Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra | komentāri (63)
Inga Ābele: Vilkumāra un baloži
26. decembrī, plkst. 23:12
Godājamie lasītāji, piedāvājam otru šī gada Prozas lasījumos godalgoto stāstu! ¼ Satori.
Viņa skrien, pareizāk sakot, skrien viņas kājas, viņa pati jau vairs neskrien, ķermenis kūļājas uz visām pusēm, karstas plaukstas slauka ugunīgo seju, un sviedrainajos deniņos kaļ gluži kā dzenis – vilkumāra, vilkumāra, vilkumāra. Kājas skrien, viņa pati skaita vilkumāra, vilkumāra, vilkumāra. Pirms Mežmuižas vējš atnes suņu rejas un kūtsmēslu smaku; līdz ar gaisa strāvu, kas iesitas degunā, viņa pati pasitas sāņus gluži kā dzīvnieks, kā dzīvnieks. Esmu kā dzīvnieks, nodomā vilkumāra, nu esmu vilkumāra, nu patiesi vilkumāra, nu reiz galīgi vilkumāra, kam pasaule nav mīļa, kam tikai sava dzīvība dārga. Karstā, sviedrainā dvēsle zobos, skrien, vilkumāra, skrien. Arī valoda kaut kur pazudusi, tikai viens vārds prātā – vilkumāra.
Pie Mežmuižas avotiem viņai paslīd kāja, un viņa ieveļas velgumā uz akmeņiem. Rokas satausta ledusaukstu ūdeni un skalo seju. Tik tuvu ūdens kā Dieva dāvana, nav te Dieva, dzer vilkumāra, dzer un skrien. Pirms celties, Māra palūkojas debesīs. Nevienas zvaigznes. Piesalst. Viss melns, cauri melnumam no piepūles auļo ugunīgu dzirksteļu spieti. Celies, vilkumāra, vēl neesi drošībā! Ceļas vilkumāra un ietenterē eglē, taisni tās kuplajos, durstīgajos apskāvienos, nobrāž deniņus un krīt, un apjauš, ka kāja pagalam, ka vairs neklausa.
Uz brīdi viņa ievelkas salušu paparžu ceros. Ko nu lai dara? Sāpes viņa nejūt, bet kāja pie potītes ļengana un mīksta kā plācenis. Rāpos lejā pa strautu, tieši labi, suņi pazaudēs pēdas. Plušķainā kažoceļa piedurknes mirkst ūdenī, ceļgali nosalst avota ūdenī. Labi, ka ūdens tiek klāt sabendētajai kājai, tūlīt paliek vieglāk. Norāpojusi no kalna pa strauta gultni, vilkumāra atkal var celties kājās. Tikai skrējiens vairs nepadodas, kā būtu ar strautu pārcirsts uz divi pusēm. Atspiežas vilkumāra pret bērzu. Ierauga melnmelnajās debesīs uguns atblāzmu, sadzird strauta urguļošanu. Kas tad nu, vilkumāra, vai padoties gribi? Nāve tev, ne padošanās, vai tad to aizmirsi? Kā to var aizmirst, bet negribas vairs skriet, tikai stāvēt te, zem bērza, ieaugt bērzā; negribu būt dzīvnieks, gribu koks, gribu būt mirusi, nāc, nāve, ņem mani, gribu saltās smiltīs gulēt un nebūt, nebūt – te pēkšņi uz tiltiņa nobūkšķ, vai tur akmeni straume atsitusi pret krastu, vai vajātāju zābaki, vai suņu zobu klaksti? Vilkumāra attopas no mirklīgā vājuma un metas pāri strautam pa labi.
Piekalnē Brodu krievi dedzina izcirtumā celmus. Kā sārti, rītausmā gailoši kalnu krāvumi slejas kādi pieci ugunskuri. Iet pie krieviem? Nodot varbūt nenodos, bet palīdzēt arī nevarēs. Kas tad viņiem, Brodu krieviem, atbraukuši te mežu gāzt un darvu dedzināt, sarakņājuši irdenajā smilktī zemnīcas. Viņi vienaldzīgi, nodos. Brodu krievi nodos, teica brālis. Ludvigs!
Brāli atminēdamās, kā ar pātagu dabūjusi vilkumāra metas pār aizaugušo pļavu. Pērnējie suņuburkšķi, apsarmojuši un asi, vēsi kapā seju, viņa laužas cauri. Vilkumāra skrien, vēl nekas nav beidzies, vēl kājas, paldies Dievam, klausa, Dieva te nav, skrien, vilkumāra, skrien!
Mācītājs Valters savā namā lasa pie galda, bet nav viņā miera šādai nodarbei. Viņš atliek tālāk grāmatu, pieceļas un iet pie loga. Pāri pagalmam pārskrien tāds kā melns mučkulis, kā vilkacis, pieskrien pie durvīm, kļūst neredzms, toties sadzirdams. Dauza dūrēm durvis no eņģēm.
Mācītājs nokāpj pa kāpnēm uz pirmo stāvu un atver durvis. Uz lieveņa stāv mežonis pluskainā kažokā, melnie mati pievēlušies dadžiem. Ver vairāk reižu sarkanajā sejā muti kā brūci, acis lielas un melnas, un čukst bez skaņas.
– Mani vajā, – beidzot Valteram izdodas saklausīt, – ja atradīs, tad esmu pagalam.
Valters pārmet skatienu tukšajam akmeņu pagalmam, itin kā tur vēl sudrabā mirdzētu atnācēja čūskas ceļš, tad pakāpjas malā. Vilkacis ielec priekšnamā un skrien uz virtuves pusi.
Tur nē! – sauc mācītājs un ķer nesamanīgo aiz – jā, aiz matiem, aiz apkakles, kaut kur aiz tā tumšā murskuļa saķer un velk zem kāpnēm. Paver kambarīša durvis, iegrūž svešo iekšā starp zirnekļa tīkliem aizvilktām slotām un zvēru ragiem un aizbultē durvis cieši.
Tūlīt pat pagalmā nodip. Sarodas cilvēki, ēnas, māži, pilns, nemiers, briesmas. Mācītājs sataisa stingru seju un iziet uz lievenēm, nesagaidījis klauvējiena.
Mēs te tūliņās izdarīsim meklēšanu, – braši saka tas pirmais no ēnām, kaut gan suņi rej tik skaļi, ka ne sadzirdēt, – mēs meklējam noziedznieku, nedomājiet to slēpt!
Vai jūs esat atbraukuši, vai jūs esat ieradušies, – Valters saka ļoti skaļi un skarbi, – es tūdaļ par jūsu ielaušanos ziņošu priekšniecībai. Es esmu mācītājs, te ir mana māja.
Ēnas pagalmā savirmo, saviļņojas, un atskan balsis:
Lūdzu, atvainojiet, piedodiet!
Valters lūkojas, kā melnais atvelkas no apgaismotā pagalma. Sudrabā pulsēdams, tur paliek vilkača atnācēja ceļš mācītāja acīs – tik skaidrs tur, no otrā stāva, tur, no augšas, kā viņš to redzēja un nekad vairs neaizmirsīs. Ne cilvēka, bet dzīvnieka ceļš.
Te tas viens, tas pirmais, nāk ar viltību:
Nodzerties iedosiet, mācītāja kungs!
Nāc tu viens, lai nepiebradā namu.
Nāk tas viens, ienāk namā, aizver durvis, viņam līdzi ieskrien medību suns. Abiem vajātājiem nāsis ieplešas. Namā miers, klusums, smird pēc vilkača, bet varbūt mācītājam tikai tā liekas? Tomēr, nē. Kamēr viņš virtuvē pilda krūzi ar avota ūdeni, medību suns nostājas zem kāpnēm pie aizbultētajām kambara durvīm, uzbož spalvu un sāk aizgūtnēm riet. Mācītājs steigšus pielej krūku un nes atpakaļ, rokas viņam dreb, pavisam nedaudz, bet svešais to ierauga. Cauri suņa rejām saka:
Esat uzmanīgs, mācītāja kungs! Laižat savus suņus no ķēdēm. Tagad drūmi laiki, jāpiesargās!
Mācītājs pieiet pie aizbultētā kambara, atvāž smago bultu, paver durvis un izmet medību sunim pie kājām izbāztu mežacūkas galvu.
Pats zinu, ka drūmi laiki. Pasaulē dzīvoju. Tikai jums noziedznieka ķeršanai suņi nav īstie, zvērus ar tādiem dzīt, ne cilvēkus.
Īstie, neīstie – esmu mežsargs, suņi man tādi, kā vajag. Mēs vilkumāru dzenam, tā jau vairāk pēc zvēra, ne pēc cilvēka. Neesi manījis?
Vilkumāru? Dzirdējis esmu, bet redzējis – nekad, – godīgi atzīstas mācītājs.
Pabēga maita. Uz jums jau arī no tās šaikas dažam labam zobs. Uzmanieties gan, mācītāja kungs, iedurs no muguras dunci, ka nemetas, vai nav dzirdēts. Dzīvo pusbadā, pīpē un dzer kā vecis... un vēl es teikšu – viņas uzvešanās Stīvera krogā neko neatšķiras no ielasmeitas izturēšanās.
Mežkungs to pasaka un atkremšļojas, pēta, kādu iespaidu viņa vārdi atstās uz mācītāju. Mācītājs pārvelk ar plaukstu pār seju un izmet:
Tad ar Dievu!
Ar to Dieviņu, – vīlies nosaka mežsargs, saņem savu suni aiz kaklasiksnas un iziet ārā.
Mācītājs sakrusto rokas uz krūtīm un noskatās, kā svešie, līdzīgi kamoliem, aiztinas no pagalma. Dzeltenīgajā gaismā krīt pa baltai pārslai. Varbūt beidzot savilksies uz sniegu? Derēja jau gan – melni Ziemsvētki, kur tas redzēts?
Valters aizstaigā zem kāpnēm un vēlreiz atbultē durvis.
Nāc nu, - viņš aicina tumsā, – ir prom.
Kā melna lavīna izbruka no kambara, nokrita zemē un sāka spalgi brēkt kā aizšauts zvērs, kāju saķēris. Tumsā un šaurībā, atguvusies no sala un mokām, beidzot bija sākusi sāpēt vilkumāras sadragātā kāja. Macītājs steigšus sameklēja ledu. Atnācēja jau bija atsaitējusi smago šņorzābaku, vaidēdama iegrābās ledū, ar vienu roku spieda to pie kailās potītes, ar otru meta ledus gabalus mutē un grauza asiem, baltiem zobiem.
Dzert, – viņa elsoja, – dzert!
Mācītājs steigšus atnesa krūzi ūdens un uzmanīgi lēja sarkanajā rīklē. Vilkumāra ļāva dzidrumam tecēt sevī iekšā, tad aizvēra muti un ieklausījās, kā ūdens skalojas ap viņas seju, viņa šķita pēkšņi mirusi. Tad pēkšņi iegailējās acis, uzplauka kā atdzēries zieds. Tumšas, tumšas acis.
Valters apņēma viņai roku ap vidu un uzrāva kājās. Katrs solis lika sviedriem izspiesties uz vilkumāras pieres. Viņš nosēdināja vēlīno viešņu virtuvē uz krēsla, un pats apsēdās galdam pretī.
Tad tu esi Vilkumāra? – viņš pētīgi jautāja, ieliedams viņai glāzē mazliet bieza, salda ķimeļa. – Tu tos baložus palaidi Vasarsvētkos?
Māra sēdēja pretī ar sarkaniem vaigiem un melnām uzacīm, vājajā gaismā viņas acis bija uguns atblāzmā tumši sarkanas, viņa atbrīvojās no nonēsātā kažoka, tas nokrita uz grīdas kā čaula un atklāja smuidru stāvu plānā jaciņā; kājas un rokas viņai kailas. Pavisam bez zeķēm kājas tik smagos zābakos, neviļus nobrīnījās mācītājs. Viņas seja bija šaura, bet mati līdzīgi krēpēm – tumši un dadžu pilni. Ne tikai dadžu, smilgas, vārpas tur bija, ķērpji un skujas, un astoņpadsmit pavasari. Viņa paķēra nazi un nogrieza sev matus uz pieres, veselu sauju. Nu tie krita līdz uzacīm, ne tālāk un netraucēja saskatīt viņas acis.
Jā. Un tu esi mācītājs Valters.
Viņš atminējās Vasarsvētku dievkalpojumu. Cilvēki, kas toreiz sanāca, bija viņa paša draudzes, bet gaiši, pārāk spīdīgi priekš parastiem Vasarsvētkiem. Viņam jau uzreiz radās aizdomas, ka viņi ir kaut kam noskaņojušies, kaut kam ārpus Dieva un Vasarsvētkiem, kaut kam dzīvnieciskam, jo tikai dzīvnieciskais varēja likt tā gailēt viņu acīm – viltīgi un reizē naivi, cerīgi un reizē ļauni. “Mēs no dzīves burzīti, tiekam spiesti atzīt, laimes meklēdami, ka laimes esam bēguši, ka Dieva jūgs, kas mums likās par slogu, tiešām ir laipnīgs, un ka viņš mums uzlikts mūsu pašu labā,” mācītājs atcerējās sevi sakām, un tajā brīdī kāds baznīcā izlaida baložus. Baložiem pie kājām bija piesietas sarkanas skrandas. Mācītāju tobrīd nostūma no kanceles, viņš saprata, ka jākāpj lejā, un šie pārdesmit pakāpieni likās tik gari kā mūžs. Viss simtacu pūlis viņā lūkojās. Viņā un baložos. Viņš paklausīgi pagriezās un kāpa lejā no kanceles, juzdamies kails brienam satrakotā baznīcas liliju smaržā. Tur, augšā, baloži sitās un smagi laidelējās velvēs. Kad viņš nostājās uz akmens grīdas, pie viņa piegāja jauna meitene un iespieda rokās karogkātu. Karogkāts izšļuka viņam no rokām. Viņa pacēla to, stingra un spēka pilna, un vēlreiz deva viņam, vājiniekam, un tur pretī bija šīs pašas acis, patiesi! Tad kāds no muguras sāpīgi ar šautenes stobru iebadīja mugurā un teica: ej nu, suns, pie trakajiem vilkiem! Viņš juta, ka ceļgali trīc, ka šie tik zināmie, nu pēkšņi svešie ļaudis ar spožajām acīm var izdarīt ar viņu, ko vien vēlas, bet tad atcerējās sava garīgā tēva, vecā mācītāja Fridriha Alberta Grīna vārdus – ”nav cita ceļa, jo centieni nostiprināt baznīcas ārējās sienas noved tikai pie tās iekšējā sabrukuma”. Vai maz viņš visu šo atcerējās, varbūt tikai pirmos vārdus – nav cita ceļa – un tas viņu pēkšņi tik neprātīgi iedvesmoja, ka viņš izslējās stalts un ar svešo karogu starp svešajiem cilvēkiem izgāja Dieva gaismas pielietā pagalmā, itin visu sevi nolikdams Dieva priekša, ar šautenes stobru piespiestu mugurai, aiz viņa pūlis dziedāja – “Kam skanat jūs, drūmajie zvani, par velti jūs aicināt mani, par velti, es neiešu turp,” bet mācītājs Valters gāja turp un varbūt tai dienā un tai stundā kļuva patiesi dievticīgs, pirms tam daudzus gadus kalpojis un nezinājis neko par Dievu; nav cita ceļa, viņš pie sevis atkārtoja un gāja, un šautenes stobrs bija mugurā, un – ej, suns ej...
Labi tu toreiz izdarīji ar tiem baložiem, – mācītājs teica, ar smaidu iznirdams no atmiņu mākoņiem tik mīlīgi, ka no tiesas sabaidīja vilkumāru; tā vai pārstāja elpot un izbrīnītām acīm palūkojās mācītājā, – kur tu viņus saķēri?
Pie stacijas – ar tīklu, – viņa vienkārši atbildēja, noprazdama, ka pretīmsēdētāja laipnība ir neviltota. Viņa ieraudzīja arī, ka mācītājam ir debesu ziluma acis stipri iedegušajā sejā, matos sirmums un putna cēlums vaibstos. Tik tuvu viņa nekad nebija mācītāju redzējusi – viņa, vilkumāra, mūždien triektā un dzenātā bārene, bez tēva, bez mātes augusī. Mācītājs vienmēr bija tur, savos augstumos, bet viņa pa zemi dzenājās, kā jau vilkumāra, šur un tur par strādnieci, ko tādai ar mūždien melnām rokām baznīcā meklēt? Vienmēr viņam bija daudz zemes, bet vilkumārai ne smilkts puteklīša aiz nagiem; vai zemenes palasīdamai vai brūkleņu purvā allaž kāds dzina ārā – ārā, tā nav tava zeme, ārā! Un mācītāja sievas zirgi – pašā pilsētas vidū lielie steliņģi, zaļie aploki. Zirgi pātie, palsie, laukie un losie ar dūmakainu spalvu uz krustiem, tik smalku kā zīds – vai tiem varēja bez cimdiem tuvoties? Vilkumāra, garām iedama, daždien ļāva brīdi elkoņiem atkrist uz aploka kārtīm un cieši skatījās zirgiem acīs. Lielas un zilas kā plūmes tās vērās viņā, reizēm ar asaru acu kaktiņā, un Mārai likās, ka tie dzīvnieki raud par viņu, par vilkumāru, kamēr cilvēks drīz vien parādījās tur, uz augstajām lievenēm, un kliedza – prom, prom, tie nav tavi zirgi! Dzīvnieks par viņu raudāja, cilvēks dzina prom, tad tāda bija pasaules alga! Tad lai mācītājs ar putām uz lūpām runā par Dievu, bet tas nav viņai, vilkumārai, viņa dzīvo zemāk, zem Dieva, jā, dzērāja, jā, pīpmane, jā, Stīvera kroga ielasmeita, kā pirmīt mežsargs te tārgavoja, bet tikai tāpēc, ka viņš toreiz viņu nedabūja, dūmainajā istabiņā ienāca, gribēja uz palikšanu sataisīties, bet viņa iecirta ar pātagu tam šķērsām pār vaigu, tad viņš viņu arī par slampu visu acīs nogodāja. Un tad viņa vispār no cilvēkiem sāka bēgt, brālis, atnācis no cietuma, uzreiz viņas acīs kļuva par dievu. Iedeva viņai savu cietuma burtnīcu, še, saka, piezīmes no politiskās akadēmijas, mācies! Pirmajā lapā kā izzīmēts stāvēja Veidenbaums, tālāk Rainis, tad Aspazija. Kur Jaunsudrabiņš, kur Skalbe, kur Akuraters – minēja viņa savus mīļos, bet brālis nicīgi nosvilpās – tie, ko tie, jūtiņas un stāvokļus apdzied un apraksta, savu “es” izsmalcina līdz nejēdzībai, mājas viņi ceļ pie Stukmaņu stacijas, siltu kaktiņu gādā... Tu esi vilkumāra, neaizmirsti! To pašu vecāmāte teica, akla jau savā vecumā, padzirdēja tomēr viņus pulciņā plānus kaļam un no savas aizdurves izčīkstēja kā puslauzta egle – “tie ir tik patiesi un taisnīgi vārdi,” – viņa teica, – “mūsu ģimene taču arī zina, ko nozīmē trūkums. Ir mans tēvs, ir mana māte smagi strādāja, bet viņiem vienmēr trūka naudas. Cik žēl, ka dzīve paiet tik vienmuļi. Beidzot pienākuši pārmaiņu laiki.”
Kāpēc tevi par Vilkumāru sauc? Tu taču no Meņģeļiem esi?
Māmiņa no Meņģeļiem, agri nomira. Viņa pie trakajiem vilkiem strādāja. Mēs ar brāli no viņiem esam. Tie mūsu tēvi, tikai skopi pārlieku. Viņi jau ātrāk nomirtu, ne dotu mums savu uzvārdu.
Smaga atzīšanās vilkumārai šķita parāda atlīdzināšanu par negaidīto uzslavu par baložu saķeršanu. Atlīdzinājusi parādu, viņa atkal lepni sapurināja krēpes.
Tu arī biji klāt tajā otrajā decembrī? – vaicāja mācītājs tālāk.
Mēs ar brāli. Kādi septiņi tūkstoši cilvēku bija sanākuši. No katras debespuses pa divi tūkstoši. Bija vai nu dakšas, vai izkapts, vai duncis, dažam šaujamais. Lūsis visus valdīja kopā ar manu brāli. Trakie vilki un vēl citi bija ieslēgušies tur iekšā, netikām klāt, tur mūri, kalti vārti. Bet skaidrs bija, ka nekur nespruks. Lūsis iesūtīja zīmi, lai sešu stundu laikā nāk bez ieročiem laukā. Visu nakti stāvējām uz vakts, traki auksta nakts bija, kurināja jau ugunskurus un izlaupīja spirta brūzi, bet maz līdzēja. Kaut kādā brīdī viņi visi no turienes aizlaidās. Lūsis nolēma nededzināt.
Bet tu aizdedzināji?
Jā, – atzinās vilkumāra, un viņai tapa tik viegli, ka pati izbijās – viņa taču ne reizi nebija bijusi pie grēksūdzes. – Sāka degt agrā rītā. Sviedām pa logiem ar akmeņiem, lai gaiss tiek iekšā un rodas vilkme. Mēs ar brāli.
Pēkšņi atcerējusies brāli, kāds viņš augustā bija atnācis pie viņas, tievs un garš, un tādām acīm kā zaļiem dārgakmeņiem, notupies pie viņas ceļa putekļos, skatījies uz viņu un smaidījis, kamēr viņa atkārtoja – iešu pie darba, iešu pie darba, man nav laika, Ludīt! – šīs atmiņas vilkumāru tā satrieca ar savu taustāmību, ar savām krāsām un spēku, ka viņa atmeta kailās rokas no krūtīm un iekaucās – Ludvig!
Valters ļāva vilkumārai raudāt, tad prasīja:
Un kas šodien notika?
Nošāva.
Ludvigu? Ko vēl?
– Pagasta vecāko.
– Jēkabu Šķesteri. Par ko?
– Viņš toreiz Dagmāras vīru apcietināja pirms dedzināšanām. Otto Zurģi
nošāva, skolotāju Augustu Lauciņu – tikai par to, ka viņš novembrī bija Rīgā, kur lēma, ka visus priekšmetus turpmāk skolā jāmāca latviski, Andreju Brēmani, Andreju Sosti. Miķeli Lūsi sita, kamēr nosita kā suni. Viņi visi nu ir miruši.
Mācītājs nolieca galvu un neviļus sakrustoja pirkstus.
Dievs kungs ir mūsu stiprā pils, – viņš teica.
Mosties, mosties, reiz, svabadais gars, – vilkumāra iesāka skaitīt, acīm nelabi spīdot, kā lasīdama no brāļa cietuma burtnīcas.
Celies un salauzi kalpības spaidus,
Atpestī cietējus, klusini vaidus –
Mosties, reiz, brīvības celajais gars!
Tumšos varmākas zemē triec,
Svētos liekuļus – garīdzniekus,
Kuri melš krāpdami debesu niekus,
Ticības māņus pie malas liec.
Zemē kungus, kas lepnībā sēž,
Šķērdīgi putinot miljonu sviedrus,
Zemē kundzības draugus un biedrus,
Kas savus brāļus spaida un plēš.
Ar mierīgu smaidu Valters ļāva izskanēt pēdējai dzejoļa rindiņai un vilkumāras aukstajai piebildei:
Man žēl, bet arī jums, mācītāja kungs, jau spriedums parakstīts.
Es mīlu latviešu tautu un ienīstu katru, kas bez vēsturiskas jēgas mēģina aizpildīt kultūras plaisu ar nacionālu trakumu... ar piedzēruša pūļa trakošanu – viņš padomājis uzsvēra ar manāmu atvieglojumu, ka, runājot ar vilkumāru, viņam nav jāmeklē vienkāršāki vārdi par tiem, kādi tobrīd nāk prātā.
– Nu, jūs droši vien mīlat arī savus jājamos zirgus un medību suņus! – viņa nicinādama iesmējās.
– Es šodien aizlūgšu par tavu brāli un ļaušu to glabāt kapsētā. Bet neceri daudz – kad pienāks laiks, es aizlūgšu arī par tavu tēvu, kam nekad šī zeme vairs nebūs mājas.
Tad tu būsi nīstams no abām pusēm, - Māra atzina, tomēr viņas acis sludināja mūžīgo pateicību. Abi reizē viņi palūkojās uz lielo sienas pulksteni, tas rādīja uz sešiem vakarā.
Man vēl priekšā Ziemsvētku dievkalpojums – tev tāls ceļš. Uz kurieni esi nodomājusi iet?
Uz staciju, – cieti atteica vilkumāra, – man jātiek uz Rīgu. Tad tālāk jau redzēs.
Došu tev zirgu.
Nevajag. Es iešu ar tavu Dievu.
Nāc atgulies, – aicināja mācītājs, apdomājis viņas vārdus un neredzēdams, ko iebilst, – pāris stundas tu vari pūsties, tad tevi celšu augšā.
Viņš ieveda vilkumāru austrumu istabā, kur, pēkšņi skaidrēdamās, debess bija iesviedusi apaļu un mirdzošu pilnmēnesi. Vilkumāra liedzās atgulties dīvanā, viņa sakasīja uz grīdas no zvērādām tādu migu kā suns un nolikās snaust. Mācītājs atgūlās dīvānā, visu laiku paturēdams acīs viņas seju. Es iešu ar tavu Dievu, viņa bija teikusi, šis puscilvēks, puszvērs, kas bija pārāk daudz zaudējis. Pēc gariem gadiem stinguma ap Valteru sāka notikt brīnumi. Viņam šķita, ka vairs nav šķirības starp putnu, zvēru, cilvēku un Dievu, viss ir viens; vienreiz un mūžīgi. Mācītājam sareiba galva, viņam pēkšņi likās, ka viņš var lidot, ja vien vēlas, kāpēc ne, lūk, atsperties no šī drūmā nama un tur, uz to tālo, auksto mēnesi! Valters jau paslējās uz elkoņa, te meitene pēkšņi cēlās kājās, savā murgā novaidējās un ielēca mācītāja rokās, siltuma meklēdama.
Mosties, reiz, mosties, – viņa nočukstēja uz sapņa robežas.
Guli guli, – mācītājs teica bezgalīgā maigumā.
Viņš, turēdams plaukstās karsto, dārgo dzīvību, turpināja vērties viņas sejā, kas, mēness apspīdēta, bija tuvu pretī – miegā tik klaja un patiesa. Pēc laika mēness aizgāja uz dienvidu istabām, un mācītājs uzmanīgi modināja vilkumāru. Visas šīs stundas viņš bija prātojis par dzīvību un nāvi, juzdams viņas straujo elpu kā balodi sev uz kakla. Un viņš bija spiests atzīt, ka nezina it nevienas atbildes, izņemot to vienu – ticība. Ticība bija kas vairāk par mīlestību, tā bija mīlestība un darbība kopā, bet tāpat vien sadomāt ticību arī nevarēja, tā tomēr bija dāvana. Viņš gara acīm redzēja visus ļaudis, kas ticēja savam vīram vai sievai, vai bērnam, vai darbam, vai savam zirgam, vai savam netikumam, vai gluži nekam, un visu to dzīve bija jēgpilna. Un vēl viņš bija izdomājis, ka tauta nav ne tas, ko viņš piesauc no savas kanceles, vai tas, ko vilkumāra piemin, stāstīdama par saviem asinsdarbiem, tauta ir tas dzīvais spēks, kas netverams dvesmo no viņas, tas neizdibināmais.
Viņa jau pakustējās, viņa jau modās, viņa laida asinīs apžuvušos pirkstus pār mācītāja muguru un sajuta tur spārnus. Viņa nevēra vēl acis vaļā, viņa noglāstīja tos, jā, – viņam uz muguras bija sakļauti spārni. Bet viņš pavadīja viņu līdz lievenim un pacēla lākturi viņai nopakaļ, un viņas acis spīdēja uguns gaismā kā kaķim, kā sunim, kā stirnai, kā vilkam, kā cilvēkam nespīd. Viņa nozuda sniegputenī, tad panācās atpakaļ, noskūpstīja mācītāju uz lūpām un atkal pazuda kā nebijusi.
Vēlāk viņš Ziemsvētku dievkalpojumā pusnaktī baznīcā skatījās simtgalvu pūlī. Te viņi visi sēdēja – saknupuši, visu zaudējuši, viņi bija nolaiduši savas acis; visu sabradājuši viņi bija kļuvuši bezgala vientuļi. Kad vilki pret vilkiem karos, tad turies malā, – viņam atmiņā nāca vecā mācītāja Grīna brīdinājums. Tomēr viņam nebija bail, viņš taču atkal un atkal piedzīvoja Mūžīgo un bija par to pateicīgs. Sprediķa beigās viņš aizlūdza par Ludvigu Meņģeli un teica: tagad dziedāsim šo, un iesāka:
Dievs, svētī Latviju, – un redzēja, ka acis kā vaicādamas vērsās augšup, kur viņš stāvēja kancelē, sveču vaiņaga ietverts, bet viņš sevis nejauta, viņš viss bija viņi, kā viņi tur lēnām cēlās kājās, arī vilkumāras vecāmāte slējās augšā, raudāja, meta krustus ar greizajām rokām un lūdza par saviem bērniem; visi viņi cēlās un lūdza.
Marija Meņģele izceļoja uz Ameriku un līdz mūža galam nodarbojās galvenokārt ar lauksaimniecību.
Mācītāju Valteru Taubi nošāva 1906. gada 17. maijā ceļā uz baznīcu. Viņš brauca pajūgā. Vispirms bija nošauti zirgi, kučieris un tad arī pats mācītājs.