Kristaps Pētersons : Muzikālā botānika IX - 4 min svina pret 1 h tukša gaisa (0)
2009. gada 30. decembrī, plkst. 20:12
Rubrika: Citu idejas
Ir mūzika, kura nosacīti skan pati – ar to es domāju, ka, piemēram, Karlheinca Štokhauzena skaņu rakstiem pie iztikas minimuma pietiek ar precīzu un intonatīvi tīru atskaņojumu. Un ir arī mūzika, kura izpildītājam ir jāinterpretē – The Beatles, Pink Floyd vai Johana Štrausa opusu slava ir pašu interpretu spilgtās muzikālās darbības rezultāts.
Gadījumus, kad kaut kas norisinās ārpus diviem iepriekšminētajiem scenārijiem, it kā nav vērts apskatīt – par cēloņiem un sekām tāpat visiem viss zināms. Bet lai apmierinātu tādu tīri klīnisku vēlmi to nedarīt, rīkošos pretēji. Tātad – šīs komponistes mūzika prasa no izpildītāja līdzautorību, kura līdz šim gandrīz visās reizēs ir iztrūkusi. Pagaidām viņas mūzikai, stingri ņemot, ir bijis tikai viens īsts interprets. Lai nerastos pārpratumi, jānorāda, ka komponistes skaņdarbi ir detaļās pietiekami nostrādāti. Taču, lai paceltu tos līdz to potenciālam, mūziķim jāvar saslēgties ar darba informatīvo kodolu un pievienot tam savu individuālu attieksmi. Citādi tur nekas neskan. Jeb precīzāk – skan baltās šausmas t.i. kaut kas, ko var saukt par laikmetīgu kopto mūziku.
Atļaujos apgalvot, ka mākslai ir divi galvenie tēmas bīdīšanas ceļi. Viens patērētājam piedāvā iespēju aizbēgt no realitātes, otrs gluži pretēji – reflektēt ar to. Šīs autores darbi pieder pirmajam virzienam – tie piedāvā alternatīvu realitāti (iluzoru akustisku telpu, vidi), kurā vispirms jāiekļaujas interpretam - vienalga solists, diriģents vai kamermūziķis – un tad jāļauj publikai pašai izlemt nākt iekšā vai nē. Situācijā, kad interprets šajā telpā īsti nav iejuties, bet klausītājs, savukārt, saņēmis dūšu ienāk skaņu telpā, notiek katastrofa (bez šaubām, paņemt kādu uz grauda var tikai ar precīzu otrā plāna mūziķu izpildījumu). Ausis sastopas ar subjektu, kurš no lapas labāk vai sliktāk lasa notis. Tas ir drausmīgi. Mūziķi līdzīgi cilvēkiem un citiem dzīvniekiem ir kūtri un, lai sevi lieki nepārpūlētu, vispirms mēģina tikt cauri tikai ar savu amata profesionalitāti. Tā vietā, lai viņš/viņa būtu tēls jeb personāžs. Iespējams mūziķus vajā bailes, ka talantu var nodeldēt.
Protams, mūziķa uzdevums nav īpaši viegls – vispirms jāapstādina laiks, no instrumenta izvilinot skaņu, jāievelk tajā klausītājs, iedarbinot jēgas mehānismu un jāpiedāvā vārdos neizsakāms kaut kas (no sērijas aizej tur – nezin kur, atnes to – nezin ko). Bet ir daži, kuriem tas izdodas. Un īstenībā vienīgi šiem dažiem drīkstētu atļaut spēlēt šīs komponistes mūziku. Tomēr mums te ir demokrātija, tādēļ par šādu kontroles mehānismu var vienīgi sapņot. Labi, tas bija joks, bet, nopietni runājot, es domāju, ka ikvienu mūziku vajadzētu spēlēt tiem, kuriem tā sanāk. Tā mēs izvairītos no zināmas daļas nejēdzību. Āķis slēpjas tajā, ka nevar jau iepriekš zināt, sanāks vai nē.
Runājot par to, kāda ir šīs komponistes mūzika: viņa būvē skaņu teātri. Tā ir suģestējoša mūzika, kura vislabāk izpaužas miniatūras vai miniatūru cikla formā. Pavisam nopietni – četras piecas minūtes viņas firmas svina atsver stundu tukša gaisa.
