgs un nežēlīgs, kā sirēna tālumā.
“Tev jāceļas augšā!”
Kriss turpina valstīties pa zemi un vaimanāt.
Nezinu, ko lai tagad iesāku. Man nav ne jausmas, ko iesākt. Viss beidzies. Gribu mesties pār krauju, bet apspiežu šo vēlēšanos. Jāiesēdina Kriss autobusā, un tad krauja būs pašā reizē.
“Nu jau viss ir labi, Kris.”
Tā nav mana balss.
“Es neesmu tevi aizmirsis.”
Kriss mitējas valstīties.
“Kā es būtu varējis Tevi aizmirst?”
Kriss paceļ galvu un paskatās uz mani. Aizmiglotais skatiens, ar kādu viņš mēdz manī nolūkoties, uz mirkli nozūd, bet tad atkal atgriežas.
“Tagad mēs būsim kopā.”
Bremžu kaucieni skan turpat mums blakus.
“Celies nu augšā.”
Kriss lēnām uzslienas sēdus un cieši raugās manī. Mašīna piebrauc, apstājas, un šoferis pabāž galvu pa logu, lai redzētu, vai nevajag paņemt mūs līdzi. Es pakratu galvu un rādu, lai viņš brauc projām. Viņš pamāj, ieslēdz sajūgu, un mašīna, bremzēm kaucot, atkal nozūd miglā, paliekam tikai mēs abi ar Krisu.
Es uzmetu viņam uz pleciem savu jaku. Viņš ir noliecis galvu starp ceļiem un atkal raud, bet šoreiz tās ir klusas, cilvēciskas raudas, nevis pārdabiskās vaimanas kā pirmīt. Man nosvīdušas delnas, un es jūtu, ka arī piere ir slapja.
Pēc brīža Kriss žēli jautā: “Kāpēc tu no mums aizgāji?”
“Kad?”
“Slimnīcā.”
“Nebija citas izejas. Policija aizveda.”
“Vai viņi nelaida tevi ārā?”
“Jā.”
“Nu, kāpēc tad tu nevēri vaļā durvis?”
“Kādas durvis?”
“Stikla durvis.”
Es saņemu tādu kā elektrisko šoku. Par kādām durvīm viņš runā?
“Vai tu neatceries?” Kriss jautā. “Mēs stāvējām vienā pusē durvīm un tu — otrā, un mamma raudāja.”
Es nekad neesmu viņam stāstījis šo sapni. Kā viņš to var zināt? Ak nē!
Mēs esam kādā citā sapnī. Tāpēc jau mana balss skan tik dīvaini.
“Es nedrīkstēju vērt tās durvis. Viņi teica, lai es neverot tās vaļā. Man bija jādara viss, ko viņi lika.”
“Es domāju, tu negribi mūs redzēt,” Kriss saka. Viņš ir nodūris skatienu. Šausmu izteiksme viņa acīs visus šos gadus.
Nu es redzu šīs durvis. Tās ir slimnīcas durvis.
Tā ir pēdējā reize, kad es satikšu viņus visus. Es esmu Faidrs, lūk, kas es esmu, un viņi taisās mani iznīcināt par to, ka runāju Patiesību.
Viss sakrīt.
Tagad Kriss raud. Klusītēm. Raud un raud, un raud. No okeāna nākošais vējš šķirsta garos zāļu stiebrus ap mums, un migla sāk izklīst.
“Neraudi, Kris. Tā dara tikai mazi bērni.”
Pēc ilgāka laika es padodu viņam kabatlakatu, ar ko noslaucīt seju. Mēs savācam mantas un saliekam tās bagāžniekā. Piepeši migla ir izklīdusi, un es pamanu, ka saules atspulgs dara Krisa seju tik atklātu, kādu man vēl ne reizi nav gadījies redzēt. Viņš uzliek galvā ķiveri, aizsprādzē to, tad paceļ acis uz mani.
“Vai tu tiešām biji vājprātīgs?”
Kāpēc viņam vajadzētu tā jautāt?
“Nē!”
Mani pārņem izbrīns. Bet Krisam iemirdzas acis.
“Es to zināju,” viņš saka.
Tad viņš uzsēžas mocī, un mēs braucam prom.
No angļu valodas tulkojusi Vija Stabulniece.
princese 30.03.05 18:02
tie boldi mulsina. vai tiešām grāmatā arī tādi? un ja nav, tad nafig te vajag?
Soraija 03.09.09 17:53
Kursīvi. Jā, grāmatā arī tādi ir! Ja teksts ir slīps, tad runā stāstītāja otra, iznīcinātā personība. Tas, kuru viņš sauc par Faidru un pagaidām vēl uzskata par rēgu.
Ķēpīgi saprast, ja nav zināms viss stāsts. Bet izlasīt to visu ir vērts.