Rubrika: Raksti - Redzējumi | komentāri (2)
Trevors Batervērzs: Ko mēs varam mācīties no Cicerona
1. februārī, plkst. 15:02
Tas, kam jāpievērš uzmanība, ir vārdu kārtība. Tviterotāji, pierakstiet!
Kurš gan mūs iesvaidīs tviterošanas mākslā? Nedomāju, ka Hemingvejs, kā mēdz apgalvot. Manuprāt, viņa stilu tomēr vajadzētu uzlūkot uzrakstīto rindkopu sniegtajā iespaidā, nevis atsevišķu teikumu garumā. Tomēr izplatītais uzskats, ka Hemingvejs rakstīja īsos un vienkāršos teikumos, ir šķitis tuvāks tiem, kuri anglosakšu tradīciju uzskata par izteiksmes skaidrības paraugu.
Viljams Zinsers (William Knowlton Zinsser), bijušais žurnālists, kurš ir slavens ar saviem padomiem rakstīšanā [1], izsenis uzsvēris, cik svarīgi ir taupīt vārdus un izvairīties no liekvārdības – tikumi un padomi, kas viņu ieceltu labas prozas Pontifa godā, ir, laikam un tehnoloģijām mainoties, pavisam sadzeltējuši. Taču Zinsers, iespējams, pārlieku tiecās sludināt un mācīt. Priekšlasījumā, ko viņš sniedzis ārzemju studentiem Kolumbijas Universitātes Žurnālistikas skolā un kas ievietota žurnālā American Scholar, viņš klāsta:
„Iesākumā mazliet vēstures. Angļu valoda ir cēlusies no diviem pamatavotiem. Viens ir latīņu valoda, greznā un pārpušķotā senās Romas valoda. Otrs ir tīrās anglosakšu valodas, kurās runāja Anglijā un Ziemeļeiropā. Vārdi, kas nākuši no latīņu valodas, ir ienaidnieki – tie apslāpēs un nožņaugs visu, ko rakstāt ” [tālākā teksta uztveramībai, lūk, oriģināla fragments: "First, a little history. The English language is derived from two main sources. One is Latin, the florid language of ancient Rome. The other is Anglo-Saxon, the plain languages of England and northern Europe. The words derived from Latin are the enemy--they will strangle and suffocate everything you write. The Anglo-Saxon words will set you free."]
Šis nu ir, lietojot tādu veiklu latīnismu kā illiterate – analfabētiski. Apzīmējums „Anglo Saxon” pats par sevi cēliens no latīņu valodas, tāpat arī angļu vārdi „derived”, "Latin," "history," "sources," "florid," "ancient," "Rome," "plain," "Europe," "enemy," "strangle," un "suffocate" – daži no tiem ienākuši ar senfranču valodas starpniecību. Jāteic, jo kaismīgāk Zinsers klūp virsū latīņu valodas „neskaidrajiem jēdzieniem” un „abstraktajām idejām”, jo vairāk latīnismu un citvalodu vārdu viņam nākas lietot.
Plašāk izsakoties, šis vīrs vēršas pret to valodu un literatūru, kas tūkstošiem gadu ir bijusi izteiksmes skaidrības paraugs. Jo neba virsraksta dēļ – „Angļu valodas uzdevumi no Cicerona rakstiem tikai skolēniem tulkošanai latīņu valodā” – Viljama Ellisa mācību grāmata 19. gadsimtā piedzīvoja septiņu izdevumus; bet gan tādēļ, ka tā mācīja daiļrunību un sniedza milzīgu retorisko figūru krājumu.
Kā norāda Mērija Rosnere (Mary Rosner), pat praktiski domājošajā un nākotnē vērstajā 19. gadsimta Amerikā Cicerons tika uzskatīs par vienu no visdaiļrunīgākajiem un iedvesmojošākajiem oratormākslas meistariem. Taču, tiklīdz iestājās 20. gadsimts, klasiķiem tika pārmests mūsdienīguma trūkums jaunajā zinātnes laikmetā; tāpat arī klasisko arhitektūras valodu aizstāja negantā, nepielūdzamā Bauhaus ģeometrija. Šādā kontekstā patiešām Kolumbijas žurnālistikas skolu drīzāk nācās uztvert nevis kā zinātņu templi, bet kā vietu, kur nodoties rakstīšanas mākslai.
1917. gadā, rakstot žurnālam Atlantic , klasiskais zinātnieks Pols Šorejs (Paul Shorey), kurš, kā runā, varēja no galvas noskandēt 12 000 rindu no „Iliādas”, izsmēja šo progresīvo, slimīgo skatījumu uz izglītību, kas piedāvāja „attīstīt estēstisko un literāro izjūtu tikai ar tādas literatūras palīdzību, kas iemieso mūsdienu zinātnes garu, nevis izmantot literatūru, kas savas valodas dzintarā glabā mirušas pagātnes drumslas.”
Latīnists Mozus Sloters (Moses Slaugther), dažus gadus vēlāk rakstot Classic Journal, ar nožēlu skatījās uz izmisīgo vēlmi pēc vienkāršības. Kur vien iespējams tā prasīja vienzilbīgus vārdus, lai pielāgotos nogludinātajam, taču krietni runīgajam modernajam laikmetam. 20. gadu beigās dzejnieks un kritiķis Herberts Rīds (Herbert Read) pasludinātu prozas mākslu par tikai un vienīgi „analītisku aprakstu” – kas prasa nevis metaforas, kā apgalvoja Aristotelis, bet gan loģiku.
Jāņem vērā tas, ka priekšstati „labu” tekstu 20. un 21. gadsimtā drīzāk ir ideoloģijas veidoti, nekā izriet no anglosakšu valodai raksturīgās ideju un izteiksmes neatkārtojamās tīrības (tīrība ir tik liela, ka anglosakši nav riskējuši to aptraipīt, tādēļ bez sava „Beovulfa” nav atstājuši diži daudz citu paliekošu darbu).
Prozai, ko iežmiedz tehnoloģiju piedāvātie formāti, ir maz līdzekļu, lai paustu nozīmi – atliek tikai noskaņojuma paušana; taču tas rada īpatnēju līdzību ar pagātni.
Atšķirība ir tikai medijs: antīko rakstu stilu noteica auss; un šajā ziņā antīkie autori – un viņu vidū visvairāk, domājams, tieši Cicerons – ir nepārspējami. Viņi rakstīja, lai runātu un tiktu sadzirdēti. Viņu teikumi veidoti, vadoties pēc tā, ko ļauj elpa; un, lai arī māksla rakstīt, pielāgojot pauzes elpai, nebija no vieglajām, mums vis nav jātop par cursus velox meistariem, lai novērtētu, ko teikumam sniedz kadence.
Linkolns mācījās, lasot un klausoties; Čērčils, būdams viduvējs un neuzmanīgs students, izrādās, spēja iemācīties un atcerēties tikai augsta līmeņa politiskās runas mākslas paraugus. 1940. gadā, valdot visai bēdīgam noskaņojumam, Roberts Haris (Robert Harris) uzmundrinoši atgādina – jau Cicerons ir ietērpis vārdos atšķirību starp sakāvi un uzvaru: „Ja šim mūsu salas garajam stāstam ir jābeidzas,” Čērčils sacīja savai kara padomei, „lai tas beidzas tikai tad, kad ikviens no mums jau guļ zemē un mirkst savās paša asinīs.” Teju vai nākas atzīt, ka nekad vēl cilvēces runas mākslas vēsturē runātājs nav pasacījis tik daudz un ar tādu iespaidu, sakot tik maz.
Kontrasts starp līdzsvarotajiem pagātnes laika nogriežņiem un tagadnes smagnējo oratormākslu ir vēl izteiktāks, ja atceramies prezidenta Obamas neseno runu par kara turpināšanos Afganistānā un domās to salīdzinām ar Cicerona uzsaukumu karam, kas glābtu Republiku. Bez šaubām, Obamas runa nav viņa paša rokas rakstīta, jo tā veidota pēc tāda teikumu sakārtojuma piemēra, kādu Elvins T. Lims (Elvin T.Lim) dēvē par modernās runas konvenciju grāmatā „The Anti Intellectual Presidency” (Anti-intelektuārā prezidentūra). Daiļrunība, kā norāda Lims, ir sākusi kalpot vienkāršībai – un vienkāršība paģēr, lai „katra doma tiktu izteikta vienkāršā valodā; sarežģītas domas var saprast, ja tās izteiktas sadalītās sintaktiskās vienībās, un nekas netiek zaudēts, sadalot sarežģītu teikumu pa daļām. ”
Nav šaubu, ka prezidents Obama ir pacēlis politisko runas mākslu no tā nožēlojamā stāvokļa, kādā tā atradās gan demokrātu, gan republikāņu pusē un ko noteica ne tikai varas viedokļa sagraizīšana TV klipiņos, kas no 1968. gada 42 sekunžu garajām uzrunām pārvērtušās 2000. gada 7 sekundēs, bet arī komiteju labprātīgā atteikšanās no debašu telpām, tātad – reālu sarunu praktizēšanas. Daudzi komentētāji atgādināja, ka prezidents Obama nešķita īpaši laimīgs par savu Vestpointas runu. Un kāds gan tur brīnums, ja viņam nācās vienu pēc otra skaldīt vienāda garuma un metrikas teikumus:
„Afganistāna nav zaudēta, bet dažus gadus tā virzījusies atpakaļ. Nav aktīvu varas gāšanas draudu, taču Taliban ir nostiprinājis savas pozīcijas. Al-Qaida nav iekļuvusi Afganistānā tādā pašā skaitā kā 11. septembrī, taču tiem ir stabilas pozīcijas gar visu robežu. Un mūsu spēkiem trūkst nepieciešamā atbalsta, lai apmācītu un sadarbotos ar Afganistānas drošības spēkiem un palielinātu iedzīvotāju drošību. Mūsu jaunais komandieris Afganistānā – ģenerālis Makkraistels – ir ziņojis, ka situācija ir daudz nopietnāka, nekā bijām gaidījuši. Īsumā – status quo nav pastāvīgs. Jūs, jaunie kadeti, dodaties pildīt dienesta pienākumus bīstamā laikā. ”
Pat vislabākā runas daļa skan gurdeni. Un tagad kārta Cicerona filipikām, ko angļu valodā pirms 30 gadiem tulkojis Cicerona rakstu pētnieks, ievērojamais D.R. Šakltons Bailijs (David Roy Scackleton Bailey) un ko pagājušajā gadā publicējis Loeb. Lai arī daudzi izteikumi ir gari un papildināti ar vairākiem apakšpunktiem, frāžu skaidrība tiek saglabāta viscaur:
„Kādēļ gan esmu pret mieru? Jo tas nav cienījams, jo tas ir bīstams, jo tas ir neiespējams.” [90 zīme]
„Vai ir vēl kas mazāk cienījams starp ļaudīm, bet īpaši jau senātā, kā nepastāvība, bezatbildība, svārstīgums?” [109]
„Es neiestājos pret mieru, bet bīstos kara, kas maskējies par mieru.” [67]
„Tādēļ, ja vēlamies mieru, mums jāgatavojas karam; ja neesam gatavi karam, mēs nekad nebaudīsim mieru.” [101]
Ar to negribu sacīt, ka prezidentam Obamam būtu vajadzējis uzstāties ar Cicerona runu, bet gan, ka Cicerons pārbaudījumu ar galējiem izteiksmes ierobežojumiem tviterošanā, kas uzskatīta par rakstniecības jaunāko ienaidnieci, ir izturējis; viņš parāda, ka prozas māksla un spēks slēpjas ne tik daudz vārdos, bet gan to izvietojumā. Ne jau velti Hariss iesaka ikvienam britu politiķim izlasīt filipikas un turklāt vēl vienu no runām iemācīties no galvas un norunāt balsī, „lai saprastu, kā tiek veidotas dižas runas.”
Iespējams, ka tagad, kad prezidents šķiet ticis galā ar savu pirmo, noteikti ne paša rakstīto tvītu, Cicerons varētu noderēt par atgādinājumu, ka tie, kas rājuši viņu par daiļrunību, vēlas vienu: lai viņš rakstītu tāpat kā viņi.
Tviteris var šķist absurds daudzējādā ziņā, taču tas var arī paskubināt iekšējo ausi pievērsties pagātnes cienīgajām balsīm. [124]
[1] Ar Zinsera teikto var iepazīties šeit: The American Scholar.
No angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.