Kristaps Pētersons : Muzikālā botānika VII - varbūt naivi, varbūt super (0)
2009. gada 7. decembrī, plkst. 14:10
Rubrika: Citu idejas
Naivisma un vienkāršības apoloģēts, daži teiktu – arī grafomāns, bet vienlaikus viens no spēlētākajiem Latvijas autoriem ārpus valsts robežām. Ir pilnīgi skaidrs, ka kompozīcija viņam ir dzīvesveids. Vieglums, ar kādu viņš rada savus darbus, nemaz ne tik reti atspoguļojas arī viņa mūzikā – vieglums ir nenopērkama manta. Katrs no mums savā dzīvē (vismaz neapzināti) tiecas pēc viegluma sajūtas, un diemžēl tikai nedaudzi šo stāvokli prot sasniegt. Diez kas nav.
Īstai mūzikai it kā ir jābūt smagai un nopietnai, dažuprāt. Negribas strīdēties, bet pat ja tā – kā gan tā varētu pilnvērtīgi eksistēt, ja šai ar sirds asinīm rakstītajai mūzikai nebūtu pretmeta. Dažbrīd galīgi riebjas klausīties kārtējo izsāpēto vēstījumu par esības eksistenciālo jēgu. Šis komponists piedāvā eksistenciālās esības vieglumu neatšķaidītā veidā.
Iesakām izlasīt
Turpinot tādā pašā dualitātes garā, pilnīgi neviļus nākas secināt, ka daudzskaitlī vārda „galējība” jēgu iespējams definēt arī kā latviešu tautas sakāmvārda „abi gali ūdenī” skaidrojumu. Pieļauju, ka dažiem mūsu pasaules dalībniekiem būtu interesanti sagaidīt kādu (līdz šim nezināmu), kurš šos abus galus no ūdens izvilks un sasies kopā.
Laiku pa laikam uzrodas tādi, kuri savā mākslā iedabon iekšā perfektu struktūru un skanējuma vieglumu ar tādu satura blīvumu, ka paķer līdz kaulam – respektīvi, sasniedz pilnību. Tādi cilvēki vienmēr jauc nost līdzšinējos spēles noteikumus [1], viskautko reformē un cenšas citos kaut ko mainīt, mazākais uztverē (Ravels, piemēram). Kā zināms, cilvēki parasti par šādiem subjektiem tā pa īstam sāk interesēties pēc viņu došanās labākos medību laukos. Lielākoties tādēļ, ka viņi šķiet mēreni bīstami – nav iespējams viņus uztvert kā visus. Tāpēc, lai nesabojātu sev dienu un neiedzīvotos kultūršokā, drošāk palikt pie nepilnībām (jeb galējībām) – tur vismaz ir skaidri spēles noteikumi . Ar mierīgu sirdi „vērsim pie ragiem” (jeb pilnībām) var ķerties un padarīt ērtas tad, kad tās [pilnības] ir veiksmīgi kremētas – tad ir droši viņu veikumu un uzskatus interpretēt un pielāgot. Cilvēkiem patīk darboties, un lauks te paveras plašs. Tad arī nepilnības saberzē rokas un atrod pilnībā ko sev noderīgu, izrotā savu mākslu ar to kā auto ar vimpeli un dodas pretī saulainai tālei.
Gadās arī tā, ka mūzika ir tukša. Kad jāslēpjas aiz gaismām, horeogrāfijas vai vēl kā vizuāla. Daži (tostarp arī es) saistībā ar saviem sacerējumiem ir īpaši iemīļojuši izstrādāt un pēcāk izklāstīt dažādas koncepcijas (diezgan bieži arī interesantas), kurām pārsvarā gadījumos ar to, kas patiesībā skan, ir visai attāla saikne. Un tad ir tā, kā ar krāsnīm dažreiz – nu, nevelk. Neko nevar darīt – šī komponista mūzikai nekas tāds papildus nav vajadzīgs, pietiek ar ģeniālu izpildījumu, un viss ir kā nākas, un dzīve ir skaista.
[1] Iztēlojieties autovadītāju, kurš ir pārliecināts par to, ka Latvijā būtu ieviešama Anglijas pa ceļu braukšanas sistēma, un mierīgi sāk īstenot savu pārliecību praksē. Varētu būt, ka izceļas daži starpgadījumi.
