Anna Auziņa: Desa un citi veltījumi (30)

2010. gada 20. aprīlī, plkst. 12:04

Rubrika: ¼ Literatūra
(Dzeja.)

Foto: Edgars Kļaviņš.

* * * 
                                                                                        K.

Es, tātad, reiz biju mamzele, kas nātres rokdarbiem audzē;
tu nāci no tiem, kas šitādas lolo un saudzē,
no brāļiem, kas paņēma segu aiz visiem vienpadsmit stūriem,
kas pacēla mani un aiznesa
kopā ar veco vainu pār mutuļojošu jūru;
kas pateica – viss būs labi, tu tikai, bumbulīt, raksti,
raksti zaļu vai sarkanu, raksti tā, lai var saprast;
es centos kā mācēdama, man visādi gāja,
reizēm es noraudāju un istabu appludināju,
un samudžināju velkus un nosvilināju dziju,
un sajaucu zaļos un sarkanos, tomēr es izrakstīju
rakstus lielus un rupjus kā traktoru protektorus
uz smago zābaku zolēm, kuros es dūšīgi kūlos
cauri purviem, pār klintīm,

caur miglas vāliem un miegu,
pa kūlu un senajām zintīm,
jo meklēju burvju sniegu,
gribēju sadziedēt tulznas un alku ziemeļu gaismas,
es pārklunkurēju pār kalniem un dabūju tādu paisumu,
ka knapi turējos kājās;
kad aizsteberēju pie tevis, tu uguni iekurināji
mīļajās mijkrēšļa mājās;
vispirms mēs izdzērām skumjo,
pēc tam mēs izdzērām skarbo,
es ilgi paliku ciemos,
pa starpām mēs uzpīpējām čabošo veco dumjo,
es neaizgāju uz darbu,
un tad jau pienāca ziema,
tu pamāji man ar spārnu;
tā nu es atgriezos pilī, tad es jau liela biju,
es klusi nokāpu ķēķī un brūklenes izvārīju;
vēl nezinu, kādā krāsā es izrakstīšu ko jaunu,
bet apsoli, lūdzu, ka varēšu būt tava māsa
vēl nākamo pavasari,
ka sēdēsi meža malā un runāsi atkal ar mani
par grāmatām, slimībām, kaunu.

* * *

Vizbulīšu acis jums, Pinokio.
Ilgi esmu šai teātrī, nevienam tādas vēl nebiju redzējusi.

Nu tik rotāsies meža taciņās, zemenīšsapnīši, muguru taisnu,
aizbraukt viesizrādēs, novilkt jaciņu, nošņaukties drapērijā, cik mēs skaisti,
melni kā kraukļaspārns, polonēze pa mēli, pār jūsu elkoni tiltiņš no augšas,
uzkāpt bēniņos klausīties plates, nu kaut vai randiņu teātra bufetē...

Bet labi vien ir, ka esat kopā ar Malvīni – tad jau dzīvojat kaut cik saprātīgi.  

*

Es nogriezos sānu ielā, kaut mums tovakar bija pa ceļam,
pa ceļam uz namu gaišo, kur visi smejas un dejo.

Mums bieži pa ceļam, bet negribu redzēt
jūs abus pa slidenu ledutiņu, nedz cienīgi tipinām
roku rokā. Ar viņu.

Pie velna, Pinokio, aizlejiet savas vizbulītes!

Man kārojās lakricas saldējuma, apžļembāt līmīgo glazūru,
tagad nāciet un novāciet pusnoslīkušo ražu
no mana dziļi uzraktā dekoltē,
varbūt noderēs kaisušu elpceļu stundā...

Lai gan,  ja jau jūs tagad esat ar Malvīni, cerams, neslimojat tik daudz vairs
un godīgi ejat uz skolu.

Mana istaba

Man tagad atkal ir istaba sava
sastērķelētiem palagiem, iztamborētiem apsegiem,
ģerāniju uz palodzes, sīki rūtotiem lodziņiem
un ārā dziļu ziemu aiz tiem.
Un ārā kupenu kupenām sniega, piesarkusi pa tām es brienu,
biezos velteņus nopurinu, ieejot savā istabā.

Istabā, kurā es bizi pinu, kurā mazgāju muti pienā,
kurā lasīju vēstules, kurā lūpas pie stikla spiedu,
kamēr izkusa leduspuķes;
kurā klausījos uguni sprakšķam,
kurā klausījos lausku speram,
ābolus būkšķam un lietu pakšķam.

Istabā, kurā es vienmēr viena,
istabā, kurā tevi gribu,
istabā, kurā tevis nav,
smalki izšūtā neskartībā,
istabā, kurā nevari ienākt.

* * *

Jā, tu drīksti atbraukt, noteikumus pārkāpt,
sods ir pieci lati. Sirds ir jūras vārti.
Rau, kur upei pāri kuras karsti katli,
tajos naftu vāra daiļa ragana.
Tā pie manis bija, palika pa nakti,
dziru uzvārīja, sods ir pieci lati.
Jā, tu drīksti atbraukt, gaidu, nebaidies.
Sirds ir zaļa jūra. Sirds ir vižņu šļura,
sods ir pieci lati, ielec izpeldies.
Sirds ir jūras vārti. Sirds ir vara rati.
Kāpās kvēlo sārti. Acīs ieskaties.
Sirds ir lopu laidars. Sirds ir pelēks akmens,
biezu ķērpi aizausts, nāc un pieglaudies.
Jā, tu drīksti atbraukt, kā lai vēl to saku.
Daudz ir noteikumu. Sirds ir naftas katli.
Sirds ir jūras vārti. Sods ir pieci lati.

Ziemeļu gaisma

I

Kā es ilgojos tevis, ziemeļu gaisma.

Pirmās nesaprotami sāpīgās ausmas,
vēlāk debesskrāpju klucīši tālumā dzidrā,
vīru sejās skaldnes kā kalnu kores,
ziemeļu gaisma zemā, tevī laistās.

Kāpēc tu griezies tik dziļi sirdī asajām malām,
kāpēc nedod man miera,
ziemeļu gaisma zemā,
nu kāpēc tik sveloši skaista?

Pie tevis var lidot ar lidmašīnu caur polāro nakti,
dzert riebīgu kafiju, krist gaisa bedrēs,
seklā murgainā miegā;
visi ceļabiedri ir tavi ļaudis
viņu pufīgās jakas uzpildītas ar sniegu.

Nemūžam nebūs mums cita tāda rīta kā toreiz,
kad pirmoreiz atvērām acis kalniem,
ziemeļu gaisma zemā, tevis apmirdzētiem.

II

Jūs varat braukt arī jūnijā, vislabāk ar auto,
pēc prāmja brauciet visu laiku uz augšu,
tad jūs redzēsiet klintis un gulbjus, lielus un skaistus tiltus,
ganībās sasegtus zirgus, un galvenais, netumst ne mirkli.
Un tad vēl uzplaukušus sākumā redzēsiet ceriņus, ābeles,
vēlāk ievas,
pašus pēdējos – pīlādžus, un tad viss.

Pigu tev ziemeļu ziedonis. 

Sveika, zilacu ziemeļsieva. 

Kā tu tā māki ieurbt balsi klintī,
nesatricinot ezeru ačgārno mieru?
Kā tu tā māki palaist treļļus, ka visa Lapzeme nodreb,
bet spogulis nesakustas,
vien mētru klajumos atveras tūkstošiem sīciņu ziedu? 
Mēs nezinām, kurš šeit ir atspulgs, kurš šeit īsti ir atspulgs,
un nevaram aiziet gulēt, kamēr tik dzeldīgi dziedi.

Un izrādās, ziemeļu gaismā pusnaktī apdeg seja.
Un izrādās, ziemeļu gaisma dedzina acis.
Ziemeļu gaisma maksā to, ko tā maksā.
Ziemeļu gaismas cena katram ir sava.
Ja tu negribi, vari to neņemt.
Ziemeļu gaisma pati katram ir sava.
Ziemeļu gaisma ir pati, lai ko tā apspīd.

III

Miegā bija skumji, rītausmā mīlējāmies. 

Skumjas aužas caur plakstiem kā baltvīns, kā polārā diena –
vēsas un uzbāzīgi skaidras.

Pieauguši un vientuļi mēs
guļamrajonos, guļammaisos,
skumjas glaužas gar sāniem kā čaganas putas;
labi, ka tu vēl esi ar mani. Gaišas naktis un kaijas.

Dus divriteņi piejūras gājēju ielā,
blonda meitene atstarojošā vestē izber konteinerus,
tādas ir tās ziemeļu vasaras, mīlulīt. Citādi kluss,
zviedru jāņotāji treileros kustina kājas, čuč saldi.

Skumjas kā pagātne izgaismo mūsu sapņus,
svētīgs ir ikrīta sekss,
svētīgs ir katrs mēnesis, kuru saņemam algu.

Rūdas raktuvju ezeri atkusuši dus,
tu vēl esi ar mani, stiegrotām rokām,
un uz mūsu betona sienas atmirdz ziemeļu gaisma.

Tikai miegā bija skumji. 

Doktora desa

                                                                                       Laurai
Tur tā šūpojas
dūšīgu, puķainas kleitas apņemtu gurnu ritmā
kopā ar batonu sarkanā tīkliņā,
rokturis iegriežas gādīgā, brūnganā plaukstā.
Baltmataini šmuļi skrienam līdzi un zinām –
mājās ēdīsim desmaizītes.

O, svētīgais smagums vakara ceļā no pieturas!
Doktora desa, smaržīgā, viegli sārtā...
Atceries gastronomu rindas
un cik bieži mēs noskumām tajās sasodītajās vasarās?
Tad kāpēc tās notek pār pieri tik rēnas, staipīgas, saldas?
Un ko lai mēs tagad ar visu to iesākam?
Vecā vaskadrāna lēnām uzaug uz galda,
iekrāsojas sen izbalējušie svešzemju augļi;
pagalmā meitene brauc ar trīsriteni,
nāc iekšā, ēdīsim launagu.

Tagad mēs zinām par pārtikas piedevām,
čugunu, dūmvadiem, glāstiem,
kuros kā negaisā stāvēt, 
un par gaiteņiem, kuros līdzi nenāks neviens.
Autobusu saraksts uznirst atkal pie stenderes.
Mums tagad pašām ir puķainas gūžas un raupjas rokas,
tak jau reizēm noder kāds stiprinājums.
Apsēsties, apēst maizi ar doktora desu.

Ēd, mazais, paēd, šņakstini šūpodamās uz ceļgala greiza,
pulkstenī tā arī rādās senās vasaras laiks.
Kāpēc tā vienmēr ir saules ņirboņa vēlā pēcpusdienā?
Kāpēc tie autobusi brauc nepareizi?
Nevedīs mūs vairs turpu, kur lipīgs nomuļļāts vaigs.
Ieejam virtuvē, dūšīgas sievas esam.
Nogriežam maizīti, uzziežam sviestu,
acis aizveram,
virsū uzliekam doktora desu.

Pēdējie komentāri:

• žu 20.04.10 14:08

  Tāda mītiska, mazliet noslēpumaina noskaņa dažos dzejoļos, man īpaši pirmais, Istaba un III no cikla Ziemeļu gaisma prātā palika.

• laura 20.04.10 16:24

  es mīlu Annu Auziņu par to, cik viņa īsta

• Anna Foma 20.04.10 17:28

  skaista autores foto. un Pinokio! :)

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma