Artis Ostups: Ziņas no (29)

2010. gada 29. martā, plkst. 1:03

Rubrika: ¼ Literatūra

Jāņa Indāna foto.

ĪSFILMA

katra sērkociņkārba ir izaugusi par lielu pelēku māju
katra kurpju šņore – par tumšu ielu
tu dzīvo tur kopā ar vecu rūcošu МИНСК
melnā somā nesdams stikla āmuru

katru nakti mazā slepenā bodītē
stāvi rindā pēc nākamās dienas – pus tabletes saules

iedams uz mājām tu atkal redzi:
mīlestība reiz cēlās tik strauji ka tai aizkrita ausis
rugāji niezēja slepenībā zem zāles līmeņa
zāle bija jūra – jūra bija ezers tikai daudz lielāka

koki atskaņo Šostakoviča simfonijas
bet tu skujies aizsvīduša spoguļa priekšā
bet tu kāp nemieram uz papēžiem
kad tas ved tevi starp vētrā izžautiem krekliem

katra liesma ir pārvērtusies karogā ko aizklāj cits karogs
gluži kā aci aizklāj plaksts bet plakstu – tumsa

no izdegušiem sērkociņiem salikti kritušo vārdi

ZIŅAS NO

kas vēl? –

Tā, it kā nebūtu ierašanās vai nokāpšanas
uz manām gaidām, un tālumā mums uzpūstu vējš...
Paulu Teišeira

ja vēlos rakstīt tev mūziku tai jābūt brīvai no notīm
jo es nepazīstu notis
tur jābūt tikai tam ko varu satvert aiz rokas
savākt vienkopus zem neiespējamu ābeļu spuldzēm
tur jābūt apgleznotam drēbju skapim
vijolei kas piekārta pie sienas rāda nepareizu laiku
tur jābūt Dubultiem saulainā ziemas dienā
skaistām mājām kas pārtrauc ikdienišķu sarunu
un iesāk jaunu – pieklusinātu un svinīgu
tur jābūt vēl daudziem neatklātiem gadalaikiem
garai sausai zālei
kurā tu kristu tik viegli kā kastanis

bet tur jābūt arī pauzēm – ziemeļaustrumu klusumam
baltai papīra lapai kripatiņai garlaicības
jo citādi tie būti meli
tad pēkšņi ābolu krusai suņu rejām
putekļainam lauku ceļam trompetista bildei
lidmašīnai kas piezemējas rožainos spilvenos
un tā patiešām būs mūzika
kas beidzas ar karstu vīnstīgās slīkstošu vasaru

KLUSUMA PARTEJISKUMS

daži no mums iznāca uz ielas satumsuši kā baltkrievu ledusskapji
pievērtām durtiņām skumjās izrautiem vadiem
gluži kā pārāk ilgi lasījuši drēgnā istabā vai skatījušies rozetei acīs
no augšas šī pilsēta atgādina izspūrušu arfu no tilta – satrauktu kardiogrammu
mums kaklā spuraini puksti un pār krūtīm iet ledus
mums derētu drusku pasmaidīt iedzert karstu tēju nomizot mandarīnu
bet mēs braucam šurp un turp pār Daugavu – aizmirstības upi
bet mēs sēžam bibliotēkā vai dodamies uz parku sadzert ar Puškinu
tas ir kāds jautrs svilpotājs ar mandarīnu pirkstos
blakus kioskam kas katru rītu pārbrien no tipogrāfijas miegainiem rugājiem klāts
tas ir kāds cits kurš pikojas ar bērniem plūc laimi kā ziedus
nāks vējš raut zvīņas no jumtiem
bet mēs domāsim – kāds sīkaļa lēkā pa gultu
ugunsdzēsēji uzlauzīs durvis – mēs pāršķirsim lapu
kāds dungodams atvērs pastkastīti pilnu ar lipīgu sniegu –
mēs sildīsim pirkstus pie krāsns pat nejutuši aukstumu
daži no mums nozudīs skatam paklups aiz stīgas
daži no mums kā krastā izskaloti zvejnieku sapņi – tik klusi

REKVIĒMS

vēdlodziņš beidzot atvērās un tu varēji brīvi tecēt
tās nebija ārzemes
bet gan janvāris uz Aristīda Briāna ielas
maza nerunīga sala uz kuru ved trolejbuss un vēji
tu redzēji vecus netīrus zābakus
rokas pulksteni kas rādīja turpat pusnakti
koku zaros nodzisa gaisma un tev sametās bail
tu dzīvoji sekundes piecas
tu dzīvoji līdz tevi notrauca sniegs

NO CIKLA „LATVIEŠU PACIENTS”

kaut kur Bretaņā ir jābūt putnam vijolniekam –
kā gan vēl lai izskaidro šo dzestrumu kas caurauž
tavu pilsētu un fotogrāfijas uz mana galda
tu traucies caur tām riteņa mugurā un esi apelsīns uz zila fona
tikmēr šeit katra diena alkst pārtapt noktirnē
mašīnas cīnās ar puteni gaisma neuznirst vairākas stundas

ļoti tālu no Brestas es dzeru savu ikrīta tinti
kamēr tu pie pilsētas vārtiem sagaidi pavasari
vēsu kā stetoskopa lūpas – bet tikai sākumā
pēc tam tas dāvā tev ziedus pavada mājup pēc lekcijām
uzaicina kopīgi apskatīt okeānu
viss ir skaists un mūžīgs kā sērkociņa liesma

kaut kur Bretaņā ir jābūt putnam vijolniekam

PARAKSTS

nebūsim tādi kā Neruda kurš mīlēja nogurt
un rakstīt: dzimtene izvagotā zvēru – izplauks ziedi
atbildēsim uz negaisa vēstulēm
bez lietussargiem un dusmām skriedami lejup pa ielu
sarkans uz balta sēdēsim pārpildītās kafejnīcās
čirkstošās kā sienāži vasaras naktī
ko gan lai sakām par dzīvi
ja mūsu apdegusī āda jau vien ir kā paraksts zem katūna manifesta
zem vītola kurš veldzē ceļiniekus ar savu sulīgo ēnu
dosimies prom pa krēslainu aleju pa jūru
un gaisa pastu – vienlaikus un bez liekām atvadām
ko gan lai sakām par nāvi
ja Stiksa plūst otrpus mežam un sazarojas deltā

2009. gada novembris – 2010. gada marts
Sigulda

Iepriekšējā no vairākām publikācijām Satori lasāma šeit;
dzejoļi un atdzejojumi rodami arī sadaļā "dienas teksts" .