Kristaps Pētersons : Muzikālā botānika XII zaļās monētas (0)
2010. gada 14. janvārī, plkst. 16:01
Rubrika: Citu idejas
Es saprotu, ka nevar būt viena taisnība un viens likums visiem. Spriežu pēc sevis, jo arī man tīri dabiski daži cilvēki ir tuvāki par citiem. Šajā sakarā gan, cik man zināms, nekādi protesti netiek organizēti, ko nevar teikt par valsts iekārtas kārtotājiem. Te ir ziepes un visiem ir skaidrs, ka būtu kaut kas jādara.
Latviešu tauta ir izglītota un mīl mitoloģiju. Tādēļ arī, kā to 9. septembra rakstā pilnīgi precīzi norāda Aivars Ozoliņš, pēdējā gada laikā dzirdētā recepte izslavētās "plaisas starp sabiedrību un valsti" pārvarēšanai ir veca kā pasaule — izdzīt velnu ar belcebulu. Tā kā partijas īsti netiek galā ar valsts vadīšanu, no lemšanas tās jāatstumj vispār. Arī variācijas par tēmu, ko likt demokrātiskā iekārtojuma vietā, ir diezgan poētiskas un reducējamas līdz vecmāmiņas zeķu pārim. Vienu var dēvēt par "harismātisko", otru par "tehnokrātisko" veidu (Ozoliņa kunga dalījums). Abas ir tās pašas „monētas” divas puses. Ozoliņa kungs raksta, ka populārākais, protams, ir "vadonis", kas vai nu būtu "jauns Ulmanis" (var taču Guntim apvaicāties, vai viņam nav kāds mazdēls?) vai nu — izplūdušāk un mīkstāk — "harismātiska personība", "bezpartejisks premjerministrs" jeb „prezidents ar paplašinātām pilnvarām”[1]. Dzirdēts arī cits demokrātijas demontāžas rīks – antiharismātisks jeb tehnokrātisks — kāds kolektīvi bezpersonisks "ekspertu" vai "profesionāļu" Ministru kabinets, politiski neitrālu speciālistu "tehniska valdība" vai "vadības centrs"[2]. Pilnīgi piekrītu Ozoliņa kungam, ka tas nekur neder.
Visas šīs muļķības rodas aiz aizmāršības. Izkrīt no prāta, ka jebkurā lietā izšķirošā ir iesaistīto personu rīcība, nevis organizācijas forma. Noņemu cepuri (gan ne tāpēc, ka kaut kas tiktu apbērēts) rakstnieka un ekonomista Māra Bērziņa intervijā radio „Klasika” izteiktajam atgādinājumam, ka monētai ir arī trešā puse. Tā gan ir ļoti šaura, bet tikai spēja paskatīties uz objektu arī no šāda leņķa var nest sakarīgu un negaidītu rezultātu. Iespējams tāpēc, ka abas pārējās saskata visi un ar skatienu nobružā.
Šīs reizes komponiste ir apdāvināta ar saprātu un spējīga gan uz standarta, gan nestandarta redzesleņķi. Viņai tādēļ šad un tad izdodas savā mūzikā iedabūt humoru. Tas ir ārkārtīgi nevienkārši, jo mūzika kā suga ir diezgan nevadāma. Kontrolēta nejaušība. Parastie muzikālie kariķējumi, citējot un apdarinot svešu autoru mūziku, ko dažs labs štancē, ir ārpus laba un ļauna. Šai komponistei humoru savā mūzikā izdodas iedabūt iekšā delikāti. Veids, kā lietas tiek darītas, ir pats svarīgākais šajā saulē.
Lai radītu kaut ko foršu, nepieciešama talantīga un diezgan visaptveroša materiāla kontroles prasme un tā viņai ir. Man būs interesanti.
[1] Par harizmu: tas ir efekts, kas padara pievilcīgu produktu, kas dienas gaismā nemaz tik rožaini neizskatās. Kā zināms maskēt (slēpt) kaut ko ne visai kvalitatīvu aiz šarma ir šarlatānisms.
[2] Labi, ka komponistus no pjedestāla nostumj laiks, mēslu dakšu perspektīva īpaši nevilina.
