Omārs Haijams: Rubajas (10)
2005. gada 1. martā, plkst. 1:53
Rubrika: Bibliotēka
Omārs Haijams — persiešu dzejnieks un zinātnieks, dzīvojis apmēram no 1040. līdz 1122. gadam. Atdzejojumā izmantoti parindeņi, krievu, angļu un vācu atdzejojumi, audio ieraksti persiešu valodā, oriģinālteksts un persiešu valodas speciālistu konsultācijas.
Rubajas — austrumtautu lirikā izplatīta četrrindu strofa ar atskaņu sistēmu aaxa, reizēm atskaņas vietā atkārtots vārds — redifs. Šajā atdzejojumā pievērsta uzmanība gan jēgas (ne vienmēr burtiskuma) ziņā iespējami adekvātam tulkojumam, gan dzejas formai.
Atdzejotāja
*
Acis! Ja neesat aklas, skatiet kapu!
Skatiet šo pasauli, vilinošu un glupu!
Šeihi un valdnieki aprakti top zem zemes,
Skatiet to mēnessejas, kas, skudru saēstas, sapūs!
*
Kaut arī man glīta seja un mati,
Kā tulpes vaigi, kā ciprese pati,
Nezinu, kādēļ šai laika jūklī
Mūžīgais izlēmis mani radīt.
*
Ja likteņa rullis būtu man pieejams,
Es pārrakstītu visu, un tāds būtu vēlējums mans:
Es no šīs pasaules pilnībā padzītu skumjas,
Lai līksme nezūd un debesjums — sasniedzams.
*
Mūsdienās labāk, ja draugu tev maz
Un attālas jūsu sarunas:
Tas, uz ko paļaujies šajā dzīvē,
Ja ieraugi patiesi — ienaidnieks tavs.
*
Neļaujies skumjām, netaisns ja liktenis tev,
Neplosi dvēseli stāstiem, kā kādreiz neveicās tev,
No plaukstām neizlaid sirdi kā mīļotās cirtas,
Un neļauj pagaist priekam, lai nepagaist dzīve tev.
*
Nav guvusi labumu debess no manas atnākšanas,
Un nevairosies tās spozme no manas aiziešanas,
Un ne no viena nav palaimējies man dzirdēt,
Kādēļ gan tā radīja mani, kādēļ mani iznīcina.
*
Tie, kas visdziļākās mācībās gudrību sasnieguši,
Par lāpām kļuvuši citiem un zinības dāvājuši,
Nav spējuši izkļūt no šīs tumsības valgiem —
Dažas pasakas izstāstījuši un miegā iegrimuši.
*
Visas radīšanas galvenā jēga — mēs,
Saprāta cienīgs skatupunkts vienīgais — mēs,
Šis esamības loks ir gluži kā gredzens,
Bez šaubām tā vērtīgākais akmens — mēs.
*
Celies, mīļais jaunekli, ir jau rīts!
Laiks rubīna vīnam kristāla kausā līt!
Šis mirklis ir vienīgais, kas tev uzticēts zūdības lokā,
Nemūžam otrreiz to tev neieraudzīt.
*
Es vīnu dzeru, dzērājs neesmu,
Es vien pret kausu spēku lietoju.
Vai zini, kāda jēga pielūgt vīnu?
Lai nepielūgtu sevi — tā, kā tu!
*
O, dienu un nakti tverošais pasaules balvas,
Par Tiesas dienu kas nelauzi savu galvu!
Kaut mirkli stājies un dziļi ieskaties sevī
Un tajā, ko ar citiem izdara laika zalve.
*
Es ilgi pa kalniem un lejām esmu klīdis
Un mērķim tuvāk neesmu ne par sprīdi,
Bet esmu mierā ar to, ka dzīves ačgārnībās,
Pat ja ne vienmēr veicies, jauks ir bijis dažs brīdis.
*
Neviens vēl nav skāvis cieši skaistuli maigu,
Pirms liktens ar skumju asrām nav rotājis vaigu.
Palūkojies uz ķemmi — tā simtiem daļiņās šķelta,
Pirms skārt matu cirtu, tik smaržojošu un zaigu.
*
Mēs tīri no nebūtības izkāpām — netīri kļuvām,
Mēs priecīgi gājām ļaudīs — skumji kļuvām.
Izlietās asaras dedzināja mums sirdis,
Mēs izšķiedām savu dzīvi, par zemi kļuvām.
*
Ja liktenis nedāvā rozes — ar ērkšķiem pietiks,
Ja nesilda mīļi saule — ar uguni pietiks,
Ja nebūs tev taisna ceļa un pajumta droša,
Ar lūgšanu krellēm un baznīcas zvanu pietiks.
*
Kas saprāta vārdus rakstījis sirdī savā,
Nav tērējis velti ne mirkli dzīvē savā,
Viņš iemantot Radītāja žēlastību pratis,
Un pildīt mieru paceltā kausā savā.
*
O, pasaules lietās aklais, tu esi — nekas,
Tavs balsts ir vējš, un tādēļ tu esi — nekas,
Tavas esības krasti vien plaisa neesamībā,
Tevi ieskauj nekas un pats tu esi — nekas.
*
Lūk, rīta vējā pumpuru atraisa roze,
Lakstīgala līksmo, tik skaista ir roze,
Pasēdi brīdi tās ēnā, jo ilgs būs laiks, kad pīšļos
Būsi vērties gan tu, gan ziedošā roze.
*
Tu sasiti manu kausu, vīna pilno, Kungs!
Tu man vārtus uz līksmību aizvēri, Kungs!
Tu izlēji zemē purpursarkano vīnu —
Sasodīts, varbūt tu esi piedzēries, Kungs?!
*
Tas podnieks, kas veidojis mūsu galvu kausus,
Rādījis savā mākslā līmeni augstu:
Uz mūsu esības galdauta ar apakšu gaisā tos licis
Un ar rūgtumu pildījis apvērstos kausus
*
Debess neliks uzziedēt rozei virs zemes,
Bez nolūka atkal to samīt un dabūt zem zemes.
Ja ūdens vietā mākoņi savāktu pīšļus —
Kā lietus skaistuļu asinis lītu uz zemes.
*
Un cerību graudi uz cietā klona paliks,
Un dārzs, un māja bez tevis, bez manis paliks.
Zeltu un sudrabu, tāpat labības siekus
Tērē ar draugiem — citādi naidniekam paliks.
*
Tieši tagad, kamēr vēl tu to vari,
Brīvu no raizēm mīļotās dvēseli dari —
Jo šī skaistuma valstība nebūs mūžīga,
No rokām izslīdēs tā kā gaistoši stari.
*
Vien tukšums rokās paliek pēc visa, kas ir,
Jo nolemts un iznīcīgs viss, kas pasaulē ir,
Uzskati visu esošo itin kā neesošu —
Un to, kā šai pasaulē nav, kā tādu, kas ir.
Atdzejojusi Agita Draguna.
visa rīga 02.03.05 0:00
nekad neesmu īpaši augstu vērtējusi šo dzejdari, un, jo īpaši, sajūsmu par viņa daiļradi, Haijama piedūrienu. nekas, gan jau pēc gadu tūkstošiem Paulu Koelju arī tiks atdzejots, izmantojot ierakstus un konsultācijas.
jezups 02.03.05 22:24
Tad jau arii iipashi nepalasiijies, vai ne? Man gan patika. Juutams tas sufijiskais bekgraunds, viss viss skan taa drusku nopietnaak un religiskaak nekaa Kurcaja atdzejojumaa. Pats briinos, kaapeec liekas, ka shitaa tam arii jaaskan.
čaklā līze 02.03.05 22:44
patika!! nav jau haijams nekādi 5 ls, lai patiktu visiem. mani gan nobiedēja tas pirmās lapas pants, bet tālāk bija ok. uz beigām pat likās, ka lasu psalmus, nevis ķeceri haijamu - vai tiešām šitie teksti ir arī tajā visiem zināmajā grāmatiņā? man domāt, ka ne.