Kristaps Pētersons : Muzikālā botānika X - mūžīgu celtņu mēģinājumi (0)
2009. gada 30. decembrī, plkst. 21:12
Rubrika: Citu idejas
Vakar, kārtojot māju, ar papīru sagriezu pirkstu un nezin kādēļ no tā secināju, ka dzīvē dažkārt vajag padomāt par augstākām matērijām. Kaut kur man bija gadījies lasīt nostāstu par kādu seno laiku valdnieku (no Austrumiem, protams), kurš reiz uzdevis saviem gudrajiem izdomāt teicienu, kas būtu patiess un piemērots visiem laikiem un visām situācijām. Gudrie kādu gadiņu padomāja un atgriezās pie viņa ar atrastajiem vārdiem: „Un arī tas reiz beigsies.” Vismaz mājas kārtošanas sakarā tas ļauj saskatīt gaismu tuneļa galā.
Ar viegli slēptu cerību, ka arī tas kaut kad beigsies, augustā sāku darbu pie šīs reizes komponista raksta. Sametu uz virtuālā papīra reālās domas, kuras pirmās iešāvās prātā: šī mūzika ir lemta lēnai gruzdēšanai, tā ir godīga, bez ārišķībām, bet krāšņa, komponista radītie skaņu motīvi savijas caurspīdīgā, dzirdi priecējošā arhitektonikā, un tā ir laimīga mūzika. Kā redzams pat man, tie ir vārdi, kas tā īsti par objektu nepasaka neko, jo tādu komponistu, kuriem varētu piemērot šādu raksturojumu, daudzums ir pietiekami neskaitāms. Bet trāpīgākos raksturojumos es laikam neesmu iniciēts. Laimīgā kārtā, sagrieztajam pirkstam dzīstot, nonācu pie atvieglojoša secinājuma – dažādus apkārtepitetus vajag tikai tiem, kam kaut kā trūkst. Šim cilvēkam savu mākslu ir izdevies izveidot tik skaistu, ka tajā viss ir spējīgs runāt pats par sevi. Vienīgi, šis skaistums nav domāts tirgošanai, jo to būs grūti pamanīt starp citām lietām.
Mēģinājums precīzi aprakstīt mūzikas procesu vai stāvokli vispār ir tāds dīvains pasākums. Kā zināms, vārdi, ja vien process vai stāvoklis nav dziesma, tajā ir lieki pēc definīcijas. Tādēļ labāk viena anekdote: plkst. 9 00 pie Volstrītas dārgās automašīnās, glaunos uzvalkos, ar šikiem pulkseņiem uz rokas piebrauc tās darboņi. Ap plkst. 13 džinsos un vispār bez pulksteņa ar sabiedrisko transportu atbrauc tie, kam tas viss pieder. Atgriežoties pie komponista: arī viņam pilnīgi noteikti pieder viss (ar ko viņš savā mūzikā operē). Viņa darba rezultātā izveidojas muzikāls objekts, kurā ieeja ir paredzēta katram, neskatoties uz to, ka īpašnieks ir viens. Reāls fakts. Tajā jūtama tāda feina īpašuma un īpašnieka savstarpējo attiecību harmonija, kas turklāt spēj priecēt arī citus.
Inžinierzinātnes, arhitektūra un kompozīcija, izskatās, stāv pietiekami tuvu viena otra trešai, lai starp tām būtu velkamas paralēles. Cienījamie latviešu būvnieki taču varētu uzbūvēt kaut ko līdzīgu šī komponista objektiem – celtni, kas būtu laikmeta garam atbilstoša, krāšņa, cilvēks tajā labi justos un, ja vien kāds tajā vēlētos iegriezties, tā eksistētu mūžīgi. Daži piemēri iz pasaules arhitektūras vēstures nemaz nav tik tālu no tā. Būdams patriots, esmu pārliecināts, viņi varētu tādu būvi uzcelt par, teiksim, 700 ls pirms nodokļu nomaksas. Kāpēc pagaidām viņi mūs aplaimo tikai ar visiem zināms, kādām mājām, un par kādu naudu? Acīredzot trūkst pārliecības par savām patiesajām spējām.
