Helēna Dāle: Stāsts bez nosaukuma (19)

2005. gada 15. februārī, plkst. 18:17

Rubrika: ¼ Literatūra
(stāsts)

Par Helēnu Dāli ir zināms, ka viņa apmeklē Rakstnieku savienības organizēto Literāro akadēmiju, tātad arī Noras Ikstenas prozas meistardarbnīcu. Tas diemžēl ir viss, kas zināms. Pārējo lai viņa stāsta pati. Ar šo publikāciju mēģinām aizsākt sēriju, iepazīstinot ¼ Satori lasītājus ar Literārās akadēmijas mācekļu paveikto.

R.T.

Sākusies jaunā mutoļojošā dzīve.

Tad, redz, kā tas notiek ar pieaugušajiem! Nemaz nav pārāk garlaicīgi!

Naktī kāds pēkšņi iesviež akmeni logā.

Ingvalds! Viņam patīk dauzīties apkārt pa naktīm.

Pamāju, lai nāk augšā. Bet viņš neiet uz parādes durvīm. Pa notekcauruli viņš uzrāpjas otrajā stāvā un ienāk pie manis pa logu.

Forši! Tieši šāds vīrietis man ir vajadzīgs! Nevis parasts mietpilsonis, kurš neko nepārkāpj, kurš pakļaujas vispārpieņemtiem noteikumiem un likumiem, staigā tikai caur vaļējām durvīm un atvērtiem vārtiem... kā auns.

Ingvalds ir īstais! Pieaudzis vīrietis, kas zina, ko grib. Cilvēks, kurš apveltīts ar fantāziju, radošas izdomas pilns, lai ko šajā sakarā teiktu mana mamma!

Tas nebija likumīgi, bet ļoti kaifīgi! Mēs zīdāmies eleganti visu nakti, līdz debesīs aizdegās rītausmas ugunsgrēks.

Kad gājām uz kafejnīcu, Ingvalds līksmi dungoja:

„Dzīve, cik tā īsa, ātri viņa var zust, bet mīlu jauko, burvīgo mēs katris gribam just...”

Ingvalds neko neslēpj un neizliekas. Drīzāk lepojas ar to, ko paveicis cilvēces labā...

- O, sievietes! Tā ir mana dzīves norma! - viņš saka.

Tāda ir viņa sasniegumu, uzvaru un panākumu mēraukla.

Viņš sniedz man informāciju par dažādām uz ielas satiktajām sievietēm.

„Šī ir izbijusī mīļākā, man ar viņu sen viss cauri” vai „ar šo nekas nopietns man nav bijis” un tā tālāk un tamlīdzīgi. Un tādu visādu variantu Rīgā ir milzīgs daudzums.

Reiz viņš uz ielas man parādīja kādu bālu, izstīdzējušu fidiņu, kura reiz piederējusi viņam. Šī pat galvu uz Ingvalda pusi nepagrieza, aizgāja pāri ielai, pakaļu grozīdama.

- Bet te, lūk, ir vietiņa, kur mēs ar Frīdu bieži sūcāmies... Es tevi arī šeit nobučošu, tā sakot, simboliski, - teica Ingvalds Kalēju ielas stūrī.

Bet vispār Ingvalds apciemoja mani neregulāri.

Bieži man nācās pavadīt vakarus četrās sienās divatā ar grāmatu, un aiz garlaicības dažreiz pat sāku izpildīt skolā uzdotos mājas darbus.

Toties pēc pauzēm prieks par tikšanos bija jo lielāks.

Kādu vakaru Ingvalds nopirka ķiršus. Un tad pagalmā, krēslainā koku paēnā mēs sākām tos ēst.

Es ieliku sev mutē ogu un jautāju:

- Vai gribi pusīti?

Ingvalds paņēma no manām lūpām ķiršogas daļu, un mūsu lūpas saskārās.

Tas bija kolosāli! Sula šķīda uz visām pusēm, kauliņi lidoja kaut kur tumsā. Mēs ēdām ķiršus! Un bija piepildījies mans sapnis par „ķiršogu telefonu”.

Tas notika tieši tā, kā biju ilgojusies pēc atgriešanās no viesturnejas.

Kāds ogu un skūpstu saldums entajā pakāpē!

Man patīk mīlēt neparasti.

Šalca koki, netālu dūca automašīnu motori, kaut kur brēca pūces, spīdēja mēness, bet mēs izbaudījām pieskārienu burvību.

Ingvalds priecājās:

- Redz, kā ābečniece uztrenējusies mīlestībā! Mazulīte aug, jau pienācis pirmo zobiņu laiks! Kas tevi iemācījis tik labi skūpstīties?

- Neviens.

- Tas nevar būt „neviens”, jo tu to proti, mazā palaidne! Kāds tevi tomēr ir mācījis.

Es noslēpumaini smaidīju. Biju pati to visu izdomājusi.

Ingvalds neticēja.

- Ja tu esi tik gudra, kāpēc es tev esmu vajadzīgs?!

Un nezin kāpēc Ingvalds kļuva skumjš.

- Mūsu attiecībām trūkst attīstības, - viņš atvadoties teica. - Seksuāla garlaicība.

Ar dalītām jūtām es devos mājās. Un vēlāk ilgi nevarēju aizmigt.

Bet tā ap pusnakti viņš iekāpa pie manis pa logu.

Kļuva līksmi un reizē satraucoši. Bija pat drusku bīstami. Jebkurā brīdī varēja ienākt mamma. Tāpēc gaismu istabā neiededzu. Noguldīju Ingvaldu savā gultā.

Man patīk maucība!

Kad apsēdos, Ingvalds ielika man klēpī galvu, un es bužināju viņa matus. Jaucu un atkal no jauna sakārtoju.

Ingvalds lūdzās, lai ļaujos viņam.

- Es gribu tevi.

- Izbeidz!

- Es jau vēl nemaz neesmu sācis.

- Paklusē! Citādi mamma sadzirdēs un mums būs jāšķiras. Tagad mums piederēs visa nakts.

Kāda patīkama likumpārkāpējas sajūta! Viegls uzbudinājums, bailes. Dzīvot grēkā un baudīt aizliegto augli ir neaprakstāmi forši!

Tā pamazām es apgūstu pieredzi vīrieša izpētes jomā.

Un šūpojos noslēpumainajos lielās dzīves viļņos.

- Tev drīz būs septiņpadsmit gadu! Pilni septiņpadsmit! Bet tu joprojām esi hroniski iestrēgusi bērnībā! - ar īpašu uzsvaru teica Ingvalds.

Jā. Tikko biju sākusi pierast pie cipara sešpadsmit, jau piesteidzies septiņpadsmit... Un vairs nekad nebūs sešpadsmit! Ārprāts!

Vai Ingvalds dusmojas?

Un viņa balss skanēja kaitinoši mīlīgi.

- Tu esi pelīte ar mazu astīti... Peļastīte. Ko ar tevi lai iesāk? Vai esi tā uzmanīgi ieskatījusies spogulī? Smadzeņu podiņš tev ir četrkantīgs. Un purniņš arī. Ievēroji? Pat snīpītis tev ir četrkantīgs. Tu viscaur esi kvadrātiska. Un vēl - tev ir šķība mutīte. Tu nemaz neesi kā meitene. Bet gaita?! Arī staigāt tu neproti, tikai kātiņus zem sevis kustini. Nemaz nav jūtams, ka tu ej. Paskaties, cik liels ir tavs kājas īkšķis! Un cik mazs mazais pirkstiņš! Tev ir pavisam kroplas kājas! Salīdzini - kāda ir mana pēda! Visi pirksti gandrīz vienādā garumā. Baigi smuki sieriņi! Vai ne?

Tad Ingvalds papliķēja manu vaigu un piebilda, ka to visu man skaidro no zinātniskā viedokļa, tā sakot, populārzinātniskā veidā, lai mani nedaudz izglītotu.

- Tev ir gaišas uzacis un skropstu tikpat kā nav. Gluži kā pelei. Mazi, aizpampuši fonāriņi. Tu vēl neesi izveidojusies. Tu neesi sieviete, kas prot savaldzināt vīrieti. Zini, kādai ir jābūt sievietei? Skanīgi uzvilktai kā ģitārai! Bet tu esi tikai kā bandžo. Nekas vairāk.

Pēc tam viņš noskūpstīja mani un teica:

- Kāds tu vēl esi bērniņš! Bet dupsītis tev ir foršs...

Tā es glītojos, glītojos un izglītojos.