Kārena Armstronga: Islāms. Īsa vēsture. (1)

Sākuma gadus Medīnā iezīmē divi svarīgi notikumi. Muhammedu sajūsmināja doma par sadarbību ar ebreju ciltīm. Neilgi pirms hidžras viņš pat bija ieviesis dažus paradumus (piemēram, kopīgo lūgšanu piektdienas pēcpusdienās, kad ebreji gatavojas sabatam, un gavēni ebreju grēku izpirkšanas dienā), lai tuvinātu islāmu jūdaismam. Vilšanās, kad Medīnas ebreji atteicās atzīt viņu par īstu pravieti, bija viena no lielākajām viņa mūžā. Ebrejiem pravietošanas ēra bija beigusies, tāpēc nav brīnums, ka viņi nespēja pieņemt Muhammedu. Taču polemikai ar Medīnas ebrejiem Korānā ir atvēlēta diezgan liela vieta — tas parāda, cik ļoti šis jautājums uztraucis Muhammedu. Daži Korāna stāsti par tādiem praviešiem kā Noass un Mozus atšķiras no Bībeles stāstiem. Daudzi ebreji mēdza zoboties par šiem stāstiem, kad tie tika lasīti mošejā. Trīs lielākās ebreju ciltis bija neapmierinātas ar Muhammeda lielo ietekmi; pirms Pravieša ierašanās apmetnē tās bija izveidojušas ietekmīgu apvienību, bet tagad jutās atstumtas un gribēja no viņa atbrīvoties.

Tomēr daži mazāko dzimtu ebreji bija draudzīgi noskaņoti un palīdzēja Muhammedam padziļināt ebreju Svēto rakstu zināšanas. Īpaši Muhammedu sajūsmināja fakts, ka Pirmajā Mozus grāmatā Abrahāmam ir divi dēli: Īzāks un Išmaēls (arābu valodā Ismaīls) — viņa konkubīnes Hagaras dēls. Abrahāms bija spiests izdzīt Hagaru un Ismaīlu tuksnesī, bet Dievs viņus izglāba un apsolīja, ka arī Ismaīls kļūs par lielas tautas — arābu — tēvu.¹ Vietējie iedzīvotāji zināja stāstīt, ka Hagara un Ismaīls apmetušies Mekā, kur Abrahāms viņus apciemojis. Abrahāms un Ismaīls no jauna uzcēluši Kaabu (sākotnēji to bija uzcēlis Ādams, bet tā bija ļoti nolaista).² Šis stāsts bija kā mūzika Muhammeda ausīs. Tātad arābi tomēr nav Dieva atstāta tauta un Kaabai ir cienījamas monoteiskas saknes.

624. gadā bija skaidrs, ka lielākā daļa Medīnas ebreju nekad nesamierināsies ar musulmaņu pravieti. Muhammedu satrieca arī ziņa, ka starp ebrejiem un kristiešiem (viņš bija domājis, ka tie pieder pie vienas ticības) pastāv nopietnas teoloģiska rakstura nesaskaņas, kaut arī viņš, šķiet, ir uzskatījis, ka ne visas Grāmatas tautas piekrīt šim apkaunojošam sektantismam. 624. gada janvārī viņš ieviesa vienu no saviem radikālākajiem jauninājumiem. Salāta jeb lūgšanas laikā viņš lika draudzei pagriezties ar seju pret Meku, nevis Jeruzālemi. Šī kiblas maiņa bija neatkarības pasludināšana. Novēršoties no Jeruzālemes un pievēršoties Kaabai, kam nebija nekāda sakara ar jūdaismu vai kristietību, musulmaņi parādīja, ka atgriežas pie sākotnējā, tīrā Abrahāma monoteisma, kas bija pastāvējis gan pirms Toras, gan Evaņģēlija atklāsmēm — pirms ticība vienam Dievam sašķēlās karojošās sektās.³ Musulmaņi tagad nodosies tikai un vienīgi Dievam, zemošanās politisku sistēmu vai reliģijas, nevis Dieva priekšā tiks uzskatīta par elkdievību.

“Paties, tie, kas sašķēluši savu ticību un nošķīrušies par sevi, — tev nav gar tiem daļas [..] Saki: paties, mans Kungs mani izvedis uz taisna ceļa — Abrahāma, tā Vientieša draudzē, un viņš nebij no tiem, kas Dievam piepulcē līdzniekus! Saki: paties, mana lūgšana un mana upurēšana, mana dzīvība un mana nāve pieder Dievam, pasauļu Kungam!”⁴

Kiblas maiņa bija pa prātam visiem arābu musulmaņiem, īpaši tiem, kas bija veikuši hidžru no Mekas. Musulmaņi vairs nevēlējās atdarināt ebrejus un kristiešus, kas izsmēja viņu centienus. Kopš šā brīža viņi pie Dieva ies paši pa savu ceļu.

Nākamais pavērsiens notika drīz pēc kiblas maiņas. Muhammeds un Mekas izceļotāji nevarēja nopelnīt iztiku Medīnā; tur nebija pietiekami daudz zemes, ko apstrādāt, un, lai nu kā, viņi bija tirgoņi un uzņēmēji, nevis zemkopji. Medīnieši (ansāri jeb palīgi), kas sākumā bija izceļotājus uzņēmuši savās mājās, nevarēja atļauties uzturēt viņus bez atlīdzības, tāpēc viņi izšķīrās par labu gazvai, sirojumam. Šādi sirojumi Arābijā savā ziņā bija nacionālais sporta veids — brutāls līdzeklis bagātību pārdalīšanai zemē, kur to visiem nepietiek. Sirotāju grupas uzbruka karavānām vai konkurējošo cilšu pārstāvjiem un aplaupīja tos, cenzdamies nevienu nenogalināt, lai neizraisītu asinsatriebību. Bija aizliegts aplaupīt sabiedrotās vai “aizstāvamās” ciltis (“aizstāvamā” cilts — vājāka cilts, kas lūdz vienas vai vairāku vareno cilšu aizstāvību). Izceļotāji, kureišu vajāti un padzīti no mājām, uzbruka bagātām Mekas karavānām, gūstot krietnu laupījumu, taču uzbrukums savas cilts locekļiem bija nopietns pārkāpums. Sākumā sirotāju grupām veicās, bet 624. gada martā Muhammeds ar lielu izceļotāju grupu devās uz Sarkanās jūras piekrasti, lai pārtvertu tā gada lielāko Mekas karavānu. Kad kureiši uzzināja par šo uzbrukumu, viņi nosūtīja karaspēku aizsargāt karavānu, bet par spīti nevienādajiem spēkiem musulmaņi pie Badras avota sakāva Mekas armiju. Lai gan skaitliskā ziņā Mekas iedzīvotāju bija vairāk, viņi cīnījās vecajā arābu stilā: bezrūpīgos un bravūrīgos baros, un katram barvedim bija tikai neliela saujiņa vīru. Turpretī Muhammeda vīri bija rūpīgi apmācīti un visi kā viens klausīja viņa pavēlēm. Šī sakāve atstāja lielu iespaidu uz beduīnu ciltīm, kurām gadījās noskatīties, kā tiek pazemoti varenie kureiši.

Pēc tam musulmaņu kopienai sākās ļoti grūti laiki. Muhammedam bija jācīnās ar naidīgi noskaņotajiem Medīnas pagāniem, kas nebija apmierināti ar jaunatnācēju musulmaņu varu un bija apņēmušies padzīt viņus no apmetnes. Viņam bija arī jātiek galā ar Meku, kur viņa pretiniekus tagad vadīja Abū Sufjāns, kas jau bija izvērsis divus spēcīgus uzbrukumus pret Medīnas musulmaņiem. Abū Sufjāna mērķis bija nevis vienkārši sakaut kopienu, bet gan iznīcināt visus musulmaņus. Skarbie tuksneša tikumi neatzina mērenību karā: uzvarējušās puses vadonim pienācās nogalināt savus ienaidniekus, tāpēc kopienai draudēja pilnīga iznīcība. 625. gadā Meka Uhuda kalna kaujā smagi sakāva kopienu, bet pēc diviem gadiem Grāvja kaujā musulmaņi uzvarēja Meku. Kaujas nosaukums cēlies no tā, ka Muhammeds, lai aizstāvētu apmetni, lika izrakt grāvi apkārt visai Medīnai. Tas pamatīgi apmulsināja kureišus, kuri vēl joprojām uzskatīja karu par ko līdzīgu bruņinieku turnīram un nekad nebija dzirdējuši par tik “negodīgu” paņēmienu; viņu kavalērija nespēja tikt grāvim pāri. Otrā Muhammeda uzvara pār skaitliski pārākajiem kureišiem (10 000 Mekas iedzīvotāju pret 3000 musulmaņu) bija nozīmīgs pavērsiens. Tas pārliecināja nomadu ciltis, ka Muhammedam pieder nākotne, toties kureišu laiks jau pagājis. Bija skaidrs, ka dievi, kuru vārdā viņi cīnās, nenieka nepalīdz. Daudzas ciltis vēlējās kļūt par kopienas sabiedrotajām, un Muhammeds sāka veidot spēcīgu cilšu konfederāciju, kuras locekles zvērēja neuzbrukt cita citai un savstarpēji palīdzēt cīņās pret ienaidniekiem. Arī daži Mekas iedzīvotāji sāka atkrist un doties hidžrā uz Medīnu; beidzot, pēc pieciem nāves briesmu gadiem, Muhammeds varēja būt drošs, ka kopiena izdzīvos.

Medīnā ar musulmaņu panākumiem nespēja samierināties kainuku, nadīru un kureizu ebreju ciltis, kas bija apņēmušās iznīcināt Muhammedu un neatkarīgi cita no citas slēdza savienību ar Meku. Šīs ciltis ar saviem lielajiem karaspēkiem nopietni apdraudēja musulmaņus, jo dzīvesvieta tām ļāva tiklab viegli pievienoties Mekas armijai aplenkuma laikā, kā uzbrukt kopienai no aizmugures. 625. gadā, pēc kainuku neveiksmīgā dumpja pret Muhammedu, viņi saskaņā ar arābu paražām tika izraidīti no Medīnas. Muhammeds centās dabūt nadīrus savā pusē un pat noslēdza ar tiem īpašu miera līgumu, bet, atklājis, ka nadīri sazvērējušies viņu nogalināt, izraidīja arī tos trimdā, kur tie atrada sev sabiedrotos ebreju apmetnē Haibarā un sasauca Ziemeļarābijas ciltis Abū Sufjāna atbalstam. Izrādījās, ka ārpus Medīnas nadīri ir vēl bīstamāki, tāpēc Grāvja kaujā, kad kureizu cilts pievienojās mekiešiem un jau šķita, ka musulmaņiem draud pilnīga sakāve, Muhammeds neapžēlojās. Visi 700 kureizu vīri tika nogalināti, viņu sievas un bērni pārdoti verdzībā.

Kureizu vīru masveida slepkavība bija briesmīga, bet būtu aplami vērtēt to pēc mūsdienu standartiem. Tā bija ļoti primitīva sabiedrība: paši musulmaņi bija tikko izbēguši no iznīcināšanas, un, ja Muhammeds būtu tikai izraidījis kureizus, ebreju pretestība Haibarā pastiprinātos un sekotu vēl viens karš. 7. gadsimta Arābijā nebija pieņemts, ka arābu vadonis apžēlotu tādus nodevējus kā kureizi. Šīs slepkavības bija nepārprotams mājiens Haibarai, tās arī palīdzēja apspiest pagānu pretestību Medīnā, jo pagānu vadoņi bija dumpīgo ebreju sabiedrotie. Tā bija cīņa uz dzīvību un nāvi, un likmes bija augstas. Cīņa nenozīmēja naidu pret ebrejiem kopumā, tas bija naids tikai pret trim dumpīgajām ciltīm. Korāns turpināja respektēt ebreju praviešus un mudināja musulmaņus cienīt Grāmatas tautas. Mazākas ebreju cilšu grupas turpināja dzīvot Medīnā, un vēlāk ebreji, tāpat kā kristieši, islāma impērijās baudīja pilnīgu reliģijas brīvību. Antisemītisms ir kristiešu netikums. Naids pret ebrejiem ienāca islāma pasaulē tikai pēc Izraēlas valsts dibināšanas 1948. gadā un tai sekojošā arābu Palestīnas zaudējuma. Zīmīgi, ka musulmaņi bija spiesti aizgūt pret ebrejiem vērstus mītus no eiropiešiem un pārtulkot arābu valodā tādus klaji antisemītiskus tekstus kā Ciānas vecajo protokoli, jo viņiem pašiem tādas tradīcijas nebija. Šī jaunā naidīguma dēļ daudzi musulmaņi, lai attaisnotu savus aizspriedumus, tagad citē Korāna fragmentus, kuros ir atsauces uz Muhammeda cīņu ar trim dumpīgajām ebreju ciltīm. Izraujot šos pantus no konteksta, viņi ir sagrozījuši gan Korāna vēsti, gan Pravieša attieksmi, jo viņš pats nejuta šādu naidu pret jūdaismu.

Muhammeds tik nepiekāpīgi pret kureiziem izturējās tādēļ, lai pēc iespējas ātrāk izbeigtu naidu. Korāns māca — karš ir katastrofa un ka musulmaņiem jāķeras pie visiem līdzekļiem, lai pēc iespējas drīzāk atjaunotu mieru.⁵ Arābijā izsenis valdīja varmācība; kopienas mērķis bija izcīnīt ceļu uz mieru. Tik lielas sociālas pārmaiņas, kādas Muhammeds centās panākt pussalā, reti notiek bez asinsizliešanas. Bet pēc Grāvja kaujas, kad Muhammeds bija pazemojis Meku un apspiedis pretestību Medīnā, viņš juta, ka ir pienācis laiks beigt džihādu un sākt miera ofensīvu. 628. gada martā viņš izteica pārdrošu ierosinājumu, kas pielika konfliktam punktu. Viņš paziņoja, ka grib veikt hādžu jeb svētceļojumu uz Meku un meklē brīvprātīgos, kas vēlētos doties līdzi. Tā kā svētceļniekiem bija aizliegts nēsāt ieročus, musulmaņi dotos tieši lauvas rīklē un atdotu savu drošību naidīgi noskaņoto un aizvainoto kureišu rokās. Tomēr aptuveni tūkstotis musulmaņu piekrita pievienoties Pravietim un devās uz Meku, ģērbušies tradicionālajos baltajos svētceļnieku tērpos. Ja kureiši aizliegtu arābiem tuvoties Kaabai vai uzbruktu bona fide svētceļniekiem, viņi pārkāptu savu svētnīcas sargu pienākumu. Tomēr kureiši nosūtīja karaspēku, lai tas uzbruktu svētceļniekiem, pirms tie sasnieguši piepilsētas apvidu, kur vardarbība aizliegta, bet Pravietis no viņiem izvairījās un ar sabiedroto beduīnu palīdzību sasniedza svētās teritorijas robežu, ierīkoja apmetni Hudaibījā un gaidīja, kas notiks tālāk. Galu galā šī miermīlīgā manifestācija piespieda kureišus parakstīt miera līgumu ar musulmaņu kopienu. Šāda rīcība bija neierasta abām pusēm. Daudzi musulmaņi bija noilgojušies pēc darbības, un viņiem šķita, ka līgums ir apkaunojošs, bet Muhammeds bija apņēmies panākt uzvaru mierīgā ceļā.

Hudaibīja bija kārtējais lūzuma punkts. Tas iespaidoja vēl vairāk beduīnu, un pievēršanās islāmam kļuva par neatgriezenisku tendenci. Beidzot, 630. gadā, kad kureiši pārkāpa līgumu, uzbrūkot vienai no Pravieša sabiedrotajām ciltīm, Muhammeds iegāja Mekā ar 10 000 vīru. Sastapušies ar šo nepārvaramo spēku, būdami pragmatiķi un saprazdami, ko tas nozīmē, kureiši atzina sakāvi, atvēra pilsētas vārtus, un Muhammeds ieņēma Meku, neizlejot nevienu asiņu lāsi. Viņš sagrāva ap Kaabu izvietotos elku tēlus, atkārtoti veltīja svētnīcu vienīgajam Dievam — Allāham un piešķīra senajiem pagānu rituāliem islāmisku nozīmi, saistot tos ar stāstu par Abrahāmu, Hagaru un Ismaīlu. Neviens no kureišiem netika spiests kļūt par musulmani, bet Muhammeda uzvara pārliecināja dažus viņa principiālākos pretiniekus, piemēram, Abū Sufjānu, ka vecā reliģija nav sevi attaisnojusi. Kad Muhammeds 632. gadā nomira savas mīļotās sievas Āišas rokās, gandrīz visas Arābijas ciltis bija pievienojušās kopienai kā konfederācijas locekles vai kā pārgājušas musulmaņu ticībā. Tā kā kopienas locekļi nedrīkstēja uzbrukt cits citam, baisais cilšu karu un asinsatriebību loks bija beidzies. Muhammeds viens pats bija atnesis mieru karu plosītajai Arābijai.

¹ Pirmā Mozus grāmata 16; 18:18–20.

² D. Sidersky. Les Origenes dans legendes musulmans dans le Coran et dans les vies des prophets. Paris, 1933.

³ Korāns 2:129–132; 3:58–62; 2:39.

⁴ Korāns 6:159, 161–162.

⁵ Korāns 8:16–17.