Maira Asare: Gar krastu (9)
2010. gada 3. jūlijā, plkst. 23:07
Rubrika: ¼ Literatūra
Dzeja.
Maira Asare. Foto no personīgā arhīva.
Priecājamies piedāvāt Mairas Asares dzeju cikla "Gar krastu" pirmpublicējumu. Portāla arhīvā varat uziet arī Mairas Asares veikto Sergaja Moreino dzejas cikla "Metamorfoze" atdzejojumu, kā arī fragmentu no prozas grāmatas "Sieviešu zona". - Satori
Ej gar krastu uz Ventspili, Vitrupi,
Visbiju ej
---
PUTNA KAULI KRŪMĀJĀ
Vientieši putni – viņiem ir viena tiesa
lidošanas ligzdošanas spārnu mazuļu
ziemas un vasaras tiesa un putni lai
vairojas virs zemes* tiesa kas atceļ
drosmi un atpakaļskatīšanos
dara brīvu no alkām pēc nāves un
bailēm no nemirstības un ļaužu izsmiekla
nabaga Asīzes Francis mīlestības pilnais
aklais neredzēdams vien-tiesas liecību
neprātīgs sprediķot putniem to ko viņu
spārngalu spalvas
knābji un cekuli zin
---
SOĻU RITMĀ GAR KRASTU
un stāsts par akmeņiem caur to
tik īss ka akmeņi visilgāk
skatās debesīs
---
UGUNSKURA VIETA. BĒGĻU AVOTS
MUMS TAČU ĻOTI KLUSU JĀSTAIGĀ**
Mums joprojām ir klusu jāstaigā
gar ugunskuru vietām un avotiem, pa
jebkuru no šaurām, glābjošām strēmelēm,
kas ir krasts starp jūru, kura nav aprijusi,
un zemi, kuras vairs nav,
– šeit, man sacīja gotlandietis,
pat vislielākā svelmē vienmēr ir ūdens -
viņiem, kam jūra izpletās milzīgi liela
un dzīve tapa kā laiviņa maza,
iespējams, viņiem bij bail, iespējams, viņi
dziedāja sev un mazajiem bērniem, tas
bija maigs pavasaris, pēc tam Jāņi un
ugunis abos krastos, lec pār uguni,
lec, uguns šķīsta, un viņpus tu būsi
tīrs un gatavs dzīvot no jauna, vienalga
cik šaurā laikā un zemē
--
saņēmu ziņu - pie vecā Užavas ceļa
ziedot dzeltenas skalbes un kā esot
pareizi skalbes vai īrisi skalbes Skalbe
Kārlis Bendes meitiņa mati kā liesmas
tēva balss rīklē iesprūdusi un upuris
lielais upuris labi ka šodien pie vecā
Užavas ceļa atkal zied
VĒLREIZ SOĻU RITMĀ
uz laiku protams ka uz laiku te
ej pielaikodams aplaipodams ej
kam ceļu pajautāt kam maizi dalīt
re pūkas aizlido kā noķert
laipodamam gluži savādāk
laipojas viss cilvēks ira cilvēks ira (aizķeras
kāja aiz saknes) cilvēks ira kas klūp ja
neredz zem kājām kas atsit pieri ja
skatās tikai zem kājām cilvēks ira
kas klūp atsit pieri un paliek dzīvs
---
Mēs protams lidosim atkal
protams mazi bērni mūs atcerēsies
un viņiem nenoticēs neviens
kas dzimis pakrūtē lai laukā tiek
lai kliedz lai smej
lai gavilē kā balta smilts
protams mēs lidosim protams
un aizmigsim šallēm zobos
---
kad būsi galā tu nebūsi galā
tu vienkārši rakstīsi kaut ko
citu
*1. Mz 1:22
**Jāns Kaplinskis „MUMS TAČU ĻOTI KLUSU JĀSTAIGĀ” (krāj. "No putekļiem un krāsām", 2001.,
G. Godiņa atdzejojums)
DienviduUpe 05.07.10 17:06
Paldies!
raudiņa 07.07.10 15:45
jauki, ka arī dzejā. Jo pēc prozas vien nevarēja saprast, kur palikusi Maira Asare- dzejniece.
Veiksmes tālāk!
Franzio La Pero 08.07.10 16:59
man patīk, viegli un maigi. :)
tā ar pieredzi un sievišķību.