Manfrēds Kibers: Jozua Krāgaguza un Jezaja Nagukāja (0)
2003. gada 29. oktobrī, plkst. 0:00
Rubrika: Bibliotēka
(stāsts)
Klijāns Jozua Krāgaguza sēdēja klints spraugā un ar redzamu labpatiku ieturēja brokastis. Viņa garais, kailais kakls pacēlās virs izspūrušās apkakles, un ar knābi kā ar zobenu viņš atcirta no iepuvušā gaļas gabala biezas šķēles, ko pamazām svētlaimīgā noskaņojumā ar ēstgribu aprija. Patīkamais ēdiens viņam tiešām lieliski garšoja.
Pāri pretī tumšs un draudošs slējās Švarcmonha kalnu masīvs, bet augstu pāri tam mūžīgā sniegā mirdzēja Jungfraua sidraba smaile.
Apkārtējā ainava Jozuam Krāgaguzam tomēr bija vienaldzīga. Viņš to visu neredzēja, jo ieturēja brokastis, un tās garšoja lieliski tieši tāpēc, ka gaļa bija mazliet iepuvusi.
Pie ieejas klints spraugā atskanēja vairāki spārna sitieni — saskaņā ar klijānu paražu tā bija zīme, ka kāds vēlas ienākt. Jozua Krāgaguza centās norīt īpaši lielu kumosu un prāvo brokasta atlikumu noslēpa klints
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
«Vai atļauts ienākt, mans mīļais kolēģi Krāgaguza?» vaicāja aizsmakusi balss, un klints spraugā parādījās Jezaja Nagukāja.
«Patīkami, patīkami,» teica Jozua Krāgaguza, un pēdējais kumoss viņam tā iespiedās kaklā, ka tas sakrokojās. «Ļoti patīkami, mans mīļais kolēģi Nagukāja. Ļoti, ļoti priecājos pēc tik ilga laika jūs atkal redzēt.»
Jezaja Nagukāja bija mazliet lielāks par Krāgaguzu, viņa kakls bija vēl garāks un kailāks, un viņa apkakles risas izskatījās tā, it kā tanīs būtu iemetušās kodes. Viņš atvēra un aizvēra knābi un ar lielu interesi ošņāja apkārt gaisu.
«Skaists rīts, mīļais kolēģi, skaists rīts,» viņš teica, «tikai mazliet vēss, jāsaka — stipri vēss, īpaši ja kāds — kā es — vēl nav pabrokastojis, mīļais kolēģi.»
«Nav vārdam vietas, tiešām mazliet vēss,» teica Jozua Krāgaguza un norūpējies domāja par paslēptajām brokastīm. Tās bija rūpīgi un lietpratīgi noglabātas, tomēr smaržoja un galu galā sasniedza Jezajas Nagukājas knābi. «Ir mazliet vēss, mans mīļais kolēģi Nagukāja, bet mums taču ir mūsu biezās dūnu bikses.»
«Dūnu bikses neapsedz manu vēderu,» teica Jezaja Nagukāja un nepatīkamā veidā no sāniem paraudzījās Krāgaguzā. «Bet — ko es gribēju teikt, mans mīļais kolēģi Krāgaguza, — vai jūs jau esat brokastojis? Paliek iespaids, ka jūs esat paēdis.»
«Neesmu vēl neko ēdis, kā to varētu?» teica Jozua Krāgaguza un gurdeni nolaida spārnus. «Bet sēdieties, lūdzu, mans mīļais kolēģi! Šeit klints malā rodams ērts atbalsts nagiem, apkalpojieties, lūdzu! Jūs tik neērti sēžat. Atbalsts nagiem ir tur, vairāk pie izejas, mīļais kolēģi. Tur jums pavērsies lielisks skats uz sidraba smaili.»
Jozua Krāgaguza pēkšņi prata novērtēt ainavas pievilcību. «Es sēžu te pavisam labi, mans mīļais Krāgaguza,» teica Jezaja Nagukāja un iešļūca vēl dziļāk alā — tuvāk vietai, kur bija nozudušas Jozuas Krāgaguzas smaržīgās brokastis. Jozuam Krāgaguzam kļuva neomulīgi,
«Kas jauns aviācijas nozarē, mans mīļais kolēģi Nagukāja?» vaicāja Jozua Krāgaguza un norūpējies pastiepa kailo kaklu pret Jezaju Nagukāju. «Jūs jau zināt, ka es mūsu civilizācijas zinātniskās interses vērtēju augstāk par visu.»
«Kurš gan nedomā tāpat kā jūs, mans mīļais Krāgaguza?» teica Jezaja Nagukāja, pavirzījās vēlreiz un tagad sēdēja taisni uz tā akmens, aiz kura slēpās brokastis. «Jā, ir jau šis tas, ir jau šis tas. Kā teikts — zinātne pāri visam. Bet vai tiešām jūs vēl neesat pabrokastojuši? Šeit tik jauki smaržo pēc gaļas — tāds brīnišķīgs aromāts, mans mīļais kolēģi.»
«Diemžēl, diemžēl no mana brokasta nekas nav palicis pāri, mans mīļais kolēģi Nagukāja,» teica Jozua Krāgaguza un nožēlā noplātīja spārnus. «Pats tikai tādu mazumiņu ieēdu, un man vēl tagad slāba dūša. Es būtu ļoti priecīgs, ja varētu jums kaut ko piedāvāt. Bet laiki grūti, un maz ko var atrast šinī neapdzīvotajā apvidū, kas ainaviskā ziņā tiešām ir visai pievilcīgs. Redziet, kā sidraba smaile atkal iemirdzas! Bet jums jāpavirzās mazliet vairāk uz priekšu, tuvāk izejai. No tās vietas, kur jūs tagad sēžat, neko nevar redzēt.»
«Redzu un saožu pietiekami, mans mīļais kolēģi Krāgaguza. Vai tomēr nebūtu palicis pāri kāds gabals un tīkamo puvuma smaržu nevarētu izskaidrot ar to? Varbūt jūs esat piemirsuši, mans mīļais Krāgaguza?»
«Nē, nē, es visās lietās esmu taisni zinātniski precīzs, mans mīļais kolēģi,» teica Jozua Krāgaguza un dusmīgi pavēra knābi. «Pats esmu ļoti izsalcis un tieši gribēju vaicāt, vai jums nav padomā kas ēdams. No izsalkuma salstu, un, ja nebūtu, kā teikts, silto dūnu bikšu — bet vai jūs tomēr negribētu man pastāstīt par aviāciju? Es tik ļoti interesējos par katru jaunu metodi un vispār par mūsu civilizāciju.»
Jezaja Nagukāja paskatījās uz Krāgaguzu vispirms ar vienu, tad ar otru aci, turklāt abas reizes viņš to darīja ļoti satraucošā veidā. Pāris reizes viņš arī aplūkoja akmeni, uz kura sēdēja.
Jozuam Krāgaguzam kļuva karsti, bet tas nepavisam nebija dūnu bikšu dēļ. Uztraucošais karstums nāca no māgas — no ēstgribas orgāna, ko neklāja dūnu bikses.
«Jā, mans mīļais kolēģi Krāgaguza,» teica Jezaja Nagukāja, un viņa rīkle dīvaini burbuļoja, «ko lai jums saku? Cilvēki lido.»
«Cilvēki lido? Rāpuļu dzimums, kas grib pacelties līdz mūsu augstumiem?» saniknots ķērca Jozua Krāgaguza un satraukts šķielēja uz brokasta akmeni, ko tagad pilnīgi aizsedza Jezajas Nagukājas bikses.
«Kā viņi to dara bez spārniem? Tas ir gandrīz neticami, mans mīļais kolēģi.»
«Tā ir laika šaušalīgā zīme,» teica Jezaja Nagukāja, «bet es pats esmu to redzējis, un manas astes spalvas sabožas, kā jūs to labprāt man ticēsit. Protams, viņi nelido ar spārniem, mans mīļais kolēģi. Kā viņi to varētu, ja viņiem tādu nav, — tas jau būtu galīgi nezinātniski. Viņi lido ar mašīnām, labais Krāgaguza, ar metāla karkasu.»
«He, he,» ķērca Jozua Krāgaguza un ļodzīja kailo kaklu, «ar nedzīvām lietām? Kā tad nedzīvs priekšmets var lidot? Mans mīļais kolēģi Nagukāja, visu cieņu jūsu zināšanām, bet vai tā galu galā nav rīta miglas hipotēze, kas nāk, tā sakot, no jūsu tukšās māgas, no aukstuma? Jo, kā nupat ievēroju, jūsu dūnu bikses uz vecumu kļuvušas stipri plānas, mazliet apdilušas, mans mīļais Nagukāja. Jums katrā ziņā jāpavirzās vairāk siltā saulē, tuvāk izejai, kur jums būs arī ērts atbalsts nagiem.»
«Drīz tu redzēsi, kā nedzīvi priekšmeti lido,» nodomāja Jezaja Nagukāja un izsmieklā noklabināja knābi. «Tu vēl pieminēsi manas nodilušās dūnu bikses, vecais riebekli.»
«Mans mīļais kolēģi Krāgaguza,» viņš tad teica, «te nav nekā no hipotēzes un nekā no rīta miglas, ja arī mana tukšā māga vēl nav saņēmusi brokastis, ko jūs būtu varējis man piedāvāt. Bet jūs, kā man šķiet, neesat īsti savā vietā, un jūsu domāšana nav pietiekami skaidra, eksakta. Jums gan būs vēl palikušas kādas sekas no pēdējās spalvu mešanas — tāds mazs vājums —, kaut citādi augstu vērtēju jūsu zināšanas, mans mīļais kolēģi Krāgaguza.»
Jozua Krāgaguza pilns indes un ļaunuma paraudzījās uz Jezaju Nagukāju. «Kamēr nesniegsit nagiem taustāmus pierādījumus, dārgais kolēģi ...»
«Tur viens lido!» ieķērcās Jezaja Nagukāja un rādīja ar nagiem uz klints spraugas izeju.
Jozua Krāgaguza pēkšņi aizmirsa visus aizvainojumus vājuma, spalvas mešanas un smaržīgo brokastu sakarā un steidzās ārā. Bet viņam garām elegantā lidojumā aizslīdēja Jezaja Nagukāja ar Jozuas Krāgaguzas smaržīgajām brokastīm knābī. Citādi nekas nebija redzams.
«Nedzīvi priekšmeti lido — knābī, mans mīļais kolēģi, un drīz manā vēderā, tas ir nagiem taustāms pierādījums,» viņš netīkami nomurdēja un pazuda tālumā. Jozua Krāgaguza bija noskaņots uz cita veida nagiem taustāmiem pierādījumiem, kurus viņš kolēģim labprāt sniegtu. Bet Jezaja Nagukāja bija stiprākais, un tā visur ir vispārliecinošākā loģika. Tāpēc Jozua Krāgaguza laidās uz Jezajas Nagukājas klints spraugu un pievāca Jezajas Nagukājas brokastis. Tās nodeva sevi ar patīkamo puvuma smaržu.
«Kāda svētība slēpjas civilizācijā un tās mūžam nemainīgajā zinātniskajā metodikā,» teica Jozua Krāgaguza, un viņam lieliski garšoja.
«Bet vai tiešām cilvēkiem vajadzēja lidot? Galu galā viņi kļūs vēl par klijāniem?» iedomājoties to, viņu pārņēma šausmas. Viņš salīgi ievilka kailo kaklu spalvu apkaklē un sabužināja biezās dūnu bikses.
Mans cienītais Jozua Krāgaguza, cilvēkiem nemaz nevajag kļūt par klijāniem. Viņi pilni labpatikas bauda sapuvušās civilizācijas smaržu, viņi runā par zinātni, kas nepārtraukti met spalvu, mans mīļais kolēģi Krāgaguza, mans mīļais kolēģi Nagukāja, — un aprij viens otra brokastis.
No vācu valodas tulkojis Alnis Svelpis.
Grāmata, 1990. g. decembris
