Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra | komentāri (29)
Māris Mikulāns: Leģenda
17. martā, plkst. 1:18
Par Māri Mikulānu kā prozaiķi daudzi pirmoreiz uzzināja pērnā gada Prozas lasījumos, kad žūrija nosauca uzvarētāju - galvenās balvas ieguvēju. Priecīgs, taču drusku mulsinošs, likās fakts, ka uzvarētājs ir no prozas meistardarbnīcas "mācekļu tusiņa", nevis kāds jau sen zināms rakstnieks. Taču, kā izrādās, jau pirms vairākiem gadiem Māris Mikulāns ar panākumiem ir iemēģinājis roku dramaturģijā, sarakstot vairākas lugas, un cerams turpinās gādāt pārsteigumus arī prozas žanrā. Piedāvājam stāstu, ar kuru autors uzstājās 2004. gada Prozas lasījumos.
1/4 Satori
__
Sākumā bija haoss. Tad radās pasaule: no sarkanmelnām mutuļojošām liesmām iznira trausli stāvi un šķautņainas atlūzas - šo stāvu būvēto mūžīgo celtņu paliekas. Tā sākās cīņa ar haosu. Tā sākās katrs rīts. Ar apziņu, ka Viņš, tāpat kā visi citi, visbezkaunīgākajā kārtā atļaujas eksistēt, paust savu viedokli.
Viņš atvēra acis. Gultā bija haoss. Bet nebija palaga. Viņš bija kļūdījies attiecībā uz
Absolūts bezceris. Lūk, mūsu dzīves varonība. Absolūta bezcera apstākļos tomēr cerēt, stiprināt savu cerību ar grādīgiem un spirtotiem dzērieniem. Būt pašam. Būt pašam, kad tu paģirains uzmosties nātrēs. Bez biksēm. Būt pašam arī tad, kad tev saka, ka tu esi nozadzis ziedojumu ķeseli. Kad tev saka, ka tev būs bērns. Būt Sašam. Gribas, bet jābūt pašam. Bērniem nav bērnu. Cilvēkam raksturīgi būt Sašam. Cilvēkam raksturīgi runāt. Raksturīgi baumot. Cilvēkam raksturīgi lepoties ar savas dzīves varonību. Kuprainis lepojas ar savu kupri. Klibais lepojas ar savu kruķi, rāda to visiem. Intelektuālis lepojas ar savām zināšanām, rāda tās visiem. Stiprais lepojas ar savu spēku. Katrs lepojas ar to, kas viņam ir. Vai kāds ir lepojies ar to, kā viņam nav? Sūda. Tas ir pierādīts, kungi. Cilvēkam nav raksturīgi būt pašam, ja viņš nav pilnīgs draņķis - kaut kas līdzīgs bara sunim, kurš uz sab. līguma pamata tiek uzskatīts par vilku.
Kur Edips? Labi, Edips. Jūs sakāt - Edips? Labi, es viņam parādīšu. Un es tik brāžos iekšā, jo domāju, ka tur ir Edips. Bet tur ir mans dubultnieks ar stiletu rokā. Viņš slēpjas tumsā aiz durvīm. Es skaidri redzu, kā viņš stāv man aiz muguras. Es izdomāju tūkstoš mocību veidus, kurus viņš man piedāvā. Ar krāsām, ar virsmām, ar stiklu, ar ledu, ar šķautnēm, ar asmeņiem - viss lielā daudzumā sarežģītā trīspirkstu kombinācijā. Jo tas ir šovs. Tērpiem jābūt bagātīgiem, bet tie neko nedrīkst aizsegt. Jo tas viss ir šovs. Vai var kļūt par šovu. Un tad, sēžot pie dzīru galda, izrādās, ka asinis uz baltā galdauta ir sarkanvīns sniegā zem tanku kāpurķēdēm.
Uz miglaina, pienbalta matstikla fona parādījās gaišs plankums, gaiša istaba, gaišs kamīns, gaiša siena, A. kamīna priekšā uz gaiša paklāja. Viņas ķermenis atgādināja lauztu vītola zaru - tādu līniju, ko nav iespējams pilnveidot, to var tikai atdarināt. Viņa ņēma dīvainus ar bālu druku klātus laikrakstus, ielūkojās tajos; mati krita viņai acīs, viņa meta šos laikrakstus liesmās. Liesmas pacēlās briesmīgi augstu, tās apvija viņas plecus un galvu, kļuva grūti izšķirt līnijas.
Vai tad viņa nesaprot, ka sadegs? - Viņš iedomājās. Viss vienmēr pirms viņas ir sadedzis - vai tad viņa to neiedomājas? Katram no šiem radījumiem ir sava gudrība. Viņa maksimāli piepilda šo laiku, kas ir dots. Pieņem to, kas ir dots. Tu taču arī pieņem to, kas ir dots. Akmens visa pamatā kā kaut kas nemainīgs. Bet tad tev nav jābūt šeit, tev jābūt akmeņlauztuvēs vai citā tādā vietā. Kapakmeņlauztuvēs. Apkakmeņlauztuvēs …
Sātans. Klīst apkārt kā rūcošs lauva. Diezgan neparasts spriedums. Nekad neesmu to manījis. Dievs klīst apkārt, mūs kārdinādams. Vakari un naktis ir laiks, kad Dievs mūs kārdina. No rītiem cilvēks vairāk vai mazāk paļaujas uz saviem spēkiem. Dievs ir piespiešana, Dievs ierobežo gribu, Dievs ir varmācība. Šī piespiešana ir daudz varenāka kā politiskā varmācība vai līdzpilsoņu spiediens, jo tā nāk no pašas eksistences būtības, tā ir tieksme, ko dveš lietu daba. Dievs saka: „Agri vai vēlu, tev būs man pakļauties.” Un tas ir viens no viņa baušļiem: „Tu pakļausies man, tu pakļausies man, man ir vara pār tevi!” - tā viņš saka. „Sargies noliegt mani, jo esmu miesa un kauli zem tavas ādas. Jeb, vai tu gribi būt par rēgu, par tukšumu, par neko?” Neiespējama, bezcerīga sajūta - pēkšņi justies kā zirnekļa izsūktai mušai. Dabisks pretīgums, neviens nevar pakļauties Dievam bez cīņas, katra šūna nevilšus cīnās pret to. Un tāpēc Dievam no sākuma jāsalauž cilvēks. Mēs atkāpjamies uz sagatavotām pozīcijām, atstājam vienu tranšeju pēc otras. Aizmirstas jaunības melšas; jēdzieni “es”, “spēks”, “mīlestība” iegūst citu saturu vai to zaudē. Daži ir uzņēmīgāki, citi - noturīgāki. Dzīvot! Dzīvot, sasodīts! Tas ir pienākums. Visi dzīvie plušķi tik uzvaroši paceļ kāju pie beigto lauvu pieminekļiem. Melnā ugunī sadeg aizgājušo gadsimtu sniegs, katra pārsla - varoņa diploms. Ar to pret to. Ar to par to. Mūža mīlestības vērtība - viena uguns tālumā tumšā novembra naktī. Tas tā vērts. Kaut kas absolūti skaists var nogalināt...
Viņš sagaidīja rītausmu gulēdams nekustīgi. Tad uzvilka savas civildrēbes - būtībā baltas bikses un kaut ko gaišu augšā. Jābūt dekoratīviem. Kas cits mums atliek? Tie, kas nav bijuši dekoratīvi, vislabākajā gadījumā tiks nolikti pie lauku skolas gaiteņa sienas. Esmu jūs brīdinājis, novadnieki!
Bija lieliska vasara un, izejot uz ielas, cilvēks jutās kā ieniris zeltainas, siltas jūras dibenā.
Viņš aizstaigāja līdz Ivaram. “Svētī mani, tēvs, jo tu esi grēkojis!” - teica Ivars. “Man parādījās Dievmāte!” - Viņš teica. “Vai liecinieki bija?” - jautāja Ivars. “Jā, piemēram, tu!” - Viņš atbildēja. “Mūsu nabadzīgajai draudzei šāda parādīšanās būtu visai izdevīga. Jāsāk ar publikāciju presē.” “Es pasēju,” - sauca Ivars, - “es pat neesmu garīga persona!” “Tieši tāpēc!” - Viņš neatlaidās. “Atstājies!” - teica Ivars. “Pagaidi, apspriedīsim to,” - Viņš iebilda un izvilka šņabja pudeli. “Vairāk galvu - vairāk prātu!” - tā viņi izlēma, kad bija pāris stundas aps…aps…spriedušies. “Iesim pie Valda parunāt!” - teica Ivars. “Jā!” - Viņš piekrita. “Pie tam šajā lietā mums noderētu nepilngadīgs bērns un Valdim taisni ir meitiņa!” “Bet tas ir kārtīgi jāapspriež!” - teica Ivars.
Abi kombinatori jau soļoja pa lauku ceļu. “Turēsimies pie Lurdas modeļa, tu, gaišais tēls,” - viņš teica, jo Ivaram arī bija baltas bikses kājā, - “svētā Brigita parādās Puasī klostera mūķenei, kura cieš dzemdību mokas…”
“Vai tad te bija grāvis?” - iejautājās Ivars.
Nākamajā dienā Natālija, nedaudz izbolījusi acis, stāstīja Regīnai, ka esot pie krucifiksa redzējusi divus eņģeļus: “Divi gari balti stāvi! Pacēlu acis - bija, otrreiz pacēlu acis - kā gaisā izkūpējuši!”
“Jā, mums te svēta vieta!” - atbildēja Regīna.