Manfrēds Kibers: Tupeļu vīriņš (0)
2003. gada 29. oktobrī, plkst. 0:00
Rubrika: Bibliotēka
(stāsts)
Reiz bija mazs vīriņš, pavisam mazs un neredzams. Nevarēja pat redzēt, cik mazs viņš ir. Un nebūtu jau arī atmaksājies viņu redzēt, jo nekā tur tiešām nebija. Viņš vienmēr skraidīja apkārt un bija atkal turpat. Tikai tāpat vien.
Zāļu sieviņa, kas mazliet pieprata burt, bija reiz viņu redzējusi. Ja māk burt — nevajag jau nemaz daudz —, tad redz visas neredzamās lietas.
«Nemaz neatmaksājas vīriņu redzēt,» teica zāļu sieviņa, kad bija mazliet pabūrusi, «viņš ir pavisam mazs, galviņa tam apaļa un dumja kā kartupelis, kājiņas tievas un garas kā sienāzim. Citādi nekā pie viņa nav. Viņš izskatās pēc izkaltuša skala — nav tik skaists un zaļš kā es. Viņš skraida vienmēr apkārt un
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
To varēja attiecināt uz daudziem, un neviens nepievērsa uzmanību mazajam vīriņam, jo tas neatmaksājās, turklāt viņš bija neredzams.
Bet mazais vīriņš ļoti errojās par to, ka neviens viņu neredz, un aizskrēja uz tirgu, kur resnā tirgussieva sēdēja zem sarkana saulessarga un tirgojās ar tupelēm. Tur viņš ātri uzvilka divas lielas tupeles, kurās viņa sienāža kājas pavisam pazuda, un devās ceļā.
Tirgussieva notikušo nemanīja, tikai dzirdēja tādu kā peļu čabināšanu. Bet tad viņa redzēja, ka divas no viņas labākajām un skaistākajām tupelēm vienas pašas skrien pa ceļu, un elpa viņai aizrāvās. Vajadzēja izdzert trīs kannas karstas kafijas, līdz viņai atkal kļuva labi.
«Redziet, ceļojošas tupeles!» kliedza ļaudis un palika stāvam. Kaut ko tādu viņi nekad nebija redzējuši.
Daudziem patīk lepni ceļot, un viņus neviens pat neievērotu, ja cauri dzīvei tos nenestu varenas tupeles. Jo ne jau vienmēr atmaksājas redzēt to, kurš iekāpis tupelēs. Viņš vienmēr skraida apkārt un ir atkal turpat. Tikai tāpat vien. Bet, ja lielas un skaistas tupeles — labākās, kādas tirgussievai bija, — vienas pašas dodas ceļā un to dara ātri, it kā baidītos ko nokavēt, tad tas bija pāri mēram jocīgi, un visi ļoti brīnījās.
«Te nu skaidri redzams,» teica gudrais runcis Incis Mīkstpēdiņš, kas sauļojās uz palodzes, «ka lielas tupeles cilvēkiem ir galvenais — tagad tās ceļo vienas pašas. Tanīs droši vien iekāpis kāds mazs nekauņa. Ja es viņu redzētu, tad apēstu. Kaut ko tādu nevajadzētu atļaut, ņemot vērā, ka mēs, kas esam gudrāki par šiem muļķa ļaudīm, staigājam uz pieklājīgām un pieticīgām ķepām.»
Kaķi ir ļoti gudri radījumi, un runcis Incis Mīkstpēdiņš bija īpaši pieredzējis kungs.
Bet vīriņš varen priecājās par lielo ievērību, kādu bija izraisījis.
«Tagad viņi redz, kas es esmu, un mani apbrīno,» viņš teica un glaimots grozīja savu kartupeļu galviņu uz visām pusēm.
Bet ļaudis viņu vispār neredzēja. Viņi redzēja tikai lielās tupeles — tā tas dzīvē bieži notiek.
Un vīriņš skrēja arvien ātrāk un ātrāk. Tupeles, kas bija uzvilktas tievajās sienāža kājelēs, lēkāja vien. Pa plato un ērto ceļu, kur visi skraidīja lielās tupelēs un varenos zābakos, viss gāja brīnumskaisti. Bet, tiklīdz lielais ceļš beidzās pļavā, kur ziedēja puķes un smaržoja ceriņi, viņš kļuva šaubīgs; tā vien šķita, ka tālāk vairs netiks, kaut gribējās, ka arī tur visi viņu apskata un apbrīno.
Jo lielas kājas un lielas tupeles piederas tikai platiem ceļiem, kur visi skraida, bet neder Dieva dārzam, kur zied puķes un smaržo ceriņi. Tur sākas pasaku zeme un jāstaigā vieglām kājām, kā to dara runcis Incis Mīkstpēdiņš.
Tiklīdz vīriņš ar lielu sparu ielēca pasaku zemes vidū, viņš pazaudēja abas tupeles reizē un uz galvas iekrita kurmja rakumā. Pagāja labs laiks, līdz zāļu sieviņa un viņas māsīca, pļavas varde, kuras nupat bija runājušās par veselības zālītēm, palīdzēja vīriņam atkal tikt laukā. Tas bija labi darīts, jo kurmis būtu par šo lietu ļoti īgņājies: arī neredzami ļaudis var kādu ļoti traucēt, ja aizsprosto mājas durvis.
Vīriņš devās svētceļojumā zaļajā zālē, un kopš tā laika neviens viņu nav redzējis. Viņš atkal nebija neredzams, un nemaz neatmaksājās viņu redzēt. Nekas no viņa tiešām nebija, jo viņš mūžīgi skraidīja apkārt un bija atkal turpat. Tikai tāpat vien.
Bet tupeles viņš vairs neatrada. Tās bija tā iekustējušās, kā vienas pašas aizdrāzās līdz meža malai. Tur divas pūces tās atrada un aiznesa pie sevis uz mājām koka caurumā. Viņas nolika tās blakus un izlietoja kā gultas, un tās bija tik mīkstas, tik mīkstas un ērtas, kādas pūces kungam un pūces kundzei nekad nebija bijušas.
Pūces kungs un kundze kopš tā laika nekad vairs necieta nagu sāpes, jo viņi paslēpās dziļi tupelēs un jutās ērti. Pūces kungs vakaros savā tupelē varēja pat lasīt — viņa laternveida acis pašas no sevis ļoti patīkami spīdēja. Viņš lasīja avīzi, ko visas pūces lasa. Tā saucās «Raibā ola».
Bet resnā krupja sieva, kas dzīvoja koka pagrabstāvā un adīja sev sūnu jaku, teica, ka viņa jau iepriekš zinājusi, kā tā lieta ar vīriņu beigsies un tā tālāk, — jo pasaku zeme neesot nekāds platais ceļš, pa kuru var lāčot lielās tupelēs, kā to ļaudis paraduši.
Jo krupji visu zina iepriekš, bet pasaka vēlāk — un to jau var katrs!
No vācu valodas tulkojis Alnis Svelpis.
Grāmata, 1990. g. decembris
