Žans Kokto: Dzejoļi, esejas (1)
2003. gada 29. oktobrī, plkst. 0:00
Rubrika: Bibliotēka
(dzejoļi un esejas)
Man, mūzas, piedodiet…
Man, mūzas, piedodiet, ka dumpīgs esmu.
Bet reizēm jūtos noguris un slims, jo smeļu visa sava darba dvesmu
No sirds, ko skāris jūsu dunču asmenis.
No liesmojošā krūma mani jūsu mīla dzeldē,
Vai tas tik drīz būs novītis?
Jūs vienīgās tās mokas varat deldēt,
Ko piedzimstot man liktens uzlicis.
1954.
***
Ai, ļaudis niecīgie, vai jūsu prāts maz viež,
Ka tiekat krāpti un ka ritmos mānīgos,
kas zemi iešūpo, it viss jūs tīši spiež
Par tāliem pieņemt melus tuvīnos.
Viss tuvs. Nekas nav tāls. Nav svara it nekam.
Viss lēns. Nekas nav nepatiess vai patiess vien.
Un dvēsele tur, līdzās mājas slieksnim tam,
Sēž māņu krēslā, kuram saules pīni sien.
Fragments no «Skaitlis septiņi» (1952.)
------------------------------------------------------------
Savus uzskatus par dzeju un tās lomu Žans Kokto izteicis priekšvārdos mūsdienu angļu un amerikāņu dzejas antoloģijai, ko var uzskatīt par dzejnieka credo.
------------------------------------------------------------
DZEJA
Būtne, kura spētu novērot mūsu pasauli, bet dzīvotu kādā citā, varētu smieties par zinātni un par mašīnām, kas mums šķiet brīnišķīgas. Šī būtne apjēgtu, ka zinātne soļo no vienām kļūdām pie citām, ka mašīna paralizē rokas un dvēseli. Bet tā nevarētu smieties par dzeju, jo dzeja nepakļaujas analīzei un, ja man ir pārliecība, ka dzeja ir nepieciešama, es vienmēr domāju, kam.
Tā ir mīklainā loma, kas dzejai piešķir pirmo vietu pasaulē, un, pat ja šīs bezcerīgās reliģijas priesteri vāji veic svēto darbu, es tos respektēju un hierarhijas skalā novietoju augstāk par ciparu priesteriem. Jo dzejnieks transcendē ciparus. Viņš tos pārvērš skaitļos. Dzeja ir eksakta zinātne. Tie, kas iedomājas, ka tā ir nekārtība un zināms valodas pielietojuma veids, maldās. Tiem izdosies vienīgi ieģērbt prozu vakartērpā.
Dzeja ir organisms, un visi īstie dzejnieki šai pasaulē saprot cits citu, kā sacījis Rilke, pat atšķirīgās valodās. Jo dzeja ir īpaša valoda, kas kopīga jebkuram dzejniekam. Tā ir arī sava veida vistiešākā sevis atkailināšana, kuru, par laimi, praktizē aklie.
***
Zemkopis savā laukā atradis Milosas Venēras rokas. Kam tās pieder — zemkopim vai Milosas Venērai?
Man saka: «Jūs gan nemaināties.» Es atbildu: «Esmu pārāk izklaidīgs.»
Izkop to, ko publika tev pārmet, — tas esi tu pats.
Runāt sev pretī . . . Kāda greznība!
Eiridike: «Viņi tev metīs ar akmeņiem.» Orfejs: «Es no tiem izveidošu savu krūšutēlu.»
Mēs nezinām, kas esam bijuši, un nezinām, kas būsim, bet mēs konstatējam, ka eksistējam. Šis gaitenis starp divām durvīm ir visa vērts.
Dzejnieku traģēdija ir tā, ka viņiem jādzīvo pāri sava laikmeta līdzekļiem.
Mēs ar Pikaso runājām par brīnumiem. Pikaso teica, ka viss ir brīnums, arī tas, ka neizkūsti vannā kā cukura grauds.
Restorāna «Le Catalan» īpašnieks kādu dienu atzinās Pikaso, ka nesaprot nevienu no viņa gleznām. Pikaso vaicāja, vai viņš prot ķīniešu valodu. Kad īpašnieks bija atbildējis, ka nē, Pikaso sacīja: «To var iemācīties.»
Popularitāte: to iedomājos kā krūšutēlu ar kājām, lai skraidītu apkārt.
Kritika vienmēr salīdzina. Nesalīdzināmo tā nepamana.
Kritiķi vērtē darbus, nezinādami, ka darbi vērtē viņus.
Šaubīties par visu nozīmē šaubīties arī par šaubām. Lūk, kas apdraud neticīgos.
Puškins ir elks, kas veidots no ledus. Viņš ir un paliek netulkojams. Pārceliet viņu citā valodā — ledus kūst un pārvēršas par ūdeni.
Dzīve ir nāves pirmā daļa.
No franču valodas tulkojusi Ieva Lase.
AVOTS, 1990. g. jūlijs
A. P. 25.07.09 15:21
Ž. K. bija Ž. M. vīrs. Es, uzzinājis to, gandrīz vai noģību, kā nekā grafs
Monte-Kristo!