Izolde Cēsniece: No kļūt līdz būt (4)

2010. gada 17. jūlijā, plkst. 21:07

Rubrika: Recenzija
Rūda Šorno izstāde „Kā būt par latvieti?” LMC Ofisa galerijā no 4.06. līdz 2.07.2010

Persona, kas pirms vairākiem gadiem mākslinieku vidē tika dēvēts par Rūdolfu, nu ir kļuvis par Rūdi un pārgājis no jautājuma „kā kļūt” uz „kā būt” par latvieti. Līdz ar to katrs latviešu apmeklētājs var samēroties ar izstādē sastapto mentalitāti. Tagad, krīzes laikā jautājums „kas mēs esam” un „vai mēs vispār esam” ir saasinājies. Inteliģenti cilvēki runā par identitātes krīzi. Jo varbūt pēc 100 gadiem vairs nebūs ne latviešu, ne Latvijas, varbūt pat cilvēces ne, ja mēs turpināsim, kā līdz šim.

Varētu būt apmēram tā, kā runājot ar atsaucīgu sarunu biedru – tu ieraugi viņa acīs savu atspulgu, varbūt mazu un neskaidru, kam cauri spīd viņa paša acu krāsa, tomēr spoguļattēlu, kas kaut ko var liecināt, īpaši, ja citi spoguļi ir vēl greizāki, kā šis. Jo kā tad latvietis var paskatīties uz sevi no malas?

Parasti latvietis ir centies pielāgoties citiem. Līdz ar pirmajām iespējām pacelties virs „bauru” („bauer” vāciski „zemnieks”) līmeņa, 19. gs. vidū saradās „kārklu vācieši” Kārklingi, Berzingi, Lapingi, citos laikos parādījās Berzini un Lapini, kā arī kompartijas sekretārs Pelše, kas noliedza Jāņu svinēšanu, vai pulkvedis Alksnis, kas joprojām aicina atjaunot Krievijas impēriju. Tās, protams, ir galējības, bet ikdienā vēl pirms 15 gadiem bija normāli, ja latvietis runā krieviski bez akcenta, bet nelatvietis latviski nerunā, pat ar akcentu. Vēl pirms gadiem 15 manām ausīm likās eksotika dzirdēt latviešu valodu kāda nelatvieša mutē. Un patiesībā tā ir joprojām. Tikko esmu sākusi pierast pie krievu akcenta, kā ir parādījies franču, meksikāņu, japāņu... Tagad arī šveiciešu.

Tās ir divas galvenās lietas, kas mani šajā gadījumā interesē: latviešu novērojums ar „svaigām” acīm, bet no „iekšpuses”, un savdabīgais akcents, kāds rodas, svešiniekam ienākot mūsu dzimtajā teritorijā un pieņemot mūsu pīļu dīķa spēles noteikumus. Mākslas Mājas atvērto durvju dienā 2004 (pirms iestāšanās ES) apaļā galda sarunās „Jurops nāk!” nosaukumu izdomāja holandiete un piedalījās vācietis, igauniete, francūzis, meksikānis, kanādietis un japāniete. Viņus vienoja daudzi gadi Latvijā, laba latviešu valoda un darbība mūsu kultūras lauciņā. Vai tad tas nav jaunums, ka latviešu valoda un kultūra var kļūt par vienojošo atnācējiem gandrīz vai no citām civilizācijām (ja ar igauņiem mums vismaz ir kopīga vēsture, tad ne jau ar meksikāņiem!)?...Ne tikai Jurops ir atnācis, bet arī globalizācija. Pat tāda, kas runā latviski ar japāņu akcentu, piemēram.

Nu beidzot tiku līdz pašam Rūdim. Kāds ir viņa akcents un kādus mēs sevi ieraugām viņa acīs? Izrādās, viņš redz daudz ko līdzīgi man vai vidējam latvietim ar inteliģences piesitienu (pie kuriem sevi pieskaitu)! Jā, šķiet, Lāčplēsis tiešām joprojām nemāk peldēt, arī man bija tāda nojausma!

Lāčplēša atgriešanās 2010 ir komikss par Lāčplēsi ar rudimentārām mitoloģiskā tēla iezīmēm; visādā ziņā ļoti pazīstams, mazāk kā Vinnijs Pūks, drīzāk kā vidējais latvietis!
Viņš agri ceļas un vēlu dodas pie miera
Viņš ir laimīgs, ka viņam ir darbs
Viņš mīl dziedāt
Viņš nepērk privāto dzīvi, bet pie kases to tomēr izšķirsta
Viņš nerunā lieku, bet viņam ir viedoklis (anonīmi komentējot internetā)
Viņam ir sirdsdraudzene (draugu profilā redzama Laimdota Mančestrā)
Viņš palīdz lauku darbos
  reti lieto savu zobenu (tikai šašlikam)
  glābj valsti
  cīnās pret globālo sasilšanu
Diemžēl viņš joprojām neprot peldēt

Kā būt par latvieti? 2010
Rūpīgi izpētot zīmēto vēstījumu, izskatās drīzāk: „kā izturēt to, ka esi latvietis „– pazīstama sajūta, veroties apkārt mūsu publiskajā telpā, pilnā ar tik pierastiem un reizē tik mitoloģizētiem tēliem – mēs paši sevi esam noveduši līdz absurdam, kamēr kaimiņos igauņi tūlīt ieviesīs eiro un tos aizdos mums.
Sončika neprot neko
Streips nošķaudās tramvajā – Vai es saķertu homoseksualitāti?
Sākts darbs pie Šlesera jaunā projekta: gājēju tilts uz Roņu salu
Mūsu mācītāji izmanto tikai meitenes nevis puišus
Koknesis krāpj Spīdalu
Zatlers apēd savu zaķi
Rūdis kļuva par iguānu!

Te ir vesela palete, veltīta personāžiem, kas arī man krīt uz nerviem: silikona sončikas, liekulīgi arhibīskapi, kārtējais šleserisms. Nelielās izstāžu telpas stūrītī atrodas mazs zīmējums Pašradīts murgs, elles liesmas zemesvirsū, ar Dieva žēlastību. 2010, kurā autors izpauž pat pusaudža cienīgas dusmas. Var atpazīt dziesminieka Dimitera kundzi un kristīgo „aģentu” Šmitu, kas 21. gadsimtā ienesuši viduslaiku vai totalitāru sektu cienīgu domāšanu. – Rūdis tieši pauž savus uzskatus par latviešu sabiedrību, burtiskā veidā „kā ar pirkstu acī”, un skatītājs var teikt: jā, man arī tā liekas, tad jau varu justies gandarīts, jo man laikam ir taisnība. Uz kopējo nejēdzību fona, kaut arī neliels, tomēr gandarījums.

Atpazīstamas lietas ir visapkārt: Māra Grosbaha virpotie trauki kā raksturīgu latviešu tipu simboli – Porcelāna servīze karjeristiem, egoistiem, sociālistiem un labdariem....

Egoistiem.

Labdariem.

Sirdi tieši ap Jāņiem sasilda Visraksturīgākā Latvijas ainava Limbažos 00:37  jeb šašliku kaste lauku dārza tumsā, kur slēpjas papardes – kičs, protams, uz vibrējošas Ķīnā ražotas nakts fona ar sintētisku „dabas” skaņu, bet sirsnīgi – nekur nesaskatu vīzdegunīgu vīpsnāšanu vai žultainu ironiju; vismaz manai izpratnei tas atbilst.

   
Rūdis ir no tiem māksliniekiem, kas sevi neierobežo/neiespiež vienā noteiktā izpausmes veidā vai radošajā tehnikā. Viņš ir plaša „pielietojuma” mākslinieks – no scenogrāfijas līdz lietišķajai grafikai, no festivāla „Māksla+komunikācijas” izstāžu iekārtojuma līdz poētiskām versijām Laimes šokolādes. Mūsdienu šokolādes „Rigonda” dizaina adaptācija 2004-2005 dzeja: Māra Zālīte, Ainars Mielavs, Matthias Knoll, Ojārs Vācietis.

Šokolāde Dzimtene. Laime.
Dzimtais pavards
Pie debesīm kuras
Lai pārnāktu Mājās,
Mēs neveram durvis,
Bet grāmatu vākus
Un brīvojam telpu sevī,
Kur dzimtenei būt.

No gliemeža mācīties nevaram,
Jo Mājas nav patvērums mums,
Bet mēs būsim patvērums Mājām.
(Māra Zālīte)

Ir arī piemērs poligrāfijā ROJARAKU grāmata metāla vākos, kas pati ir kā objekts, ne tikai ietvars vēstījumam par slaveno radošo darbnīcu ciklu. Tomēr dominē nevis jaunie mediji – tehniskie (datorgrafika, fotokolāža) vai izdomātie (kā performance, no kuras paliek tikai ideja un dokumentācija), bet vecais labais zīmējums. Zīmējums ir tas, kas padara Rūda viedokli tik personisku – jo vienkārši neviens cits tā nezīmē!

Kas personālizstādēm pie mums nav raksturīgi, Rūdis apskatei izlicis savus ikdienas „treniņus” Skiču grāmatas 2004-2005. Pietura un Pieturas dokumentācija. Panorāmas fotogrāfija par Rīgu un priekšpilsētām, fotografēta ar padomju laiku „Horizon” kameru 2005. Tā visa ir Rīgas ikdiena –mūsu ikdiena. Tāpat kā Vilnis Zābers kādreiz uzstādīja: pa zīmējumam ik dienu, un rezultāts ir ievelkošs un atklājošs, un tā bija viņa profesionālā apsēstība, tāpat, savā rokrakstā, Rūdis zīmē un fotografē, un, liekas, tajā mirklī nedomā, ko beigās ar to darīs – tas ir kā paskatīties ar šī konkrētā cilvēka acīm apkārt – Centrāltirgū, ielās, nomalēs, ieraudzīt tantītes, ubagus, pārdevējas, plakātu Welcome to my country, kas, izrādās, ir SPA reklāma. Albūmos paslēpies milzīgs materiāls, ar kuru varētu noklāt ļoti lielas izstāžu zāles sienas; Rūdis to mēģinājis Ofisā, bet telpa acīmredzot par mazu. Un tur (vēl) nav burtisku norāžu uz sociālu vērtējumu „kā ar pirkstu acī”, drīzāk tā ir pētniecība. Šīs šķietami spontānu attēlu kolekcijas kā izziņas process, kas par mums stāsta vairāk, vismaz tik, cik pacietības šķirstīt biezos skiču sējumus.

Kā kļūt par latvieti? 2009 arī http://kaklutparlatvieti.blogspot.com/, performanču sērija, no kuras gan pārstāvētas tikai četras epizodes

Pirmā misija „Aiziešana no Šveiciešu sabiedrības un personas koda meklēšana” Šeit Rūdis atgādina Sprīdīti, kas dodas meklēt laimīgo zemi

Trešā misija „Es mācos būt māņticīgs”
Piemērs Istabā nedrīkst svilpot. Velns atskries! (un atskrien arī, tikai mazs un no plastilīna)

Piektā misija „Kaut kas patriotisks: Roņu salas iekarošana” (kulturāla un gandrīz vienpersoniska invāzija dažu igauņu vidē)

Astotā misija „Gleznot kā latviešu meisters” (versija par hrestomātiskajām Jēkaba Kazāka „Dāmām Jūrmalā” 1920, kur vienas dāmas vietā Rūdis ielicis sevi, bet otrai dāmai esot zināms īstais vārds)

Uz visu var paskatīties kā uz mākslas projektu, bet visgarākā performance ir pati dzīve. Izstādes beigās intrigai pamanu sērkociņu kastīti ar Rūda portretu un rakstu zīmēm „pakistaniš stail”; rodas vilinājums uzzināt, vai tikai Rūdis nav mēģinājis kļūt arī par sikhu vai talibu, varbūt viņam ir vairākas identitātes?

Lai cik pamatīga ir performance – atvadīšanās no savas „šveicietības”, kaut kas jau vienmēr paliek. Sakrājas slāņi. Skiču grāmatu biezums liecina, ka nekā virspusēja te nav. Tas pamatīgums ir šveiciešu vai latviešu? Vai Rūdis redz sevi kā no dažādām Šveices un Latvijas detaļām saliktu fotokolāžu ar trīszvaigžņu Mildu Šveices kalnā līdzīgi Welcome to my country 2010?

Rūdis meklē atbildi, ko nozīmē būt latvietim, viņš to meklē sēņošanā, māņticībā, dzējā, vecmeistaru glezniecībā... Annas Baklānes gleznā „Bekotājs” Rūdis, tikko izgājis bekošanas apmācību, ar piesūkušos odu uz kakla, kā kārtīgam latvietim pieklājas.

Tad nu katrs latvietis varētu pajautāt: vai tiešām bekošana, māņticība vai dzeltenās preses kultūra ar sončiku un šmitu sejām ir manā nacionālajā mentalitātē galvenais? Tajā brīdī skaidrs, ka latviešu nacionālajai mentalitātei raksturīgs arī zināms humora trūkums vai prāta stīvums. Jo šeit par nopietnām lietām runā „nenopietnā” formā. Dīvaini, bet vairākiem nelatviešiem – latviešu kultūras neatņemamām sastāvdaļām tas tā parādās – zviedram Kallem, dānim Fonteinam, meksikānim Havjeram. Liekas, viņu attieksme pret dzīvi nav pietiekami piezemēta un smagnēja, kā tas ir raksturīgs „vidējam latvietim”. Tātad šajā ziņā Rūdis vēl nav sasniedzis mērķi.

Vispār „kļūšanas” laiks, sākot ar 2004-2005 darbiem, ir tāds liriskāks, salīdzinot ar „būšanas” laiku 2010. Vai nu krīzes atklātās negācijas, vai arī latviešu mentalitātes tuvākas iepazīšanas rezultātā izrādās „kā būt” ir daudz grūtāk par „kā kļūt”. Laikam no ikdienišķi sadzīvisku un reizē mitoloģisku tēlu putras, kas mūsu, latviešu, galvās raksturīga, Rūdis kā bijušais loģiski reālistiski domājošais šveicietis ir apmulsis.

Pazudis Rīgā
Tu gribi saprast,
Tu staigā pa zināmām ielām, pa kurām
esi staigājis jau n-tās reizes.
Kā zirneklis tu vērp savu tīklu
pār pilsētu.
Tu sāc zīmēt no jauna šo pilsētu.
    Tu brīnies par cilvēkiem.
    Tu apbrīno cilvēkus –
    kad viņi atver muti, viņu valoda skan
    tā, it kā vārds tiktu iesprausts zemē,
    tas izlien zemei cauri, un beigās
    atplaukst kā krāšņa puķe.
    Un tu raksti:
    „Kur? Kur es esmu?”
    Bet tu vairs nezini,
    kas ir šis

     „tu”.

P.S. Rūdis savā intervijā LETAi (šeit) runā par dzelteno presi, priecājas, ka uzzīmējis Lāčplēsi līdzīgu Neo, pirms vēl Neo parādījās atklātībā, un skaidro „es esmu tikai tāds kā filtrs” un svarīgi „šajā izstādē tagad parādīt vienu viedokli no vienu ārzemnieks, kas pazudis savu sirdi Latvijā”. (Manuprāt) tieši vienaldzības trūkums ir būtisks.