Kaspars Vanags: Drupu valdzinājums Eiropas kultūrā. Turpinājums. (9)

2010. gada 5. maijā, plkst. 13:05

Rubrika: Redzējumi

Drupu paraugi bija atrodami pat pavārgrāmatās.

Tur tos kā modes kliedzienu ieviesa karaļu pavārs un pavāru karalis Marī Antoāns Karems, kuru, manuprāt, nāktos zināt obligāti jau tik tamdēļ vien, ka viņš ir izgudrojis tādu mantu kā eklērs. No marcipāna, karamelizēta cukura un sviesta mīklas darinātās antīko orderu būves viņš cēla priekšā kā galdu klājuma centrālo akcentu veselai rindai tā laika vareno - Napoleonam, Anglijas Princim Reģentam, Krievijas caram Aleksandram I, un arī pilsonības pārstāvim Džeimsam Rotšildam.

Vēlāk iznākušajās modeļu grāmatās priekšroka mākslīgo drupu ziņā gan tika dota gotiskajām. Kā iemeslu te jāmin praktiskas dabas apsvērumi. Romiešu tempļi un rotondas parkos tika izmantotas kā tējas saloni, skatu platformas vai mauzoleji, un tādēļ parasti tika būvētas nevis sagruvušas, bet gan kā funkcionālas celtnes ar mērķi uzsvērt antīkās pasaules vērtību pārmantojamību modernā cilvēka ikdienā. Savukārt drupas vairumā gadījumu kalpoja tik vien kā divdimensionāli ornamentālie aizslietņi, ap kuriem tīksmināt acis no attāluma. 

Apaudzētas ar efejām, tās noslēpumaini vīdēja starp koku puduriem, uzburot savos skatītājos fantāzijas, kuras realizēt dzīvē liedza grava ar stāvu nogruvumu vai mākslīga ūdenstilpne.

Protams, kā vienā, tā otrā gadījumā bija arī izņēmumi.

Savos zemes īpašumos netālu no Parīzes barons de Monvills iekārtoja slaveno Desert de Retz ainavu parku, kur par aristokrāta dzīvojamo ēku kalpoja nolūzušas kolonnas rievotais stāvs, ar savu nereālo apjomu drīzāk atgādinot sapni.

Mākslīgas antīkās drupas tika būvētas gan Sansusī parkā Potsdamā, gan Pēterburgas Carskoje Selo, un pat Villas Albani dārzā Romā, kura nekādā ziņā nevarēja sūdzēties par īstenu drupu trūkumu.    

Pretēji vispārējām vadlīnijām arī mākslīgas gotiskās pilsdrupas dažkārt, protams, varēja būt funkcionālas. Piemēram, tās bija iecienītas kā skatu torņi, kuru logos bieži vien mēdza ielikt tonēta stikla rūtis, lai sabiezinātu ainavām krāsas, piešķirot liesmojoša saulrieta noskaņu vai negaisa draudīgumu.

1805. gadā celtais O'Brīna cietoksnis uz Mohēras klints Atlantijas okeāna krastā Īrijā ir tipisks piemērs šādai funkcionāla rakstura celtnei, par kuru kāds tālaika apmeklētājs mums atstājis sekojošu aprakstu: "Vietējais džentlmenis te uzbūvējis apjomos nelielas pilsdrupas ar diviem torņiem, kuros iekārtoti mēbelēti apartamenti, kas savienoti ar apjomīgu piebūvi kulinārijas mērķiem. Starp palīgēkām tāpat minami arī staļļi un kariešu novietne. Tas viss te darīts vienīgi, lai uzņemtu viesus, kurus šurp atvilinājuši apkārtnes gleznainie skati. Paņēmuši līdzi paši savu pārtiku, viņi var baudīt pat kalpotāju pakalpojumus, un vienīgā samaksa, kas par to visu tiek sagaidīta, ir kāds jūsmīgs ieraksts apmeklētāju grāmatā."

Tāpat visai savdabīgs gotisko drupu pielietojums atrodams Verlicā – manuprāt skaistākajā no Eiropas ainavu parkiem. Tas tapis 18. gadsimtā, apgaismības ideju pārņemtajam Anhaltas Desavas firstam Leopoldam Fridriham Francim III nolemjot vienotā parkā pārvērst visu savu 2000 kvadrātkilometrus lielo pavalsti. Uz kādas no parka mākslīgo ūdenskrātuvju salām izbūvētās pilsdrupas kalpoja kā dekorācija apokaliptiskam priekšnesumam, kad naktīs atdzīvojās vulkāns, kurš spļāva gaisā liesmas un pa izgaismotām stikla gultnēm tecināja pār drupām ugunīgu lavu. Savukārt dienas laikā turp varēja pārcelties ar laivu, lai mierīgākās noskaņās apskatītu Pompejas izrakumos uzietu antīko vāžu kolekciju.

Šādu un līdzīgi ekstravagantu piemēru arsenāls, ko mums piedāvā ainavu dārzu vēsture, var padarīt pietiekami aizmāršīgus, lai nepamanītu, ka drupu mānijas fenomens patiesībā norisinājās kontekstā, kuru noteica 18. un 19. gadsimtā apgriezienus uzņēmusī Rietumeiropas urbanizācija. Zināmā mērā par to atgādina Ibēra Robēra gleznotās kaprīzes, kur fiktīvā telpā vienkopus sagrupēti patvaļīgi izvēlēti arhitektūras pieminekļi – Adriana templis un Panteons, Janusa arka un Piazza del Popolo obelisks. 

Līdzīgi Robērs rīkojās arī ar 18. gadsimta otrās puses Parīzi. 

Par spīti nepārprotamajai fikcijai šāds paņēmiens paģērēja prasmi radīt pietiekami viendabīgas pilsētvides vīziju. Domājot par tādas uzbūvi, kā standarts tolaik visu acu priekšā, protams, bija senā Roma.  
                   
Mūsdienu skatījums ir zaudējis tos mērogus, kādos antīko pasauli redzēja ceļotājs ap 18. gadsimta beigām, 19. gadsimta sākumu. Tādejādi ir arī zaudēta iespēja pilnībā izprast šoku, kādu viņos radīja sastapšanās ar liecībām par antīkās civilizācijas bojāeju. Proti, tikai ap 19. gadsimta četrdesmitajiem gadiem Londona kļuva par pirmo pilsētu Eiropā, kas platības un iedzīvotāju skaita ziņā pārspēja seno Romu. Līdz pat 1851. gadam, kad Haidparkā tika uzsliets stikla un tērauda konstrukcijas paviljons "Visu nāciju izstādei", pasaulē nebija lielākas būves par Kolizeju. Nonākušam senās Romas fascinējuma varā, tā laika tūristam vairs mieru nelika iztēli uzbudinošā apjausma par paša civilizācijas straujo tuvošanos iepriekšējās apjomiem. Kas notiks tad, kad būs sasniegta kritiskā masa? 

Vai kā gravīrā par Bābeles torni, tā vizuālo tēlu atveidojot kā apjomos uzpūstu Kolizeju, savulaik bija vaicājis Kornēlijs Antoniss: "Kad tas bija visaugstāk, vai tad tam nebija jākrīt?"

Šodienas tūristam Kolizeja apmeklējums stāsta ne tik daudz par tā "krišanu", kā par mūsdienu konservācijas metodēm. Toties ap astoņpadsmitā, deviņpadsmitā gadsimta miju kultūras pieminekļu pakāpeniskais sairšanas process un atgriešanās atpakaļ dabā bija būtiska mākslas kontemplācijas sastāvdaļa.

Kā vienu no aizkustinošākajiem ceļvežiem pa Romas Kolizeju šajā ziņā ir sarakstījis aizpagājušā gadsimta botānists Ričards Dīkins, apcerot amfiteātra drupās sastaptās 420 augu sugas. Dažas no tām ir tik neraksturīgas Eiropas platuma grādiem, ka jātic autora skaidrojumam, ka to sēklas pirms teju divtūkstoš gadiem atceļojušas gremošanas traktā dzīvniekiem, kurus gladiatoru spēlēm ieveda gan no Nīlas krastiem, gan Persijas kalniem. Līdz ar to, nezāles, kuru saknes palēnām drupināja Kolizeja mūrus, ceļveža lasītājiem tolaik sniedza gan vēstures liecību par kādreizējās impērijas ģeogrāfiskajiem plašumiem, gan arī uzskatāmu piemēru par visa laicīgumu.
   
Kad attīstības kritiskais punkts šķita esam aiz muguras, un 19. gadsimta lielākās Eiropas pilsētas savos gabarītos sāka apsteigt seno Romu, attieksme pret drupām strauji mainījās. Varētu pat teikt, ka bija novērojama tendence vecās drupas padarīt par jaunbūvēm. 19. gadsimta otrajā pusē, vācu nacionālajā pašapziņā bāzētu kultūras strāvojumu iespaidā tika nolemts realizēt ilgi aģitēto ideju pabeigt Ķelnes doma celtniecību.

Tā bija pārtrūkusi vēl 15. gadsimta beigās, un sakrālā celtne beidzot ieguva gan abas torņu smailes, kuru vietā līdz šim vienmēr bija rēgojies celtnis, gan iztrūkstošo vidusdaļu.

Tāpat vācu sabiedrībā tolaik tika aktīvi diskutēts par iespēju atjaunot Heidelbergas pilsdrupas, kuras bija pamestas likteņa varā vairāk vai mazāk jau kopš trīsdesmit gadu kara 17. gadsimtā. Tās bija kalpojušas par romantisku iedvesmas avotu veselai rindai mākslinieku, tostarp arī Viljamam Tērneram.

Viktors Igo pateicās debesu spēkiem, kas tām bija aiztaupījušas citu likteni nekā būt drupām, sūtot pat divus zibeņus jumtā pēc kārtas un ugunsgrēku, kad 18. gadsimta vidū to kā rezidenci bija iecerējis no jauna izbūvēt Pfalcas kūrfirsts. Tieši Heidelbergas pilsdrupu sakarā baltvācu izcelsmes mākslas vēsturnieks Georgs Dehio ap 1900. gadu pirmo reizi definēja atšķirību starp konservāciju un restaurāciju, strikti iestājoties par pirmo. Viņaprāt, kultūrvēstures pieminekļu saglabāšana ir atkarīga ne tik daudz no administratīvas uzraudzības vai fizisku aprūpi, cik no sabiedrības izglītības. Restaurācija, kas laika zoba skartus kultūras pieminekļus caur viltojumu padara atkal kā jaunus, raida aplamus signālus sabiedriskās domas virzienā, jo mudina uzskatīt, ka nekas nevar pazust, jo jebko taču var atjaunot.

Nobeigumā es gribētu īsi pieskarties idejai, ka postpadomju reģionā meinstrīma attieksmi pret drupām raksturo domāšanas modelis, kurā pagātni var vajadzības gadījumā ieslēgt vai izslēgt gluži kā spuldzīti. Padomju ēras rūpnīcu korpusi, kolhozu kultūras nami vai kūrorta pilsētu restorāni, ja vien nav pārbūvēti, ir pārvērtušies drupās, kas savās funkcijās uzrāda zināmas paralēles ar agrīnās renesanses glezniecību, kur antīko drupu fragmenti tika iekļauti reliģiskajos sižetos tikai aiz tāda apsvēruma, lai simbolizētu pagāniskā laikmeta neatgriezenisko galu un vecās bauslības atcelšanu. Visai līdzīga prakse raksturoja arī padomju laikos ieturēto politiku attiecībā uz ideoloģiski pretrunīgiem kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem. Var teikt, ka padomju un  postpadomju uzstādījumā vairums drupu ir ne tik daudz stāsts par laika ritumu, cik ziņa par pagātnes atcelšanu. Gadījumā, ja laiks vispār ir plūstošs, tā avots ir šodiena.

Turklāt, nojaušama ir vēl kāda jauna meinstrīma tendence. Aizbildinoties ar drošības apsvērumiem, būtībā jebkuru no pagātnes liecībām labāk tomēr turēt aizklātu. Aiz moderniem būvniecības materiāliem, aiz rīģipša, bet finansiāli spiedīgākos apstākļos – vienkārši aiz sieta.

Mūsdienās izplatītais jaunības kults šķiet nonācis ideoloģiskā konfliktā ar Rietumu mākslas vēsturē respektablo vanitas žanru. Žanra pamatmasu veido nīderlandiešu vecmeistaru klusās dabas, kur luksus sadzīves priekšmetu kompozīcijās kā meditatīva norāde par visa laicīgā niecību ir ietupināts pa galvaskausam vai iepuvušam auglim. Tomēr ne mazāk iecienīts bija arī drupu jeb ruīnu motīvs ainavu glezniecībā.

Verfallen gebouwen, sagruvušas, vai burtiskā tulkojumā: kritušas ēkas nīderlandiešiem atgādināja par pirmajā Mozus grāmatā vēstīto grēkā krišanu kā iemeslu cilvēku mirstīgumam un apspēlēja latīņu valodā atrodamās paralēles starp cadere (krist) un cadaver (līķis). Arī agrīnajās anatomijas grāmatās preparējamās miesas tika attēlotas atbalstītas pret sagruvušām ēkām, un nolūzusi kolonna savulaik bija iecienīts kapu pieminekļa motīvs.

Nāvei kļūstot par tabu tēmu, nežēlastībā ir kritušas arī  drupas. Tādēļ nobeigumā ļaujiet man tikai vēl īsi padalīties grūtsirdībā par faktu, ka nebūtībā tādejādi ir aizgājušas arī manas mīļākās drupas, kuras mēdzu jaunībai raksturīgas melanholijas lēkmēs visai bieži apmeklēt laikā, kad dzīvoju Maskavā. Krietni aiz jaunajiem masīviem, tomēr aizsniedzams ar metro, milzīga parka viducī pletās Caricino pils ansamblis. Turp veda šaura taka pa vidu diviem uzpludinātiem ezeriem. 

Tad nāca grava ar Figurnij most, kura gotiskā raksta musturim piemita spēja reibināt, vēl pirms bija uztīts pirmais kāsis. Un arī ar maizes klēts vārtiem bija līdzīgi. Pēc kāda strēķa, kas noiets pa līkumainām meža taciņām, klāt bija lielā un mazā pils;

tās sacentās par tiesībām dabūt mani iekšā pa logu un aizvest uz jumta stāvu, kur uz bīstamas konstrukcijas terasēm bija rodams aizvējš, paslēptuve no tuvējā mikrorajona urlām un lielisks skats uz kavalieru namu, operas ēku vai mazajiem vārtiem.

Ansamblis tika celts Katrīnai Lielajai laikā no 1775. līdz 1785. gadam kā Maskavas rezidence viņai pašai un dēlam Pāvilam. Abiem pa pilij. Kad celtniecība nāca uz beigām un laiks bija sākt iekšdarbus, Katrīna ieradās no Pēterburgas novērtēt padarīto. Rati vēl nebija piestājuši pagalmā, kad cariene bez jebkādiem paskaidrojumiem deva pavēli noārdīt ansambļa centrālās daļas parādes portālu, un devās atkal prom, lai nekad te vairs atgrieztos. Neoficiālā versija vēstī, ka viņas ausis bija sasniegusi ziņa par pils arhitekta Vasīlija Baženova saistību ar brīvmūrniekiem, kuru rindās bija arī sazvērestībā pret māti apvainotais troņmantinieks Pāvels. Lai gan ticamāks varētu būt skaidrojums, ka pēc Franču revolūcijas Caricinas liberālais koncepts par pastorālu varas sēdekli mežu ielokā vairs īsti neatbilda politiskajai situācijai, galarezultātu tas nemaina. Iekšdarbi tā arī netika uzsākti, un pils komplekss, tikai vietām ticis zem jumta, visus šos gadsimtus ir bijusi tukša čaula, grandioza mākslīgā ruīna. Un tāda tā būtu vēl šo baltu dien, ja 2004. gadā Maskavas mērija nebūtu nolēmusi celtniecības darbus pabeigt, radot kārtējo botulīna briesmoni.  

Ar to Kaspara Vanaga lekcija "Drupu valdzinājums Eiropas kultūrā" noslēdzas.
Sākumu lasiet šeit, portālā.

Pēdējie komentāri:

• Eyjafja.. 05.05.10 16:01

  Varens tas Vanags ar visu vulkānu; tik vēl beigas kādas noderēja - kā ar drupām un attieksmi pret tām šeit, Latvijā?

• DienviduUpe 06.05.10 0:49

  Paldies! Paldies gan par to, ka šis turpinājums nebija ilgi jāgaida, gan par vēstījumu! "Uzķēros" uz eklēriem, kurus izdomājis karaļu pavārs un pavāru karalis, iztēlojos eklēru saistību=līdzību ar drupām. Ļoti patika Desertde Retz parka sapnīgā māja un ideja. Ar interesi izlasīju visu rakstu un vēl - iztējojos to, kas lien pa logu uz jumta, lai aizvējā kā slēpnī tiktu. Paldies no sirds! Vēlējums - lai K.Vanags daudz raksta un daudzkārt te tiek ierakstīts.

• lapas gleznotāja fans 07.05.10 14:37

  kā tad, uzraksta kaut ko vērtīgu, un tad jau nav 80 komentāru kā pie Balčus spēlītēm. Bet šeit toties var ilgāk pakavēties, un teiktais prātā ilgāk pakavējas. Atgriežos jau otro reizi lasīt. Turpmāk vēl?

Piedalies diskusijā: