Kristaps Pētersons : Muzikālā botānika XI - instrumentalizācijas spožums un posts (0)
2010. gada 8. janvārī, plkst. 16:01
Rubrika: Citu idejas
Latvijā jau piekto gadu tiek noteikti mīlētākie zīmoli. Vai nav interesanti? Vikipēdijā melns uz balta stāv rakstīts, ka zīmols ir komunikācijas veids starp produktu pārdēvēju un pircēju, kas palīdz atšķirt konkrētu produktu no konkurentu produktiem. Zīmola būtība ir cilvēku prātos radīt ilūziju par ideālo produktu. Nu, vai nav diezgan interesanti, ka cilvēki balso par sev mīļākajiem pašu apčakarēšanas rīkiem? Šī apburošā naivitāte no sirds aizkustina.Vispār tirgus mašinērijas pamatprincipi izskatās līdzīgi mākslai, jo arī tur cilvēkiem tiek piedvāta fikcija. Mēs vēlamies, lai mūs apmāna, turklāt tā, ka paši to nepamanām. Un nevar apgalvot, ka viena sfēra būtu īpaši pārāka par otru, viena iemesla dēļ – abās diezgan bieži vērojami mēģinājumi iešmugulēt draņķi.
Šoreiz piedāvāju pārdomas par personību, kura ir diezgan veiksmīgs „zīmols” mūzikas vidē.
Viņa instrumentācijas tiek uzskatītas par vieniem no augstākajiem sasniegumiem šeit. Tās ir nenoliedzmi lieliskas no amata prasmes viedokļa un spēj tikai ar tembru palīdzību vien radīt monolītu tēlu sistēmu. Tās gan ir epigoniskas, jo atkārto labāko pasaules mūzikas paraugu paņēmienus[1]. Tomēr, šķiet, autors neredz nekādu iemeslu vēlreiz izgudrot divriteni, tādēļ ir aprobežojies „tikai” ar elpu aizraujošu virtuozu amata prasmi. Neskatoties uz to, šis „zīmols” ārpus „ordeņa” ir iebraucis tādā purvā, ka vidējais latvietis no ielas pat nepazītu šī komponista vārdu.
Leonīds Vīgners reiz izmeta frāzi, ka šis komponists jebkuru sūdu var noinstrumentēt tā, ka tas izklausās labi. Protams, Vīgneram bija zināmas noslieces verbalizācijā. Nevienu sūdu gan šī autora instrumentācijā neesmu dzirdējis, bet pieņemu, ka tas tā var būt (ar to domāju, ka uzslava pelnīta).
Ir komponisti, kas savā darbā nevairās prognozēt, kāda būs nākotne. Šis autors, manuprāt, pieder pie tiem. Viņš liek visu uz tās kārts, kura paredz, ka laiks visu saliks pa vietām, rezultātā viņa darbi būs interesanti plašai publikai[2].
Vēl – viņš uzskata, ka vispārējais sabiedrības izglītības un kultūras līmenis ir kritiski zems. Viņš uzskata, ka pie vainas lielā mērā ir mediji un valsts vara. Šādam uzskatam gandrīz vai nevaru nepievienoties.
Atgriežoties pie pārliecības, ka laiks visu saliks pa vietām: nelaime tā, ka laiks ir neatkarīga „organizācija”, un pat viņam pašam nav zināms, kāds viņš būs. Ar to nākas rēķināties. Vienīgais mierinājums ir šis – kā zināms, kad Dievs radīja laiku, viņš to radīja pietiekošā daudzumā.
P.S. Vēl kripata kritikas: viņa spilgtā mūzika dažreiz ir diskutabla no formveides viedokļa – bieži izmantotais Stravinska montāžas princips ne vienmēr funkcionē skaņdarba satura labā. Bet tas arī viss.
[1] Tādēļ savā ziņā viņa instrumentācijas nav pielīdzināmas mākslas jomai, jo nevar pretendēt uz tādu autorības un jaunrades pakāpi, kādu mēs pazīstam Mocarta, Berlioza, Stravinska vai Ravēla instrumentācijās.
[2] To pierāda spītība ar kādu viņš risina savas rakstības manieres evolūciju – pakāpeniski un bez steigas.
