Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra | komentāri (20)
Krista Burāne: varbūt dienas grāmatas
18. februārī, plkst. 11:58
(dzeja)
***
varbūt ir tā
nakts. istaba. tumšs. divas gultas. katra pie savas sienas. pusčetri, vai ne? ilgi esam runājuši. tu un es. vajadzētu gulēt.
guļam! - tu teici reizes piecas.
guļam...- piekritu es. reizes piecas.
klusējam. elpojam. tu vienā gultā. es otrā. tumsa viļņiem veļas no manis pie tevis. turpu šurpu. klusējam. klausāmies.
guli? - domāju es.
guli? - domā tu.
klusējam. klausāmies. to kā elpojam. domājam par to, kas starp divām sienām. grīda no dēļiem. gaiša. labi var iztēloties, ko justu pēdas, ja mestos pāri tukšumam. skrietu pāri tam. varbūt pat kara laukam. saritinos čokurā. gulta iečīkstas. tu ieklepojies. klusums.
guli?
***
varbūt ir tā
rozā mākonis un balts mākonis šorīt satiekas debesīs. tu
eu, celies! - es saku,- re, kāds mākonis!
kur, kur? - tu izbāz degunu no segapakšas un plikās kājas tieši ārā pa logu. velns, palodze apsarmojusi un dibens salst!
- meitīn, uzvelc nu tās siltās biksīnas! - saka vecmamma un ienes istabā sildīties pēdējos miķelīšus.
rīts
lielajā stikla krūzē tēja ar sīki sarīvētu vēlu vasaru - āboli, rieksti, kaut kādas ogas - brūnganas, sažuvušas. izskatās pēc pīlādžiem. kamēr ķemmēju matus, piebriest sarkanajā sulā. velku ārā no krūzes un kožu. pretī kauliņš. sīks. tātad nav pīlādži. izskatās indīgas. smukas.
rīts
vecmamma šķovē kāpostus uz lēnas uguns. rīvētus uz rupjas rīves agrā rudenī. ar burkāniem un pirkstu lēverīšiem.
iedomājos sievas tādas kuplas pie lielajām ēvelēm. šņakā nost vienu kāposta galvu pēc otras. baltās strēmeles kā mati sakrīt toverī un starp tiem retas asiņu piles.
sagriežas galva.
rīts
uz galda garais stikla trauks pilns ar pērnā gada ziemsvētku egli sarīvētu skujās. vāciņš traukam no korķa. uz tā Haijams. pilns vīna. skuju ievārījums sauss un durstīgs. vācijā esot aizlieguši turēt mirušo radinieku pelnus mājās. par vecajām eglēm neviens vēl neko nav teicis.
rīts
jāiet uz darbu. laiks sarīvēts smalkās pieneņu pūkās.
***
varbūt ir tā
sāk snigt, jo augšā kāds dejo. acu priekšā viss griežas. pirmais putenis - ātra un nesāpīga narkoze operācijai, kurā pazūd viss sīkais.
te nu ir, mīļo meitīn, tas lielais un pūkainais, kuru tu tik ļoti gribēji! - saka vecmamma un iet pagalmā purināt palagus.
velku ar pirkstu gar koka rāmi. rokturis bronzas zeltainumā. uz tā sudraba stieplītēs pakārta burka. tukša. sveces tajā nedzīvo. cik neesmu mēģinājusi viņas tur iedēstīt, visas savicina sīkos spārnus un prom ir. bet vecmamma plivina palagus. sniegs ap viņu spieto gandrīz melns. man ir bail, ka arī vecmamma izpletīs spārnus un prom būs. vai mazums dzirdēts par tādiem niķiem.
vecmamm!! nāc, mājās! - atveru logu un saucu. viņa satrūkstas, ieloka neuzmanīgākās sniegpārslas baltajos audeklos, un kā bērnu pilnas pauniņas nes istabā. palagi smaržo pēc dejām debesīs. un pēc vecmammas, kad viņa vēl bija bērns.
***
varbūt ir tā
pusdiena. divpadsmit. cilvēki sēž skatlogos un dzer kafiju. iespraucos vienā no stikla kastēm, atrodu dzeltenu krēslu. lielā latte, tunča salāti ar karstmaizīti. tu stāvi uz ielas. lūkojies caur logu.
vai es izskatos pēc plastmasas lelles? - jautāju.
ko tu teici? - jautāju.
neko nevar dzirdēt! - saku.
tu uzpūt uz stikla elpu un raksti - !sica sajmuks ri vet
nu, a ko darīt? - prasu
!osārkzia - tu raksti un izvelc no kabatas divas eļļas krāsu tūbiņas.
muļķis! - saku
siķļum! - tu raksti
muļķis! - saku
siķļum! - tu raksti
muļķis! - saku
siķļum! - tu raksti
muļķis! - saku
siķļum! - tu raksti
jūs kaut ko vēl pasūtīsiet? - vaicā dusmīga meitene
jā, kafiju tam muļķim! - es saku
varbūt ir tā
pusdiena. divpadsmit. saules šodien nebūs. vēdera dobumā nāve velk sevī sīkus zirnekļu tīklus. tin mani kamolā. izārda pieri, tā plaisā. vēl jau sīki, vēl nedzird ledu brakšķam. tomēr nebūs vairs ilgi. izārda krūtis un gurnus, elpu un atmiņas, acu plakstiņus un vēnas uz plaukstām. raujos uz iekšu. palieku čaula. tukša liecība par dzīvi. tukša liecība par dzīvi.
tu saki - tas no slimības.
es saku - tas no slimības uz nāvi.
tu saki - pāries, izveseļosies un pāries.
***
varbūt ir tā
pēcpusdiena. krēslo. es uz balkona un akmens vāveres pāri ielai. izliektās astes pagriezušas viena pret otru, grauž čiekurus.
re, cik viņas ir tālu viena no otras! - tu saki.
re, kā viņas neskatās viena uz otru! - tu saki.
re, kā tās vāveres negrib viena otru! - tu saki.
re, cik viņas ir vienaldzīgas, - tu saki, - un skarbas!
tu nu gan šodien daudz runā. - es domāju.
un balss tev maiga, kad tu runā. - es domāju.
un lūpas tev maigas, kad pieliek tām ausi. - es domāju.
un tad, kad tu pieskaries, es kļūstu maiga, un domāju par muzeju tantiņām, kuras no tiesas ir apburtas princeses. viņas sēž filca čībās un gaida, kad kāds viņas maigi noskūpstīs.
drīkst? - tu vaicā un pienāc vēl tuvāk.
man no tā izaug milzīgs vēders. milzīga maiguma pilns vēders.
atceries šauro balto durvju rindu šķūnī garā kā baltmaizes klaips?
tas nekautrīgi izgaismojās mēnesnīcā kā meiteņu ciskas.
atceries vārtrūmes kompozīciju ar melno ēnu labajā apakšējā stūrī?
tumsa un gaisma slēpās dziļumā, jo kāds bija ieslēdzis noputējušu spuldzi.
atceries gaišo koka celtni ar durvīm, kas pazudušas?
numurs 48, vai ne? tāds jēls un glumš, nelaimīgs, jo neviens nevēlas dzīvot mājā bez ieejas.
atceries pārdaugavas palaco vai villu ar piebūvēto stāvu un īres namu, kas nespēj noslēp sapņus par itāliju?
un elektrības stabu vēsi dzeltenu no Mēness puses un zilu no atspīdumiem logos, aiz kuriem cilvēki skatās tēvē, skatās tēvē, skatās tēvē?
atceries vīru ar suni kafejnīcā Kapteinis, kur nevar nopirkt kafiju, bet ir fortvīns?
viņš bija laimīgs, viņam bija sudraba zobi, bet sunim kupli spoža spalva.
atceries plastmasas glāzīti uz ielas bezjēdzīgu un nokaunējušos par savu stulbumu?
atceries, kā smaržo tāda nakts, kurā var atļauties neciest un arī nebūt laimīgs?
atceries, kā smaržo tāda nakts, kurā var atļauties neciest un arī nebūt laimīgs!
***
varbūt ir tā
ļoti vēls. biljarda zāle un šausmīgas galvas sāpes. drēbes smird pēc cigarešu dūmiem. arī no ūdens ar citronu paliek slikti.
tu saki - gribi, es tev pastāstīšu, kā ar mašīnu braucu cauri visai amerikai?... zini tur tas lielais kanjons...
es māju ar galvu. tavu seju izgaismo zaļi prožektori.
es gribu aspirīnu. - saku.
tu saki - gribi, es tev pastāstīšu... piemēram, sievietes visu jauc..v iņas grib mīlēties, bet domā, ka ir iemīlējušās, viņas ir iemīlējušās, bet domā, ka mīl, viņas mīl, bet domā, ka nemīl... tā nu tas ir...
es māju ar galvu. tavu seju izgaismo dzeltens prožektors.
es gribu aspirīnu. - saku
tu saki - gribi, es tev pastāstīšu, - es viņu ļoti mīlu. un tu esi ļoti mīļa. pamīlējamies?
es māju ar galvu. tavu seju izgaismo sarkans prožektors.
es gribu aspirīnu. - saku un pieceļos.
tu mani pavadi līdz tramvajam. es iekāpju. caur durvīm, kas veras ciet, tu prasi - ko tad tu īsti gribi?
***
varbūt ir tā
nakts. gaismas nav. nē, ir protams, bet vāja. salipusi. domas arī vājas. slēpjas vienā vārdā. vāja sajūsma. vājš izmisums. viss maskējas vājā „bļin”. bļin, kā pasaule sarāvusies. maziņa un vāja. bļin, kā galva sāp. tas no tā, ka blakus bumbas sprāgst. bļin, kurš muļķis ierakumus rok kaujas lauka vidū. bļin, kā gribas mājās.
vāji.
vāji! - saku.
jā, es zinu. - atbildu sev vāji.
nav no manis nekā. vājums. bļin. negribu teikt „bļin”. vāja.
nogurums kā nāve vateņos pilnos ar akmeņiem un zobiem cauriem pilniem ar akmeņiem,
rokām, kas krīt piedurkņu tukšumos, un pie pirkstiem piesieti akmeņi pēdām, kas iemestas kurpju tukšumā, un pie potītēm akmeņi un plaukstām iekārtām kabatu tukšumā arī akmeņi
bez acīm
bez ausīm
negribu pirkstu galus
negribu just kā mati aug
novelciet galvai ādu
ļaujiet lai līst
rudens vai ziema
lai līst
ielīst sevī
aizmigt
jā
***
varbūt ir tā
nakts. divas stundas pirms rīta. laika vēl daudz. debesis melnivioletas. palodze balta. ziemsvētku kaktuss ir sarkana puķe. atceries to pasaku? par sārto ziediņu. tirgoņa trešā meita negrib ne dārgas drēbes, ne kristāla spoguli. tikai to ziediņu. un tēvs arī atved no briesmoņa dārza. viss beidzas laimīgi. bet mēdz būt savādāk. piemēram, bendes meitiņai, vai pelnrušķītei. tai, kurai tie melnie putni bija jāēd. mēdz būt savādāk. tev kā stāstīt? ja gribi, varu arī bez beigām.
ja gribi, varu arī bez beigām, meitīn.