Juris Šķudītis: Sliktenis (20)
2005. gada 5. februārī, plkst. 23:19
Rubrika: ¼ Literatūra
(stāsts)
2004
„...ko tad tu tā pucējies?” vaicā vīrietis. „Pulkstenis nav pat astoņi...”
Viņš vēl guļ gultā. Sačumda spilvenu, atbalsta pret sienu un atspiežas pret vēl silto spalvu vīstokli. No virtuves atskan, jautra dziesma. Sieva stāv pie spoguļa, krāso uzacis un dungo līdzi lipīgajam meldiņam.
„Aizskriešu uz diennaktnieku pēc kafijas...” viņa mīļi pasmaida, nobučo vīru un ar roku noslauka no vīrieša vaiga lūpu krāsu. „Tu jau vēl varēji kādu pusstundiņu pagulēt...”
„Ko nu vairs! Jāceļas arī man. Soma jāsakrāmē! Kamēr aizkratīsimies līdz tām Irbītēm, būs jau pusdienlaiks!” nosaka vīrietis un skatās, kā sieva krāsojas. Viņš klusībā pie sevis priecājas, ka nav sieviete un domā, ka būtu par slinku šim ikrīta rituālam - vispirms jānotīra seja ar kaut kādu šķidrumu, tad jāiekrāso ar tonējošo krēmu, pēc tam lūpas, uzacis, skropstas un mati. Aiz loga vēl ir melna tumsa. Vīrietis klausās, kā smagas lietus lāses krīt pret logu un pie sevis pukojas, ka ceļi atkal būs neizbraucami. Pilsētā tos izšķūrēs, bet aiz civilizācijas mūriem mašīna grims
„Vai es tev esmu smuka?” sieviete spogulī skatās vīrieša atspulgā un koķeti jautā. Vīrs nopēta, kā sieva mūzikas ritmā kustina gurnus, un saka:
„Protams! Bet es jūs, sievietes, nekad nesapratīšu - kāpēc, lai pārskrietu pāri ielai uz veikalu pēc kafijas, ir jākrāsojas un jāapauj savi vislabākie zābaki?”
„Protams, muļķīti, ka nesaproti! Tu taču neesi sieviete, bet mans stiprais vīrietītis!” viņa smejas un sabužina garos, nedaudz viļņotos matus. „Mēs sievietes gribam jums patikt!”
„Nu, ja!” norūc vīrietis. Sieva koridorā apsēžas uz taburetes un, kā jau vīrs iepriekš paredzējis, stīvē kājās jaunos zābakus. Viņš atceras, kā pagājušajās brīvdienās staigāja pa tirgus būdiņām, un sieva vismaz divas stundas nevarēja izvēlēties sev zābakus. Vīrietis jau sāka dusmoties un burkšķēja, ka esot nosalis un gribot mājup, līdz beidzot sieva nopirka melnus puszābaciņus ar smailu papēdi un tik spicu purngalu kā vecā Hotabiča tupelēm.
„Varbūt labāk nekur nebraucam? Paliksim mājās... Pavāļāsimies pa gultu?” domīgi vaicā vīrietis. „Man negribas tādā slapjdraņķī kaut kur braukt...”
„Muļķīti!” nosaka sieviete un, pagriezusies ar muguru pret koridora skapja durvīs esošo spoguli, pār plecu nopēta sevi. Apmierināta ar izskatu, viņa uzvelk mēteli. „Ko tu runā? Tur būs visi! Brālis tikko kā atbrauca no Anglijas un vēl nemaz manu jauno vīriņu nav redzējis...”
„Fū, kas par draņķi!” aizveru žurnālu, nometu turpat atpakaļ uz sola, kur to paņēmu, kad iekāpu autobusā, un domāju, kāpēc žurnālisti vispār kaut ko tādu publicē. Vai tiešām nav neviens interesants stāsts? Kaut vai kāds krimiķis? Tikai salkanas ziepenes! Apskatījis žurnāla vāku un izlasījis nosaukumu, pavīpsnāju:
„No tāda jau neko labāku arī nevarēja gaidīt!”
Braucu uz darbu. Ir vēl agrs rīts. Aiz loga mostas diena. Tās acis ir tumšas un slēpjas aiz daudzstāvu māju spokainajiem siluetiem. Divdaļīgais autobuss izlokās pilsētas ielās, un es jūtos, kā liela tārpa vēderā, kas lēni rāpjas augšup pa kāposta lapu. Citi pasažieri sēž krēslos un steidz noskatīties tirkšķošā modinātājpulksteņa pārtrauktos sapņus. Pieturās autobuss atver durvis un ierij nākošo braucēju porciju. Viņi klusējot parāda kontrolierei mēnešbiļetes un steidzīgi kā kādu dārgumu noslēpj tās atpakaļ kabatās. Slepus skatos uz cilvēkiem un domāju, ka viņi patiesībā ir nenogurstoši rūķi, kuri darbina šīs pasaules griešanās mehānismu. Šis ir tas maģiskais brīdis, kad viņi pierimuši, un rūpju sašķobītajos sejas vaibstos ieguļas nogurums.
Mirkli sēdējis un pārdomājis rakstu par sievieti un vīrieti, paņemu uz sola nomesto žurnālu un pavirši šķirstu. Krāsainas bildes ar jautri smaidošiem cilvēkiem, ceļojumu apraksti un intriģējoši rakstu nosaukumi. Interesanti, kā bija nosaukts iepriekš lasītais teksts? Uzšķiru un lasu - SLIKTENIS. Tpū, kas par jocīgu nosaukumu kaut kādam stulbam rakstam par iešanu pēc kafijas!? Varbūt turpinājumā būs kaut kas interesantāks? Tāpat nekā cita nav, ko darīt, tāpēc pārlecu pāri vairākām rindkopām un turpinu lasīt:
„...kādus piecus metrus aiz gājēju pārejas uz ielas guļ sieviete. Cilvēki viņu apseguši ar saviem mēteļiem. Vēl kādus trīsdesmit metrus tālāk ar ieslēgtām avārijas uguntiņām stāv tumši zila automašīna.
„Tas bārdainais vecis viņu notrieca...” savai paziņai čukst veca sieviete un slepus ar pirkstu rāda uz kādu vīrieti armijas apģērbā. Pēkšņi pasaule ir apstājusies. Cilvēki piemirst, ka kavē darbu, ka iespējams steigā palikušas neaizslēgtas mājas durvis un pēc
„... es braucu un redzēju, ka pie gājēju pārejas stāv sieviete. Piebremzēju, lai viņu palaistu... Sieviete pasmaidīja, ar galvas mājienu man pateicās un šķērsoja ielu, bet tad tas trakais kā nesās no aizmugures. Viņš pat nepiebremzēja - pārbrauca joslas sadalošo līniju... sievieti pārmeta pāri mašīnai... Nobremzēja tikai pēc nezin cik tur metriem...”
„Ai, šausmas kaut kādas!” nodrebinos un pieveru žurnālu. „Tas raksts nav priekš manis!”
Autobuss palēnina gaitu. Kāds pasažieris atmostas un paver vienu aci. Tā kā logs ir aizsvīdis, tad viņš uz tā ar rādītājpirkstu izslauka nelielu pleķīti ābola lielumā. Mirkli vērīgi lūkojies aizejošajā naktī, jaunietis piever aci un atgriežas savā bezsapņu pasaulē. Es skatos uz puisi un brīnos, kā dzīve sagrauž cilvēkus. Kā tādi kurmji, kas labi jūtas savās alās, bet ārpus tām ir akli un bezpalīdzīgi. Kur palikuši visi centieni un ilgas? Tik vien saistība ar lielo pasauli, kā uz loga rūts maziņš, izslaucīts caurumiņš!
„Nē, es gan tāds neesmu!” saku sev un ar ziemas mēteļa piedurkni noslauku logu. No ceļa malā nīkstošajām apgaismojuma lampām veļas tumīgi dzeltenīga gaisma. Starp noplakušiem netīra sniega vaļņiem stāv cilvēki un pieturā gaida autobusu. Mašīnas sastājušās virknē un viena aiz otras pabrauc garām ceļa vidū šķērsām stāvošam tumši zilam braucamrīkam. Tā priekšējais stikls ir saplaisājis. Es ieinteresēti skatos pa autobusa logu un redzu kādus piecus metrus pirms gājēju pārejas uz netīrā un apledojušā ceļa guļam sievieti. Viņa ir apsegta ar vairākiem mēteļiem, bet no to apakšas rēgojas melnā zābakā ar smailu papēdi un spicu purngali apauta kāja. Autobuss lēnām pabrauc garām nelaimes vietai. Esmu tik samulsis, ka pieslienos no sēdvietas, piespiežu vaigu pie miklā stikla un skatos uz notriekto sievieti. No mēteļu apakšas izlīdusi kāja krampjaini raustās, un nesaprotu, vai tas ir no aukstuma vai kaulainās pieskāriena.
„Nevar būt!” noelšos un, atkritis atpakaļ uz sola, paņemu tikko lasīto žurnālu. „Tas nevar būt... Kaut kāda tizla sakritība!”
Uzšķiru rakstu un meklēju rindas, kurās bija avārijas paraksts. Ar acīm skrienu pāri burtiem, bet nevaru atrast vajadzīgos vārdus. Tie sajaucas, saplūst kopā un pārvēršas par nesaprotamiem hieroglifiem. Pāršķiru lapu, cerot otrā pusē atrast meklēto, bet tur ieraugu rindkopu:
„Tas nevar būt... Kaut kāda tizla sakritība!”
„Muļķības!” domāju un sajūtu, ko nelāgu. „Kāpēc te manas domas ierakstītas?”
„Tas ir liktenis - sliktenis!” izlasu nākošo rindu un neizpratnē aizšķiru žurnālu, lai vēlreiz paskatītos tā nosaukumu.
„Nē, nu nevar tā būt! Nevar... Nav tāda likteņa!” spriežu pie sevis un skatos apkārt uz citiem pasažieriem. Viss ir kā parasti - līdz apnikumam vienveidīgi. Konduktore sēž savā krēslā un ada zeķi, pavecs večuks guļ, atspiedies pret logu, un ik pa mirklim iekrācas.
„Kāds liktenis?” vaicāju pats sev. „Tāda nav! Viss ir atkarīgs tikai no manis... Man vienmēr ir izvēle - es pats nolemju, ko darīšu, un neviens man no augšas neko iepriekš nenoteiks! Redz, es tūlīt pakasīšu sev degunu, un tā būs mana izvēle..”
Paceļu roku, pakustinu pirkstus kā klavierspēļu virtuozs pirms solo koncerta un pieskaros savam degunam. Pasmaidu pats par sevi un spriežu, ka diez vai manā liktenī arī tas būs ierakstīts. Uz sola nomestais žurnāls nedod mieru, tāpēc to atkal paceļu un lasu:
„...jaunais vīrietis ar roku aizskar degunu un pats par sevi pasmaida...”
„Nē, tas nevar būt!” es skaļi iekliedzos un pēkšņi saraujos. Vairums pasažieru paver acis un skatās apkārt, kurš ir kliedzējs. Nokaunos par sevi un, grozot galvu, izliekos, ka līdz ar citiem meklēju trokšņotāju - negribu, lai uz mani skatītos kā uz jukušu. Neatraduši meklēto, gulētāji nodomā, ka viņiem tikai izlicies, piever redzokļus un traucas atpakaļ nebūtības valstībā.
„Kas par muļķībām?” satraukti domāju. „Kas tas par jocīgo rakstu? Kaut kāds liktenis... Nav tāda! Nav... Jo tas ir absurdi! Kam tad mums brīvā griba? Tad cilvēku dzīvēm nav nekādas nozīmes, ja viss iepriekš jau pierakstīts... marionetes, kuras kāds tikai rausta! Nē, nē... tas taču ir smieklīgi - kāds kaut kur sēž un veido likteņus?! Viņš tos mūsos ieliek un garlaicībā pieraksta, kā cilvēki par viņu spriedelē... Nē, ieraksta cilvēkam liktenī, ka viņam dzīvē paredzēts sēdēt autobusā uz sola un spriedelēt par likteni, kurš kaut kur sēž un raksta, ka par viņu spriedelē... Absurds! Es pats esmu noteicējs! Darīt, vai nedarīt - tā tikai ir mana izvēle!”
Jūtu, kā žurnālā izlasītie teikumi manī atmodina bailes, tāpēc nolemju, ka vajag izdarīt kaut ko tādu, ko zinu, ka nekad normālos apstākļos nedarītu. Skatos uz pasažieriem un apsveru, vai nepieskriet pie kāda un neiesist? Redzēs, vai arī tas būs ierakstīts žurnālā? Bet, ja sit pretī? Negribas... Ieraugu sarkano āmurīti starp autobusa logiem, kas paredzēts stikla sasišanai avārijas situācijā, un paķeru to. Spēcīgi atvēzējies, bliežu ar aso galu pa nosvīdušo braucamrīka vaigu. Stikls neizbirst, bet tikai saplaisā! Konduktore iebrēcas, nomet uz grīdas adīkli un skrien pie manis. Ieķērusies elkonī, viņa ķērc:
„Kaut kāds trakais... kaut kāds trakais!”
Es viņu atgrūžu un meklēju uz grīdas pakritušo žurnālu. Sieviņa paklūp un krītot atsit galvu pret solu. Arī pasažieri atver acis, nesaprašanā saskatās un rāda uz mani ar pirkstiem. Kāda večiņa, turēdamās pie solu atzveltnēm, aizskrien līdz autobusa priekšgalam un dūrēm dauza pa šofera kabīni:
„Ostanoviķe, ostanoviķe! Tam oģin psih okno vibil!”
Uzšķīris rakstu, bailīgi lasu pirmo rindkopu no augšas:
„...pēc incidenta biļešu konduktore tika nogādāta slimnīcā, kur viņai konstatēja vieglu smadzeņu satricinājumu...”
„Vēl joprojām par to pašu!” pārbijies bļauju un, saplēsis žurnālu, aizmetu to uz autobusa tālāko galu. „Tas nevar būt... tas nevar būt! Jūs taču tam visam neticat?”
Meklēdams palīdzību pie pasažieriem, lūdzoši skatos, bet šķiet, arī viņi nesaprot, kas notiek. Drosmīgākie kaut ko kliedz, bet vārdi aizlido manām ausīm garām. Šķiet panika ir pārņēmusi visu autobusu. Kāds stutē kājās pakritušo sievieti, dubļainām kājām samīdams viņas adīkli. Arī šoferis ir sadzirdējis klauvētājas kliedzienus un strauji bremzē. Kājās stāvošie cilvēki pakrīt uz autobusa grīdas, sēdošie atsitas ar galvām pret priekšā esošajām krēslu atzveltnēm. Nošķind plīstošs stikls, un pret sola kāju saplīst no tīkliņa izripojusi burciņa ar pusdienu zupu. Tajā ieveļas kāda vīrieša cepure. Čupā sakritušie cilvēki kaut ko kliedz, kāds skaļi vaid un saka, ka esot salauzis roku. Atveras autobusa durvis, un es aurodams metos pa tām laukā:
„Muļķības! Tā ir mana izvēle... manējā! Es tam liktenim par spīti izkāpšu tieši šeit, un viņš man nebūs pat iedomājies kaut ko tādu likt darīt!”
Vīrietis guļ gultā, atspiedies pret spilveniem, un garlaikoti pēta lustru. Lietus aiz loga ir mitējies. No virtuvē skanošā radio atlido diktora lasītas laika ziņas. Sola salu. Vīrietis pie sevis vēl joprojām spriedelē, vai laukos kāds ceļus šķūrē un kaisa ar smiltīm?
„Kur tad Signe, tik ilgi?” viņš domā un, pārliecies pāri gultas malai, paņem no naktsskapīša grāmatu, kuru sieva vakaros pirms gulētiešanas lasa. Mirkli šķirstījis lapas un pētījis bildes, vīrietis uzšķir grāmatu kaut kur vidū un lasa:
„...vīrietis afekta stāvoklī ielēca mašīnā, ar kuru tikko kā jau bija pastrādājis noziegumu, un metās bēgt. Protams, tas bija ļoti zemiski no armijas formā tērpta cilvēka, bet tomēr viņš turpat uz ceļa apgrieza automobili un lielā ātrumā aiztraucās pa pilsētas apgaismotajām ielām. Pa priekšu brauca autobuss. Bēglis gribēja to apdzīt pa kreiso pusi, bet pretī nāca liela kravas automašīna. Šoferis spieda gāzes pedāli, lai piebrauktu autobusam pēc iespējas tuvāk, bet tas strauji bremzēja. Cerēdams priekšā esošo braucamrīku apdzīt pa labo pusi, šoferis stūrēja gar pašu trotuāra malu. Negaidīti autobusa durvis atsprāga vaļā un no tā, kaut ko skaļi aurodams, izlēca cilvēks. Tumši zilā automašīna nebremzēja - uzrāva vīrieti uz motora pārsega, pārmeta pāri virsbūvei un aizbrauca tālāk...”
„Fū! Kaut kāds pretīgs krimiķis! Ka tik vairāk asiņu...!” nosaka vīrietis un piever grāmatu. Viņam nepatīk lasīt, jo tas šķiet garlaicīgi - stundām sēdēt pie aprakstītām lapām un boksterēt kopā burtus. Vīrietis uzskata, ka dzīve ir jāizbauda ļaujoties tās plūdumam, nevis četrās sienās lasot citu sarakstītas vārsmas.
„Interesanti, kāds tam draņķim nosaukums?” viņš domā un skatās uz grāmatas vāku. Tur lieliem, dzelteniem burtiem rakstīts SLIKTENIS.
„Kaut kāds stulbums! No romāna ar tādu nosaukumu jau neko labāku nevar gaidīt...” norūc vīrietis un aizlidina grāmatu uz gultas otru galu.
31.07.2004.
Jelgavā
mēs sievietes 06.02.05 1:47
īsa pamācība, kā garlaicībā pārspēt pašam sevi
cita sieviete 06.02.05 11:15
Nē, nu ideja (sižets, saturs) jau ir OK, bet izpildījums (forma) klibo. Valoda tāda kā drusku vecmodīga, tā kā liekvārdīga, tā kā par frāžainu... tas ir tas, kas rada garlaicības iespaidu.
Ūsiņš Krūze 06.02.05 13:45
autors laikam laikaa ir samiseejies. nobiide par kaadu gadsimtu. godiigi, tiiri, bet vismaz treshdalju var izsviitrot. kaitina arii liekie paskaidrojumi, it kaa muus, lasiitaajus, uzskatiitu par mulkjiem. kur ellee rataa ir metoniimijas, perifraazes, nokluseejumi, simboli un zemteksti?! garlaiciigi. nav ko dariit.