Niks Kents: Epizode par īstu vīru draudzību (8)

2010. gada 13. janvārī, plkst. 13:01

Rubrika: ¼ Literatūra

Veltīts Gundaram Ignatam & Justīnei Kļavai

Atsprāga vaļā durvis, un streipuļodams, pus–kritienā es izkāpu no kluba; klāts sviedriem, aizlietām acīm, ar basu sakratītām smadzenēm & draiva pulsējošo džinkstoņu ausīs. Atlēju, atstutējis ne sevišķi veikli vadāmo ķermeni pret tuvējāko stūri, un devos iekšā, dziļāk naktī, pazūdot tumsā starp stūraini betonēto džungļu ēnām.

Nesteidzīgi biju šķērsojis jau kādus trīs kvartālus, veicis samērā veiklu slalomu starp luksoforu, stop & apstāties–aizliegts zīmju, nedegošu apgaismes stabu & palm–veida kļavu mudžekli, kas nemitīgi uzradās tieši manā degungalā, tomēr nebiju spējis izvairīties tikai no kādiem diviem. Vai trim... Stāvēju uz ietves, berzēju pieri pēc pēdējās konfrontācijas. Tad nikni apcirtos un tam uzkliedzu:

– Skaties, kur staigā, aklais transvestīt!

Nesaņēmis atbildi, centos pēc iespējas nenovirzīties no kursa, niru tālāk pa slapjo, skatlogu gaismu

Neapjautu, cik ilgi stāvēju & klusi blenzu šādi pielīmēts & nolēmēts, bet nākamreiz, atverot acis, manā priekšā vēma jauns vīrietis. Ehhh!? Pie Svēto Šakāļu kauliem, tas ir Nils! „Ko?” Nevar būt, bet kad nākamreiz atkal atvēru acis, jaunais vīrietis vairs nevēma. Tagad viņš gulēja bezfilmā, bet vēl pirms pavisam nesen mēs taču bijām pīpējuši zālienu & strēbuši lētu alu no divlitrenēm. Ko ellē viņš darīja šeit & pie manis? Vai es pie viņa... nē... pag, ja nu...

Tagad vēl jo mazāk veikli vadāmo ķermeni nostādīju netālu no sava, horizontam pielipušā viesa. Pārliecinoši teicu:

– Man toč prieks, ka atnāci... ehh... – Guļošais atbildēja tikai ar stenošām žagām kā norītu metronomu.

Tālāk saruna mums nevedās, tāpēc apsēdos blakus embrija pozā guļošajam. Un aizvēru acis.

– Atdod manu naudu, jākli! Atdod naudu & vācies atpakaļ uz elli! – Kāds mani kratīja un pēkšņi sajutos pat samērā možs. Kratīšana turpinājās, atvēru acis, bet nebija vēl īsti ko teikt, tāpēc pagaidām paliku pie: „Ā–aa–aa–a–h–h, sv–e–e–e–ii–ks...” Kā slapja lupata gar vaigu nošķīda ļengana pļauka. Gurdeni paskatījos & ieraudzīju Nilu, kas mani sirdīgi purināja, uzsmaidīju viņam, bet viņš bija ļoti nikns un atkārtoja iepriekš prasīto par naudu, tikai tagad citiem vārdiem. Un turpināja kratīšanu.

– Ma–a–a–n pr–i–ie–k–ks, ka–a–a a–atnā–a–ci–i, Ni–i–i–l! – Purināšana pierima, tikai sarkana seja & divas verdoši šaudīgas acis, un es teicu:

– Baigi feini, ka atnāci! Gribēju tev lūgt vienu lietu... – Es teicu un atkal pavisam draudzīgi uzsmaidīju. Tas nedarbojās pietiekami pārliecinoši, jo pēc pāris sekundēm sekoja pamatīgs gāziens pa manu patiesā priekā starojošo seju. Pēc šī es atkal biju uz kātiem.

– Tu pisulīgais mērkaķi, hik, kur–pie–velna–ir–mana–nauda? – Nils mežonīgi auroja & lika noprast, ka tas ir nopietni. Lēnām apjautu, ka šoreiz nekāda draudzīgā saruna neveidosies.

– Par kādu naudu tu runā? – Lietišķi jautāju, kad biju pagrūdis nost viņa rokas & izslienot sevi bezmaz ideālā miera stājā. Ar sarauktu pieri demonstrēju iejūtību Nila problēmai.

– Par manējo, tu podā veidotais! – Viņš turpināja aurot un tas vairs nešķita pareizi.

– Ko, pie šakāļu kauliem, un ka–dēļ tu meklē savu naudu pie manis, a?

– Varbūt tu pats man pateiksi, jākli, hik?! – Viņš zemu nogārdza & grūda mani pret sienu. Nekas sevišķs, bet niknums sāka pūsties ar nemitīgi pieaugošu spiedienu.

– Tu esi vienkārši ģeniāls vazaņķis, baigais brīnums, ka esi pakāsis kāpostu! Un kāpēc, pie velna, tagad piepisies man?

– Kas!?! – Nils iebrēcās un mazāk ļengana roka ietriecās manī mazliet zem saulītes. Tagad kādu brīdi es vienkārši klusēju. Nils žagojās vienā laidā & kaut ko murmulēja.

– Eu, kverpli, hik man vienkārši vajag to naudu, hik... tas arī viss!

– Tādā gadījumā atsienies no manīm, ej & meklē savu nolāpīto piķi!

– Stulbais Paul, netracini mani, hik! Tev tas tagad pārāk labi izdodas, hik bļe! Es zinu, hik, ka paņēmi mana honorāra atlikumu! Man to vajag, hik! Sāc, hik, štukot labāk, hik, kur liki & kad atdosi! – Nils žagodamies sāka uzstādīt neizpildāmas prasības, turklāt arvien uzstājīgākā tonī.

– Es neesmu tava maucīgā grūpija! Arī ne Klucifera tēvocis no tualetes! – Teicu skaidri, cieši sakodis zobus.

– Vēl runāsi pretī!?! – Nils iesaucās šņācošā falsetā & krāva ar aptuvenu tēmējumu man pa seju. Pēdējā brīdī izdevās aizlikt plaukstu pirms dūres. Saņēmis sitienu, daudz nedomājot krāvu taisni pa šņācošo degunu.

– Urrh... – Pirmās asinis! Taisnā līnijā līdz zodam ar pārtraukumu starp zobiem jautri noskrēja gluma šķidruma virtene.

– Pats esi vainīgs! Tagad beidzot liksies mierā? – Bet nē, Nils tikai tagad bija pa īstam sakurināts. Nesās virsū kā toreadora sakacināts vērsis & uzreiz nogāza mani no kājām.

– Es tevi izkastrēšu! Iedzīšu asfaltā! Nositīšu & pēc tam nogalināšu!!! – Skanēja lāsti, pārsteidzīgi solījumi, kuriem pa vidu šķīda asins rasa & puņķu staipekņi.

– Atdod manu naudu! Pēdējo reizi saku!

– Atjēdzies tak vienreiz, nav man tava apdauzītā nauda!

– Tikai nedirs! Atdod naudu! – Šķiet, viņa arsenālā vairs nebija palikuši sevišķi daudzi veidi kā to naudu no manis brutāli izspiest.

– Paranoīdais sikspārnis... – Es klusām noteicu nelielā atelpas brīdī...

Drīz vien, ap kādu 5–to raundu, Nila spēki beidzot bija galā. Plātīšanās ar visādiem plakātiskiem saukļiem, izbeidzās ar: „es tavu šņukuru asfaltā izmērcēšu!” vai uz to pusi, un tas arī bija viss; Nils visbeidzot apklusa pavisam. Kā otrās kategorijas leišu kuce, spējot tikai kunkstēt, nepanesami nesot pēc suķaina dzērāja sviedriem. Abi piecēlāmies kājās, līgodamies gārdzoši elsojām, turēdamies katrs ar vienu roku pie sienas.

– Tas ir vienkārši pakaļā... kāpēc nevarēji atdot uzreiz... mums abiem būtu labāk... pasaulē ir grūti ar tādiem melīgiem vanckariem... atdosi beidzot... vai arī...

– Vai arī kas!?! – Iesaucos, joprojām nesaprotot, kas ellē īsti notiek, un kāda velna pēc Nils uzklupis man kā tāds nozombēts vilkatis ar mizantropijas sajātu prātiņu.

– Man pietiek... – Atvilcis elpu, Nils paspēra pāris smagus soļus, pirms gatavojās ar kāju izspārdīt man iekšas. Bet atgadījās šaušalīga neveiksme, paslīdējis uz saviem vēmekļiem, viņš maisveidā nolikās garšļaukus. Kādu brīdi locījās pa zemi. Es klusēju. Tad teicu:

– Man ļoti žēl, Nil, ka tā notika. Nevajadzēja tev pašam sākt tik nedraudzīgi... gan kauko saštukotu...

Palīdzēju Nilam piecelties, kādu brīdi viņš vēl samierinājās ar radušos neveiksmi, bet tad tomēr pārdomāja – krāva man pa vēderu, tad pa žokli. Pārsteigts es atkāpos.

– Tas nav diez ko jauks risinājuma veids... – Teicu, juzdams kā žoklis kaistoši pulsē... – Tagad šī visa nejēdzība diemžēl būs jānoved līdz beigām...

– Ehh, ne sūda! – Nils palaida rīkli & atkal mēģināja izdauzīt savu patiesību. Sasitām vienu apakšdelmu pret otru bezmaz līdz dzirkstelēm.

Atkāpos divus soļu. Tad grieztajā sitienā caur muguru mans papēdis nošņāca ne vairāk kā pāris cm no Nila piepampušā, zili atdauzītā degungala.

– Paveicās tev, mērkaķāda!

– Maukurs!

Turpmākie randomā kombinētie sitieni neliecināja par saožamu veiksmi, drīzāk par viņa fanātisko neatlaidību. Un drudžainu neprātu, kas apstāja kā traku suņu banda.

Drīz mans pēdējais sitiens pa Nila ar sarkani stīgainiem puņķiem apstrēbto žokli bija tas, pēc kura Nils bija saldi dusējis savas 10 minūtes un bezmaz jau saaudzis ar piečurāti silto asfaltu. Pēc zemapziņā veikta mīlas akta ar piķi & akmeņiem viņš atguva gravitātes spēka biedējošu ietekmi. Ceļot glumo fasādi no asfalta, tas neizdevās pārāk veikli, turklāt ar siekalu, asiņu & puņķainiem striķiem joprojām paliekot piesietam; tad mēģinot balstā guļus iztaisnot rokas, Nils atkal zaudēja & ar pieri ieskrēja miklajā asfalta klēpī. Nebija vērts šeit tērēt laiku vēl ilgāk, viss rādījās nevainojami skaidrs. Es teicu:

– Mēs tač joprojām paliksim draugi, vai ne? – Atbildes vietā Nils pār lūpu pārvēla asiņainu gļotu kunkuli.

Tad es beidzot atcerējos, ko jau sākumā gribēju Nilam jautāt:

– Paklau, Nil, zinu, ka esi pusgadu nostrādājis Kambodžas Zoo par tīģeru aploka uzraugu...

– Nu un!?! – Nils gārdza, izspļaudams vēl vienu gļotainu asiņu kušķi.

– Nu un, izdari lūdz man un visiem mirušajiem dieviem tīkamu darbu un izspied no sava aptrupējušā dibengala kādu rindiņu par to.

– Koa? – Viņš stostījās.

– Stāstu, tu apdauzītais pingvīna embrijs!!! Stāstu! – Es auroju un ar papēdi kā ieautu kuvaldu iekrāvu viņam pa ribu galiem. – Ne kaukādu maucīgu porņuhu! Ne tos nolāpītos puņķainā sentimenta ievārījumus!... Stāstu... – Sākumā Nils aizrautīgi rīstījās & neteica neko.

– Nu kā būs?

– Nu laikam var jau ko... – Viņš noteica klusi, kautrīgi, kā puritāniska skolniecīte, ieraugot mātes rokās pirmo mēnešreižu piesmērētās biksiņas. Vai kā paraug–skolēns, kuram klases vakarā paslepus piedāvā iekampt malku no stikla desas kakliņa.

Gāju prom. Pēc mirkļa daļēji pagriezos, joprojām turot viņu acs kaktiņā un teicu:

– Nil un vēl...

– Koa?! – Viņš nu jau galējā izmisumā nosmilkstēja.

– Tikai nesadirsies!

– ...

P.S. Šis ir pilnībā izdomāts darbs, tāpēc jebkādas asociācijas ar reāli eksistējošām personām, vienalga, dzīvām vai mirušām, ir tīra nejaušība, sagadīšanās vai paša lasītāja klaji paranoiska fantāzija.

Niks K.