Rubrika: Raksti - Pārpublicējumi | komentāri (6)
Edgars Raginskis: Citādā skaistuma saknes. Saruna ar pianisti Jautrīti Putniņu
29. decembrī, plkst. 12:12
Mūzikas Saule, Nr 6, 2009
Foto no Jautrītes Putniņas ģimenes arhīva.
Edgars Raginskis: Reiz kādā radio intervijā jums jautāja, ko jūs varētu ieteikt topošajiem pianistiem, un atbildējāt, ka pirmais un galvenais ieteikums ir labāk ar šo šaubīgo jomu nemaz nesaistīties, jo būt pianistam ir sasodīti grūti. Tomēr, paraugoties uz jūsu bērnību, varam secināt, ka neviens no jūsu vecākiem nebija saklausījis vai paklausījis šādam ieteikumam. Cik gadu vecumā sākāt pazīšanos ar klavierēm?
Jautrīte Putniņa: Mans tētis, pēc profesijas smalkmehāniķis, ārkārtīgi mīlēja mūziku un pats spēlēja dažādus instrumentus, kurus bija apguvis pašmācības ceļā. Par pirmo iekrāto naudu viņš nopirka tāfelklavieres un, protams, spēlēja arī tās. Es vēroju tēti un sevī prātoju, ka man jau nu gan viss skaidrs, ko viņš tur spēlē, tikai nez kāpēc to dara pēc notīm. Tā nu es, divarpusgadīgs meitēns, reiz piegāju pie klavierēm un apņēmīgi sāku spēlēt to skaņdarbu, ko bieži biju dzirdējusi tēti spēlējam. Nu bet nesanāk ne uz to pusi! Es šausmīgi pārskaitos – kā tad tā, es taču lieliski zinu, kā tas gabals skan, bet še tev, nevaru nospēlēt – ieskrēju pie tēta darbnīcā, kas tolaik bija savienota ar dzīvokli Valmieras rātsnamā, kur mitinājāmies, un teicu: “Tēti, es gribu spēlēt klavieres, nāc mani mācīt!” Viņš nāca arī un pirmajā piegājienā iemācīja man vienkāršu dziesmiņu Do mažorā (es gan tolaik nezināju, ka tas ir Do mažors), tādējādi kļūstot par manu pirmo mūzikas skolotāju. Tā kā pie tēta bieži nāca draugi, lai kopīgi muzicētu, un mani ātri iesaistīja dažādos kameransambļos, pirmā izglītība izrādījās esam visai praktiska. Daudz ātrāk iemācījos spēlēt pēc dzirdes, nekā pēc notīm, jo jāklausās bija vērīgi, ko nu kurais spēlēja – cits nāca ar kontrabasu, vēl kādam līdzi bija alta vijole, un tā nu mēs muzicējām. Varu teikt, ka mūzikas izglītības sākums man bija pavisam vienkāršs, notis nebija nekas sarežģīts. Īstās grūtības nāk tad, kad sākas mūzikas tulkošana uz paša atbildību, šajā procesā rodas daudzi puni un kļūdas. Visi profesionāļi uzreiz tevi bada ar pirkstiem, cik aplami tu spēlē, jo visi taču zina, kā jāspēlē – vairums to dara absolūti vienādi. Taču tajā brīdī, kad skaņdarbs ir atrisināts, tas sāk skanēt dīvaini saprotami, un cilvēkiem zālē arī sāk šķist, ka viņi tajā visu saprot, ir viegli klausīties, jo viņiem arī tā ir bijis, kādos priekos vai bēdās, bet izjūta ir ļoti skaidra un saprotama. Šis, protams, ir ļoti primitīvs skaidrojums, taču šāds darbs prasa lielu personisko atbildību. Skolotāji ar to nenodarbojas, viņiem ir jāiemāca nošu teksts, roku stāvoklis un citas svarīgas lietas.
ER: Kā jums veicās? Vai uzreiz bija pareizs roku stāvoklis?
JP: Protams, kā man var būt nepareizs roku stāvoklis, kad es divarpus gadu vecumā ar smalkiem, tieviem pirkstiņiem mēģināju izbadīt visu, kas jāizbada? Man neviens nav rokas pārstādījis, tās pašas dabiskā veidā attīstījušās tādas, ar kādām spēlēju, plakaniem pirkstiem. Tos “atejas krampīšus” man, protams, mācīja, taču man nepatīk tā spēlēt, jo veidojas neglīts tonis. Atgriežoties pie sākumdomas par topošajiem pianistiem, tik tiešām vajag mēģināt cilvēku atrunāt no kļūšanas par pianistu, bet, ja nu atrunāt nav iespējams un šis indivīds ļoti grib spēlēt, tad pats ir vainīgs! Es nevienu nevaru vainot, ka spēlēju klavieres un ka tas ir tik grūti, jo pēc nepatīkamā skaņdarba apguves procesa ir liels gandarījums, ja izdodas atrast risinājumu un turklāt vēl ir iespēja šajā atklājumā dalīties ar citiem. Brīdī, kad klausītājs saka: “Vai, cik smuks gabals!”, man vairs neko nevajag, esmu laimīga! Man par to visu mūžu bijis jāmaksā, jo viegli tas nav, bet tā ir mana izvēle.
ER: Pēc tam, kad tēvs bija ievirzījis mūzikā un desmit gadu vecumā nonācāt mūzikas skolā, kas bija jūsu pirmais klavierspēles pedagogs?
JP: Sāksim ar to, ka tētis, kurš pats spēlēja pēc notīm, man nekad tās nebija mācījis. Jau kopš pirmsākumiem man ārkārtīgi riebās notis, es uzskatīju tās par pilnīgi nevajadzīgām un ar mūziku nesaistītām. Septiņus gadus, kamēr muzicēju kopā ar tēta draugiem, dažādiem amata meistariem, darīju to pēc dzirdes, un notis šajā procesā tika atstātas pilnīgā novārtā, tām nebija nekādas nozīmes. Vai jūs varat iedomāties, cik aizvainota un nodota jutos, kad aizgāju uz mūzikas skolu un izrādījās, ka man ir jāmācās šīs nīstās notis? Tomēr man bija debešķīga skolotāja – Alvīne Liepiņa-Sineps, viena no pirmajām Latvijas konservatorijas beidzējām brīvmāksliniecēm, Paula Šūberta audzēkne, kura bija apprecējusies ar Valmieras mūzikas skolas direktoru Sinepu. Viņa mani mācīja ļoti klasiski un stingri, nekad nejūsmoja par manu muzicēšanu. Kad skolas gadu klaviervakaros izdevās nospēlēt tik labi, ka publika sauca uz skatuves vēlreiz, Sineps kundze nekad to nepieminēja. Viņa kritiski izvērtēja manu priekšnesumu un aizrādīja: “Tur tu nenospēlēji to un to, tas nebija tīri, šo akordu tu paņēmi nepareizā salikumā”. Bet es stingro skolotāju ļoti mīlēju un cienīju, un cienu vēl aizvien. Kad esmu sagatavojusi jaunu solo programmu, reizēm naktīs sapņoju, ka man šī programma jānospēlē priekšā Sineps kundzei, viņa noteikti nelaidīs garām vissīkāko neprecizitāti. Atliek secināt, ka tieši viņa man iemācīja skrupulozu un atbildīgu attieksmi pret nošu tekstu un darbu ar to. Mana skolotāja, būdama brīvmāksliniece, regulāri sniedza solokoncertus. Nevaru teikt, ka biju sajūsmā par viņas muzicēšanu, taču ne mirkli neapšaubīju to, ko viņa teica par manu spēli, es viņu tiešām ļoti mīlēju, pat līdz tādai pakāpei, ka, būdama vienpadsmitgadīgs skuķis, reiz aizgāju pie tēta un pieprasīju, lai viņš šķiras no manas māmiņas un apprec Sineps kundzi, ka viņi viens otram būs vispiemērotākie. Tāds anekdotisks gadījums raksturo manas jūtas pret skolotāju.
ER: Cik gadu mācījāties Valmierā un ko darījāt pēc mūzikas skolas absolvēšanas?
JP: Ilgi es Valmierā nemācījos – sešu gadu laikā biju izgājusi visu mūzikas skolu no bērnu skolas līdz vidusskolas programmai. Bieži uzstājos klases vakaros un atklātos koncertos, tiklīdz biju iemācījusies jaunu skaņdarbu, jo man jau tolaik ārkārtīgi patika dalīties ar publiku savos atklājumos. Gadā, kad beidzu mūzikas vidusskolu, par klavieru eksāmena komisijas priekšsēdētāju bija uzaicināts konservatorijas profesors Arvīds Daugulis. Tā kā spēlēju braši, nebija nekāds brīnums, ka tiku ieskaitīta profesora klasē. Mana ierašanās konservatorijā rudenī bija diezgan amizanta: es, apņēmības pilna sešpadsmitgadīga meitene ar bizītēm kā truša ausīm, lepnuma pilna beidzot esmu tikusi šajā mākslas templī, kā to tolaik uzlūkoju, esmu pretojusies vecāku gribai, pārvarējusi dažādas grūtības, un, ienākot profesora Dauguļa klasē, saņemu repliku: “Es ar bērniem nestrādāju!” Izrādījās, ka profesors bija mani noturējis par Dārziņskolas audzēkni, kurai, mācību gadam sākoties, misējies un kura iemaldījusies konservatorijas telpās (tolaik abas mācību iestādes nebija atdalītas). Izstāstīju, ka esmu Valmieras mūzikas skolas absolvente, mans vārds ir Jautrīte Putniņa un esmu iedalīta mācīties pie viņa. Izrādījās, ka esmu konservatorijas dokumentos kļūdaini nosaukta par Putriņu. Apmēram mēnesi profesors, man ierodoties uz nodarbību, katrreiz jautāja, kas es esmu, un tikai pēc tam garāmejot pieminēja, ka viņam esot skleroze un visādus nesvarīgus sīkumus viņš neatceroties. Es – nesvarīgs sīkums! Turklāt tobrīd profesors man, padsmitniecei, šķita šausmīgi vecs, viņam bija 66 gadi, un man šķita, ka ir vēl vairāk. Tomēr ātri atklāju, ka profesoram Daugulim, Pēterburgas konservatorijas 1904. gada absolventam pedagoga Blūmenfelda klasē, klaviervirtuozam, kurš savulaik ar solokoncertiem apceļojis visu Eiropu un Āziju, piemīt īpašības, kuras tik augstu vērtēju Sineps kundzē – viņš ļoti atbildīgi izturējās pret nošu tekstu un, līdzīgi kā mana pirmā klavierskolotāja, nekad nejūsmoja par manu muzicēšanu. Profesors lika spēlēt Annas Jesipovas un Teodora Lešeticka klaviervingrinājumus, gammas, kuras man neizsakāmi nepatika, kā arī Hanona vingrinājumus visās tonalitātēs, izņemot Do mažoru. Tikai tad, kad stunda bija sākusies ar šo obligāto vingrinājumu porciju, drīkstēju ķerties klāt uzdotajiem skaņdarbiem. Vispirms nospēlēju viņam savu skaņdarba versiju, ko biju atklājusi, bet pēc tam, lai profesoru nomierinātu, spēlēju otrreiz un akurāti izsitu visu kārtīgi un precīzi, kā viņš vēlējās.
ER: Abus variantus apvienot vienā nevarējāt?
JP: Tas nav iespējams! Ja sekoju tam brīnumam, kad kopā salejas visi virstoņi un atver man ceļus, alejas uz citu pasauli, atliek piesist vienu reālu noti, un tu atkrīti atpakaļ šajā pasaulē. Vienkāršs piemērs – ūdenī iemet akmeni un veidojas apļveida viļņi. Un tagad ir jāiemet ūdenī nākošais akmens, taču tā, lai ar saviem viļņiem neizjauktu pirmā radītos. Tas ir šaušalīgi grūti, un tāpat ir ar klavierspēli. Izlīdzināt visus virstoņus un nospēlēt precīzas notis – tās ir divas pilnīgi dažādas pasaules, kuras savā starpā cīnās un otrā bieži vien iznīcina pirmo. Nepārprotiet mani, es nekad neesmu apšaubījusi prasību pēc perfekta nošu teksta. Nekad arī neesmu apgalvojusi, ka tas, ko spēlēju, ir tehniski bez vainas, taču, ja man jāizvēlas, vai perfekti izspēlēt visas notis vai labāk izlaist kādu no tām, lai tikai paliktu brīnumainajā pasaulē, kas ir saprotama jebkuram neprofesionālam mūzikas klausītājam, es izvēlēšos muzikālo variantu, nevis nošu atspēlēšanu. Tas ir dīvaini, taču māksla nevar būt absolūti pareiza – tajā vienmēr ir kas tāds, ko ar prātu nav iespējams izskaidrot. Protams, tā ir augsta kultūras un profesionālisma pazīme, ja kāds uz klavierēm var perfekti izsist visas vajadzīgās notis, taču tā vairs nav māksla, tas ir dizains. Un, vai ir vērts visu mūžu veltīt šai nodarbei, es ļoti šaubos. Viss atkarīgs no cilvēka, tomēr esmu pārliecināta, ka, spēlējot klavieres labāk vai sliktāk, esmu sekojusi misijai, lai uzdāvinātu klausītājam sajūtu, ka viņš visu saprot.
ER: Kur tad, jūsuprāt, īsti slēpjas skaņas fenomens?
JP: Heinrihs Neihauzs savulaik ir ļoti precīzi teicis: “Kad tu piesit kādu skaņu un ieklausies tās izstarotajos virstoņos, kā skaņa kūleņo pa istabu, pēc tam vēl piesit tercu, un, ja nejūti, kā no laimes kņud vēders, tad, lai arī cik tev diplomu un godalgu nebūtu, labāk nespēlē klavieres! Tas nav tev domāts. Spēlēt vajag tikai tiem, kas mīl skaņas brīnumu.” Es šiem vārdiem pilnībā pievienojos. Jau kopš bērnības esmu jutusi un jūtu joprojām, ka skaņa ir vienīgais elements uz pasaules, kas tiek ārā no šīs dimensijas kādā jaunā dimensijā. Tāda brīnuma nav ne mākslā vai literatūrā, ne krāsā vai formā. Es negribu izklausīties pēc fanātiskas tantes, kura aizgrābti jūsmo par mūziku – ak, emocijas, katarse, es ieeju sevī... Tamlīdzīgi melodramatiski izteicieni man nekad nav bijuši tuvi, jo jūtas mūzikā nevērtēju necik augsti. Sajūtas jeb maņas gan. Piemēram, Neihauza minētā kņudoņa vēderā, tas nav poētiskums, bet realitāte – ja tu ar dzirdi uztver kaut ko tik īstu un patiesi labu, tad tas rezonē tavā ķermenī pavisam fiziski, radot labsajūtu saules pinumā. Un šīs pieredzes unikalitāte ir tajā, ka to var sajust jebkurš klausītājs, kurš atnācis klausīties mūziku, neatkarīgi no savas sagatavotības pakāpes. Tā nav intelektuāla, bet īsteni fizioloģiska pieredze.
ER: Latvijas Radio fonotēkā glabājas itin daudz jūsu veiktu ieskaņojumu – gan senā mūzika, gan 20. gadsimta skaņdarbi. Vai varat pastāstīt, kad un kā sākās sadarbība ar Radio?
JP: Konservatorijas otrā kursa pianistu obligātajā programmā bija padomju komponista skaņdarbs. Izvēlējos Nikolaja Mjaskovska Labemol mažora sonāti, kas man šķita ārkārtīgi interesanta mūzika ar tam laikam relatīvi novatorisku skaņu valodu un plašu, virtuozu klaviertehniku. Profesors Daugulis atļāva man šo sonāti iestudēt, un, tā kā viņš teicās Mjaskovska mūziku nesaprotam, man bija brīvas rokas to iestudēt pilnīgi pēc sava prāta. Nospēlēju konservatorijas iekšējā konkursā, muzicēju uz visu banku, un konkursa klausītāju vidū gadījās Jānis Ivanovs. Kā zināms, viņš tobrīd bija ne tikai konservatorijas pedagogs, bet arī Radiofona direktors. Pēc konkursa viņš pienāca pie manis un teica: “Jūs saprotat mūziku, tādēļ es esmu izlēmis, ka jūs šo sonāti spēlēsiet Radio.” Tā es, konservatorijas otrā kursa studente, pirmoreiz spēlēju Radio. Protams, ne par kādu ierakstu tobrīd nevarēja būt ne runas, lielākoties visi bija tiešraides koncerti. Tomēr šajā pašā gadā man gadījās labāk iepazīt skaņu režijas īpatnības – tiku izvēlēta spēlēt Radiofonā Šūmaņa Fantāziju Do mažorā op. 17, un tas ir vienkārši neiespējams skaņdarbs. Tobrīd tikko bija parādījusies skaņu ieraksta iespēja, ko izņēmuma gadījumos atļāva lietot sarežģītu lielizmēra skaņdarbu atskaņojumos. Protams, nekāda smalkā montāža nenotika, bet vismaz, ja galīgi salaida grīstē vienu atskaņojumu, varēja mēģināt vēlreiz. Tā nu aizgāju uz radio un palūdzu, vai drīkstu izmēģinājuma kārtā Fantāziju ierakstīt. Skaņu režisors Valdis Krastiņš, kura pamatprofesija bija pianists, piekrita, un es varēju veikt ierakstu. Spēlēju skaņdarbu un jūtu, ka variants ir galīgi neizdevies, neskan, kā vajag, tādēļ apstājos un gāju paklausīties ierakstu. Ar pārsteigumu izdzirdēju, ka spēlēju kaut kā pilnīgi ačgārni – dinamika ir gluži pretēja manis iecerētajai. Jautāju Krastiņam, kas par lietu, uz ko viņš atbildēja: “Ja jūs spēlējat nepareizi, es skaņu režijā varu to izlabot.” Izrādās, viņš bija patvaļīgi atļāvies mainīt to, ko es spēlēju, atbilstoši savai izpratnei. Iebildu, ja jau viņš vēlas šādu skanējumu, lai spēlē pats, bet nenodarbojas ar pašdarbību, veicot tehnisku darbu. Valdis Krastiņš apvainojās un teica, lai tad es spēlējot tiešraidē, jo viņš ierakstu ar mani neturpināšot. Tā kā nevēlējos samierināties ar viņa pielabotajām dinamikām, saņēmos un spēlēju dzīvajā, lai gan sajūta bija ļoti nekomfortabla.
Turpmākie, nu jau īstie ieraksti bija krietni vieglāki, jo skaņu ierakstu tehnoloģijas turpināja attīstīties. Ļoti drīz atklāju arī to, cik noderīgi ir klausīties savus ierakstus, lai spētu objektīvi novērtēt priekšnesumu un to pilnveidot. Tolaik man nebija tādu līdzekļu, lai mājas lietošanai iegādātos skaņu ierakstu aparatūru, tādēļ ļoti novērtēju Radio skaņu ierakstu iespējas. Laikam ritot, pati iegādājos magnetofonu, ar ko sevi ierakstīt, un tas arvien palīdzējis strādāt un klausīties sevi no malas.
ER: Vai nākošās uzstāšanās Radiofonā nācās kā īpaši izcīnīt?
JP: Turpinājās ierastā prakse ieskaņot veiksmīgākās interpretācijas, man pašai iespējas kaut ko izcīnīt nebija. Atceros, ka Ivanovs augstu vērtēja manu talantu un mūzikas pasaules ietvaros bija ļoti atsaucīgs. Viņš mani neaizstāvēja laikā, kad, atriebjoties par to, ka atļāvos nestāties Komunistiskajā partijā un palikt bezpartejiska, mani atlaida no darba konservatorijā, taču, tā kā viņa brālis bija augsta ranga čekas virsnieks, Ivanovs neko nevarēja līdzēt. Lai nu kā, pateicoties Ivanovam, es ieskaņoju Radio gan Lista “Fantāziju un fūgu par tēmu BACH”, gan viņa paša Sonata brevis (padomju laikā, kad J. Putniņa kļuva par persona non grata, vairums viņas 50. un 60. gadu ierakstu no Radio fondiem tika dzēsti – red. piez.). Ivanova klaviermūziku vērtēju kā ļoti kvalitatīvu un talantīgu mūziku, turklāt Sonata brevis laikā, kad to iestudēju, iemiesoja man aktuālas tēmas – cilvēka un sabiedrības attiecības, urbānismu. Spēlēju ar lielu aizrautību. Ivanovs, kurš man laipni bija iedevis skaņdarba notis rokrakstā, jo kopēšanas iespēju tolaik nebija, klausījās atklāto audzēkņu vakaru, kurā muzicēju, pēc priekšnesuma pienāca un teica: “Nezināju, ka esmu kaut ko tādu uzrakstījis. Biju pārsteigts!” Un man tika dota atļauja Sonata brevis ieskaņot radio.
ER: Dzirdēta kritika, ka Jautrīte Putniņa izvēloties tikai tādus skaņdarbus, ko neviens nezina, jo viņa jau nevarot neko zināmu nospēlēt. Kādu apsvērumu dēļ jūs labprātāk spēlējat dažādus retumus nekā superpazīstamus hitus?
JP: Es, protams, esmu spēlējusi arī populārus skaņdarbus, taču vienmēr apzināti meklēju reti atskaņotu mūziku, jo lielu baudu sagādā kompozīcijas izpētes posms, tas ir īsts atklājumu laiks. Iespējams, ka šī nodarbe man tik ļoti patīk tādēļ, ka to ļoti grūti atrisināt. Vienlaikus man ir sajūta, ka tie skaņdarbi ir gaidījuši, lai kāds tos atver vaļā un atdzīvina. No otras puses, vai Šūmaņa “Kreisleriāna”, Bēthovena “Mēnesnīcas sonāte” vai “Apasionāta” ir mazpazīstama mūzika? Neatminos, ka kādam nebūtu paticis, kā es spēlēju šo mūziku. Vienlīdz liela atbildība ir nepieciešama gan populāras, gan nezināmas mūzikas iestudēšanā, jo katrs no skaņdarbiem prasa, lai tiktu atrisināts.
ER: Kā jūs raksturotu konservatorijas klavieru klasi laikā, kad tur mācījāties?
JP: Pēc audzēkņa spēles manieres varēja gandrīz nekļūdīgi noteikt, pie kura pedagoga viņš mācās. Profesora Dauges audzēkņus atpazina pēc smalki izstrādātiem, perfekti izpildītiem klasicisma skaņdarbiem, Zosta studenti spēlēja ar lielu toni, labā nozīmē pompozu un savam laikam aktuālu frāzējumu, tā teikt, spēlēja pieklājīgu dežūrvariantu. Zosts lielākoties specializējās romantisma un klasicisma mūzikā un ļoti daudz strādāja ar saviem audzēkņiem. Igora Kalniņa audzēkņu spēlē dominēja virtuozitātes, klaviersporta tendence, taču bez izkopta toņa. Var minēt plusus vai mīnusus, taču tā laika pedagogu skolu varēja atpazīt. To es diemžēl nekādi nevaru teikt par mūsdienu situāciju Mūzikas akadēmijā. Protams, katra jauna personība ir individualitāte, kuras dotības jākopj un jāattīsta, taču šis darbs jāveic pašam. Konservatorijas uzdevums ir sniegt studentam klasiskās pamatzināšanas – stila izpratni, kas sevī iekļauj informāciju, kādi klavierspēles paņēmieni pielietojami attiecīgā laikmeta un komponista mūzikā. Mūsdienās bieži var saklausīt ačgārnības gan Baha un Bēthovena, gan Šūmaņa un citu romantisma komponistu skaņdarbu izpildījumos, kuru tur nebūtu, ja vien pedagogs būtu godīgi un profesionāli paveicis savu darbu. Daudz varētu runāt par zināšanu līmeņa atšķirībām konservatorijas beidzēju vidū manā laikā un tagad, tas nekādi nebūtu glaimojoši tagadējai profesionāļu paaudzei, taču tā ir atsevišķa un daudz plašāka tēma.
ER: Tomēr nedaudz pastāstiet par izglītības īpatnībām jūsu laikā!
JP: Te jāsāk ar nelielu atkāpi – Jāzeps Vītols ir teicis: “Cilvēks ir tik liels, cik paaudzes tur uz saviem pleciem.” Es jūtos balstāmies uz Vītola pleciem, kaut neuzskatu sevi par neko īpašu, tikai vienu no pēdējiem dzīvajiem savas paaudzes mohikāņiem. Taču Vītols, nodibinādams Latvijas Valsts konservatoriju, bija uzsūcis sevī Pēterburgā gūto pieredzi un zināšanas, Nikolaja Rimska-Korsakova un Sergeja Taņejeva iedibinātās tradīcijas, un uz tām balstījās, veidojot mūzikas izglītības sistēmu Latvijā. Tolaik nebija bērnu skolu un vidusskolu, bija vienota divu līmeņu mūzikas izglītība, kas darbojās pēc principa – kamēr netiksi galā ar attiecīgā līmeņa prasībām, tālāk netiksi. Mūzikas skolas beidzējs, nonākot konservatorijā, sastapa priekšā to pašu modeli ar visai striktām prasībām, kuru kvalitatīva izpilde nebija apspriežama. Neatkarīgi no tā, kādu instrumentu spēlēja, bija jāapgūst arī kompozīcija un nopietns teorētisko priekšmetu klāsts. Pēc gala pārbaudījumiem komisija varēja izlemt, kā rīkoties – vai izsniegt absolventam apliecību par noklausītiem tādu un tādu priekšmetu kursiem, vai piešķirt mūziķim titulu, piemēram, pianists brīvmākslinieks. Un šāds tituls kā kvalitātes standarts jau kaut ko nozīmēja. Mēs pēdējā laikā daudz debatējam par kultūru, taču kā veidojas kultūra? Lai tā veidotos, ir jābūt bāzei – cilvēkiem un videi, kur tajā dzīvo. Tie, kas ir talantīgi un radoši, ved pārējo sabiedrības daļu uz priekšu. Tādējādi veidojas viens kultūras posms. Pēc kāda laika nāk jauna paaudze un jauns ķēdes posms. Ja kāds indivīds darbojas tikai savā labā un nerūpējas par pārējiem, tas ir ļoti švaks kultūras ķēdes posms, un ķēde draud pārtrūkt. Mums jāzina savas saknes, lai saprastu, no kādiem pazemes ūdeņiem ir nākušas zināšanas, kuras izmantojam un, attīstīdamies paši, pilnveidojam citus.
(Turpinājums sekos.)