Jānis Joņevs: Poēzija un īstenība (12)

2005. gada 9. februārī, plkst. 22:55

Rubrika: Redzējumi

Vai nekas nav patiesāks par patiesību? Ir — leģenda. Tieši tā dod nemirstīgu jēgu gaistošai patiesībai.

/Niks Kazandzakis/

 

Poēzija - šajā gadījumā tas, ko mēs apzināmies kā fantāzijas radītu, izdomātu, materiāli, objektīvi nepastāvošu.

Īstenība - realitāte, šajā gadījumā tas, ko mēs, par spīti realitāti apšaubošām teorijām, tomēr apzināmies vai pieņemam kā objektīvi eksistējošu, izvēloties nevis racionālus, bet taustāmus pierādījumus.

 

Pirmā daļa: Urban legends

 

1998. gadā skatījāmies Džeimija Blanka (Jamie Blanks) filmu “Pilsētas leģendas”, kas vairāk tautā iegājās ar savu anglisko nosaukumu, kurš tad arī kļuva par žanrisku apzīmējumu filmas sižetu veidojošajai parādībai. Tā ir šāda: pilsētas folklorā pastāv vairāki fantastiski (ne pārdabisku spēku, bet notikumu gaitas dēļ) stāsti, ko kāds cenšas iemiesot realitātē. Filmā šīs tautas poēzijas fābulas bija slepkavnieciska satura un to piepildījums realitātē, protams,

tāpat bija izdoma (jo tas taču notika mākslas filmā). Mūsu aplūkojamais gadījums ir citādāks. Mūsu pilsētas leģendas ir nenoliedzami humorīgākas, pikantākas, un to piepildījums reālāks. Pats gan nevienu neesmu piedzīvojis, bet, kā tas ir ar daudziem patiesiem notikumiem, esmu runājis ar cilvēkiem vai viņu paziņām, kuri to ir piedzīvojuši. Jūs paši arī droši vien zināt šos notikumus. Piemēram, šis, ko sākotnēji dzirdēju kā patiesu: Tas noticis studentu kopmītnēs. Viens draugs palicis pie otra. Bijis iedzēris. Saimnieks viņu noguldījis un pats aizgājis. Gulošais naktī pamodies par spīti vēl mazliet neskaidrajai galvai, jo jutis nepieciešamību nokārtoties pa lielam. Viņam neesot izdevies svešajā istabā atrast ne durvis, ne gaismas slēdzi, tāpēc nolēmis problēmu asprātīgi risināt turpat uz vietas. Atvēris logu, ko redzējis mazliet gaišāku. Tad sataustījis lielāku papīra gabalu, teiksim, avīzi un labi nokārtojies uz tā. Pēc tam papīru aizlocījis ciet, izveidojot kompaktu paku, un trāpīgi sviedis to ārā pa atvērto logu. Atvieglojis miesu un garu, ciemiņš gribējis turpināt guļu, bet traucējusi nepārprotama smaka. Saprotams, tualetē vajag gaisa atsvaidzinātāju, nodomājis kulturālais viesis un, pa galdu pagrābstījies, atradis tādu kā odekolona pudelīti. Bagātīgi palaistījis apkārt, bet tad nogurums viņu pievārējis un tīra sirdsapziņa netraucējusi miegu. No rīta atnākušais saimnieks ieraudzījis baisu ainu - istaba bijusi piešķaidīta ar briljantzaļo jeb tā saukto zeļonku (ko ciemiņš bija noturējis par odekolonu), bet loga rūts notriepta ar papīra un fekāliju maisījumu (proti, viesis tumsā bija atvēris tikai iekšējo logu). Vēlāk dzirdēju šo stāstu ar dažām atšķirīgām detaļām, bet tas joprojām tika pasniegts kā patiess. Trešais vai ceturtais stāstītājs apliecināja, gan to, ka stāsts patiesi esot pārlieku izplatījies, gan to, ka stāsts esot patiess un viņš pats pazīstot leģendas dalībniekus. Tomēr “BB brokastu” puiši šo stāstu no iesūtītajiem jokiem bez žēlastības meta ārā kā nodrillētu izdomu. Vai arī stāsts par meiteni, kurai, praktizējot gadījuma rakstura orālo seksu, ieklemmējies žoklis, un kavalierim nācies šo gādāt uz slimnīcu. Dzirdēju šo gadījumu kā neapstrīdamu jo neapstrīdamu patiesību, tomēr vēlreizējs patiesības izklāsts no pavisam citas puses un niansēm detaļās jau darīja to līdzīgāku pilsētas leģendai. Trešais piemērs ir citāds, jo to es sākotnēji zināju kā pavisam droši ar realitāti nesaistītu anekdoti - proti, šahs ir bīstams sporta veids, jo spēles laikā var aizmigt un uzkrist ar aci uz laidņa. Vairākkārt dzirdējis šo teikumu, uztvēru to tikai un vienīgi kā ne pārāk asprātīgu joku. Bet reiz sēdēju autobusā skumīgi apcerīgs un dzirdēju un klausījos divu aiz muguras sēdošu nopietnu četrdemitpiecgadnieku sarunu. Vīri, cik noprotams, sen nebija tikušies, viens izstāstīja otram, ka apprecējies un pie viena arī baisu pastāstu, kā izgājis kādam abu kopīgam sennesatiktam draugam. Šis spēlējis šahu, kā gadījies, kā ne, iemidzis, kritis uz priekšu uz nenosistais laidnis trāpījis viņam ļoti tuvu acij. Nobrāzis uzaci vai kaut kā tā. Stāstītājs pabeidza stāstu ar atziņu, ka, lūk, šahs ir bīstams sporta veids. Skat vien, es nodomāju, gana bieži skandināta izdoma atnāk uz realitāti, gan būdama mazliet žēlīgāka izpildījumā.

Žanru tādējādi varētu mēģināt definēt šādi: savāds, smieklīgs vai šausminošs, neticams, muļķīgs vai visdrīzāk idiotisks atgadījums, ko atstāsta gan kā anekdoti, gan kā patiesu notikumu. Divdabis, kam piemīt gan poēzijas, gan realitātes daba. No poēzijas - fantāzija un anekdotes ceļotspēja, no realitātes - notikuma absurdums (jo stāsti reti mēdz būt pārāk neticami, lai būtu patiesi, biežāk tie ir pārāk neticami, lai būtu izdomāti) un noturīgā pārliecība par patiesīgumu. Tāpēc pie īstām pilsētas leģendām nepieskaitu bērnībā dzirdēto solījumu, ka esot kāds vīrs, kurš dodot “Volgu” par cigaretes nodzēšanu plaukstā, žurku migrāciju no Centrāltirgus milzīgās, satiksmi apturošās kolonnās, pilsētas kanālā nogrimušās vācu zemūdenes un tādā garā. Toties Viktora Igo aprakstītais pilsētas “brīnumu galms” un jo sevišķi aizsenā pasaka par ubaga paskatā klīstošo dieviņu ir pašas īstākās pilsētas leģendas, kam Rīgā realitātes daļa ņēmusi pārsvaru.
Protams, šīm poēzijas un realitātes transmutācijām var piemeklēt vairākus racionālus skaidrojumus. Bet svarīgs ir pats fakts - poēzija pārtop realitātē. Nevis pārnestā, bet tiešā nozīmē. Nepārbaudāma, kā visa realitāte, bet tomēr.

 

Otrā daļa: Spoki

 

Viena gadījumu grupa, kad realitāte un poēzija konfrontējas jo tieši, ir par reālu pasniegts nereāls jeb drīzāk - neticams fakts. Visādi brīnumi, pasakas, spoki.

To, kas savām acīm, dzīvajā, nepārprotami redzējuši spokus, nav nemaz tik maz, bet arī ne ļoti daudz. Poēzija iet palīgā - kādu spoku stāstu ir dzirdējis katrs. Kad dzirdēts vairāk, var secināt, ka spoku stāsti atkārtojas vai vismaz ir līdzīgi. Izdalāmas nedaudzas lielākas tradicionālās spoku grupas, par kurām tad stāsti arī parasti vēsta, piemēram, nupat mirušo gari, kas nav apmierināti ar nepareizi ievērotu apbedīšanas rituālu, traģiski bojāgājušie nāves vietās, pašnāvnieki un, protams, mīļākais, bērnišķīgākais un šarmanti banālākais tēls - baltā dāma. Neesmu atradis pietiekami universālu un saprātīgu pamatojumu, kāpēc spoku dāmām jāparādās baltos tērpos - dvēselītes krāsa? elegantāk? saredzamāk spokustundas tumsā? - bet tā nu stāsta. Lūk, ko redzējusi Rundāles pils apkopēja: „Gaitenī viņai [pils apkopējai] garām paslīdējis kāds balts tēls - tā bijusi mirusī Katrīna..” Kāds man pazīstams četrdesmit piecus gadus vecs vadošs darbinieks, solīds un nosvērts cilvēks, kura vārdu patiesīgumu vai veselo saprātu man nav nedz pamata, nedz tiesību apšaubīt, par to pašu Rundāli stāstīja tā: pirms gadiem desmit vēlā rudens vakarā gājis (skaidrā) caur Rundāles pils parku. Līņājis. Gājis mierīgi, savās domās iegrimis, un pretī viņam soļojusi sieviete baltā tērpā. Pagājusi garām gluži blakus, viņš pat sajutis gājējas radīto gaisa plūsmu. Nākošajā mirklī, kad sieviete jau pagājusi garām, viņš pēkšņi iedomājies, cik neparasti, ka lietainā rudens vakarā viņa tik viegli tērpusies, pagriezies atpakaļ, lai vēlreiz paraudzītos uz savādo gājēju, bet viņa bijusi pazudusi, kaut redzēta pirms acumirkļa. Baltā dāma apciemo vai apdzīvo arī Jelgavas pili, par kuru neesmu dzirdējis nekādu pamatojumleģendu, tas ir, stāstu, kas - nelaimīga mirusi mīlētāja vai kas cits - šī dāma varētu būt. Tomēr Jelgavas pils sardze un apkopēja man pati stāstīja, ka reiz naktī redzējusi šo sievieti baltā tērpā stāvam pils iekšpagalmā pie vecās kapellas zvana un raudam. Apkopēja gājusi skatīties, kas par nelaimi, bet pārdesmit soļu attālumā baltā dāma izgaisusi. Tāpat šķīstā patiesībā pie radiniekiem ir nākuši nelaiķi, kuru bēres nebijušas kārtībā un vecos kara laukos stāvējuši cauršauti kareivji. Viņiem vienalga, ka bēru rituāli taču ir dzīvo sadomāti un relatīvi, ka visa Latvija ir viens karalauks, un spokiem vajadzētu pūļiem staigāt visur. Bērns redz, ka uz kāpnēm sēž ragana, kaut neviens viņu ar raganām nav baidījis vai stāstījis par Bali mitoloģijā populāro veceni bērnēdāju Ranglu. Redz spoku zirgus, nezinot, ka tie ir senos priekšstatos saisti ar maģiju un mirušo zemi. Strādnieki pilī redz staigājam vīru bez galvas, nezinot, ka pēc gadiem desmit pils sienā tiks atrasts vīrieša galvaskauss bez ķermeņa. Spoki spēlē klavieres kā bērnu joku stāstos. Visi šie banālie iracionālie notikumi notiek ar tādu uzcītību, ka arī to pilnīga ignorēšana kļūst iracionāla. Bet es nebūt netaisos apgalvot, ka visi šie spoki patiešām objektīvi eksistē. Ar šo problēmu ņēmušies daudzi, no Karla Gustava Junga līdz Foksam Molderam, un galā nav tikuši. Šajā gadījumā vēlos tikai atzīmēt, ka tie stāsti, kas visvairāk šķiet līdzināmies absurdai, banālai izdomai, ir vistuvākie patiesībai. Pasaule nevis rāda, bet gan citē. Patiesība ir absurda un banāla kā spoks. Izdoma ir skaista vai neglīta, bet harmoniska un loģiska. Vai nepatiesa? Meklēsim tālāk. Man līdzi, lasītāj!

 

Trešā daļa: Raksti

 

Ik pa laikam kādā lētā žurnālā vai krāsainā grāmatā tiek pieminēts, ka „Titānika” grimšana bija paredzēta daudz agrāk sarakstītajā Morgana Robertsona darbā „Godkāre”. Tas laikam ir Morgana Robertsona daiļrades zināmākais fakts. Tomēr arī klasiķi šad tad ir grēkojuši ar pareģošanu. “Es miršu Parīzē ar lietiem klātā, / To stundu sen jau turu prātā, / Es miršu Parīzē, un nebūs tur neviena, /Tik rudens. Un kā šodien - ceturtdiena.” (Atdzejojis Knuts Skujenieks). Šis Cezāres Valjeho dzejolis esot piepildījies ar fatālu precizitāti (varbūt vienīgais izņēmums, ja atmetam pārnestās nozīmes, ir tas, ka Parīzē visticamāk tomēr bija vēl arī citi cilvēki). Kad Gulivers apciemo Laputas salu, viņš atzīmē vietējo izcilos sasniegumus astronomijā: „Viņi atklājuši arī divas mazākas zvaigznes jeb satelītus, kas griežas ap Marsu..” Džonatans Svifts ir miris 1745. gadā, bet fakts, ka Marsam ir divi pavadoņi, pēc oficiālās zinātnes uzskata, tika atklāts tikai 1877. gadā. Anatola Fransa „Pingvīnu salā” (1909) lasām - „Eksplozijas nemitējās. Kādā rītā milzīgās telegrāfa ēkas vietā pacēlās dīvains koks, spokaina, trīs kilometrus augsta palma - ēka bija pēkšņi izgaisusi.” Jāatzīst, ka šis teikums līdzinās tikai un vienīgi kodoleksplozijas aprakstam. Ja aizraujas un ļauj vaļu iztēlei, dīvaino patiesību var atrast itin bieži. Piemēram, Džeks Keruaks “Ceļā” (1957): “...mēs esot arābu banda, kas brauc uzspert gaisā Ņujorku.” Un tādā garā.

Poēzijas un realitātes sakarā var, protams, runāt arī par antiutopistu asredzību, zinātniskās fantastikas gaišredzību un dekadentu: “Kas ir īstenība? Dzejniekam iztēle ir īstenība!” (Oskars Vailds). Tomēr to var skaidrot ar intelekta un pārliecības spējām. Antiutopisti rakstīja par to, ko redzēja. Kafka pazina cilvēkus. Un Oskars Vailds, kurš reiz uz jautājumu, kāds bijis viņa dzīves skumjākais notikums, atbildēja, nosaukdams Balzaka varoņa Lisjēna de Ribemprē nāvi, vēlāk, atgriezies no katorgas, pats apstiprināja, ka dzīvē tomēr esot arī reālākas nelaimes. Šoreiz mani interesē, kā notikums no izdomas pasaules reālajā, no pārnestās nozīmes tiešajā pārveļas reāli, taustāmi, nepamatoti un absurdi. Es tiešām saprotu, ka arī šī raksta epigrāfā izmantotajā tekstā Kazandzakis nav domājis tiešu, materiālu piepildījumu. Bet jautrākais ir tas, ka tā tomēr gadās. Tā kā negribu te iepīt mistisku pareģošanu, man jājautā - kā tas nāk, ka izdomas piepildās? Un tad nu mani kā lēns zibens trāpīja (kā droši vien spēris jau daudzus) - varbūt tā nav paredzēšana, bet gan organizēšana, ko? Protagors reiz esot teicis, ka viss, kas ienāk prātā jebkuram, ir patiess (protams, šāds apgalvojums ir ne tikai visādīgi interpretējams, bet arī paradoksāls un sevi apgāzošs, bet nekas). Un literatūra jau sen tikusi vainota kā Dieva Radītāja konkurente. Varbūt nevis „Titānika” bojāeja tika pareģota, bet kuģis nogrima tāpēc, ka tika sarakstīta attiecīgā grāmata? Protams, autoru par to nevainosim. Notikumiem ir tendence notikt, kā teicis Vitgenšteins. Un, iespējams, katrs noformulētais notikums notiek. Var saskatīt citu jēgu arī latīņu teicienā “Scripta manet in saecula saeculorum” - varbūt tas nozīmē, ka rakstītais atradīs savu vietu mūžībā, vienalga, pagātnē vai nākotnē. Nav vajadzības piesaukt mistisku determināciju - brīnums ir nevis regulēta notikumu sakrišana, bet jēbpilnu ainu radītas nejaušības. Varbūt valodas un lietu attiecības nav nedz dzelžainas kā klasiskajā valodas paradigmā, nedz absolūti nosacītas kā modernajā, bet gan funkcionāli partneriskas.

No tā secinām. Visi stāsti ir patiesi, tāpat kā visi dzejoļi, arī tie, ko raksta tagad. Patiesi ir kāds albāņu vīrs, kuram patīk kāda latviešu izcelsmes krieviete. Patiesi pie karaļa Brusubārdas notika liela un skumja dziedāšana. Patiesi Rainis tulkoja Faustu, un patiesi ir tāds piedzēries cilvēks no “Dziesmas par bohēmu”.

Pēdējie komentāri:

• Viezieds 09.02.05 18:53

  es pat nezinu ko mēs apzinamies un ko nē, bet fantazēt nebūtu īsti vietā... varbūt vēl kā atziņa. Un ja man, kāds grib pārliecināt ka ir kaut kādas smadzenes un ar tām var izdarīt visādas lietas, tas es saku - papīrs.

• mans vārds 09.02.05 20:17

  Iedomas ir īstenība, kaut kā tā ir teicis R. Mūks

• dukts 10.02.05 11:40

  patika

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma