Kristaps Pētersons : Muzikālā botānika VIII - pārveidot pasauli, neko mazāk (0)
2009. gada 7. decembrī, plkst. 14:12
Rubrika: Citu idejas
Man ārkārtīgi patika ne tik senā ziņa par pieciem diskvalificētajiem Latvijas basketbola izlases sportistiem un vēl vairāk patika „termins” – tusētāju izlase. Vienkārši ir kaut kas informatīvo telpu spirdzinošs šajā skandālā. Jocīgi, ka koptās mūzikas lauciņā nav tamlīdzīga diskvalifikācijas precedenta. Vismaz viens komponists šeit prasīt prasās uz atskaitīšanu – ir gan uzdzīves slavinājumi mākslā, gan tīri sprigana sprēgāšana, gan pat mēģinājumi degradēt mūzikas stilus. Ja sarīkotu vienu paraugprāvu, būtu miers uz kādu laiku.
Runājot īsi un kodolīgi, šī autora mūzika ietilpināma divos raksturotājvārdos – teatralitāte un dažādas ārišķības. Pagaidām, nav vārdam vietas, tas darbojas tīri labi. Viņa paša labā gan ceru, ka tas nav viņa māksliniecisko meklējumu galapunkts, jo cilvēkam, paliekot vecākam, vairs tamlīdzīgas ākstības nepiedien. Turpinot tādā pašā garā,
Iesakām izlasīt
Rodas sajūta, ka viņu vada ja ne utopisks mērķis pārveidot pasauli, tad vismaz pēc iespējas lielāku tās daļu gan. Nu ko viņš lien sfērā, no kuras neko nesaprot? Tā nav kritika, tas ir tikai draudzīgs pieredzējušāka kolēģa aizrādījums. Brīžiem izskatās, ka viņš raksta mūziku ar vēlmi veikt sociālu eksperimentu. Brīžiem atkal, ka viņu nekas tamlīdzīgs neinteresē. Varētu vēlēties mazākais lielāku skaidrību viņa pozīcijās. Citādi neko nevar saprast.
Šim jaunajam komponistam derētu izlasīt un vislabākais iemācīties no galvas vienu uzrakstu – tas gan ir diezgan garš, bet pieļauju, ka, nedaudz pacīnoties, viņam izdosies. Saprotu gan arī, ka iemācīt vai ieteikt viņam neko nav iespējams, viņš tāpat darīs visu pēc sava prāta. Tomēr mēģināts vēl nav zaudēts. Šis uzraksts ir iegravēts uz kāda kapa pieminekļa, kurš atrodas Vestminsteres abatijā Londonā. Kaps datēts ar 1100. gadu. Un, tā kā uz to jau sen kā neattiecas autortiesību ierobežojumi, atļaujos to šeit citēt:
„Kad es biju jauns un brīvs un manai iztēlei nebija robežu, es sapņoju izmainīt pasauli. Kad es kļuvu vecāks un gudrāks es atklāju, ka pasaule nemainīsies, un tāpēc sašaurināju savus sapņus un nolēmu izmainīt savu valsti. Bet arī tā šķita nesatricināma. Kad sasniedzu sirmu vecumu ar pēdējiem izmisīgiem centieniem, es nolēmu izmainīt tikai savu ģimeni, tos, kas man ir vistuvākie, bet arī tas nenotika. Un tagad, kad es guļu uz nāves gultas, esmu nonācis pie atziņas, ja es pirmāmkārtām būtu izmainījis sevi, tad es ar savu piemēru būtu spējis izmainīt savu ģimeni. Pateicoties savu tuvinieku iedvesmai un atbalstam es būtu spējis izmainīt arī savu valsti un kas to lai zina – varbūt būtu izmainījis arī visu pasauli.”
