Haralds Matulis: Vakars ar maestro (novēlējumi 2005. gadā) (15)
2005. gada 6. janvārī, plkst. 22:28
Rubrika: Redzējumi
Man nav pat žaketes. Es stāvu operas vestibilā, apkārt švītīgi ļaudis tumšos mēteļos. Pakalpīgi, bet noderīgi portjē regulē ļaužu plūsmas. Te nav mūsu vieta - mēs nolemjam kāpt augšā. Uz pirmo balkonu, tur mūsu vietas.
Tiekam novirzīti pa labi no galvenās ieejas. Pārvarot īsu koridoru ar pagriezienu vidū, nokļūstam kāpņu piekājē. Sienas lampas, paklāji, atturīgs, bet mājīgs sienu krāsojums, tas viss rada tādu iespaidu, ka mēs ar draugu pazaudējam runas spējas. Soli pa solim tuvojoties kāpņu augšai, pārņem svētsvinīga sajūta - gluži tā, it kā būtu 2004. gada 28. decembris, un tūlīt būtu jāsākas Vecgada vakara galā koncertam. Pie garderobes steidzos vilkt nost masīvo vamzi, kas tik ļoti neiederas Baltā nama glamūrajā atmosfērā. Skaidrs, ka veste, pusmētelis un lakotas kurpes būtu labāk, a ko lai dara, pašapzinīgi sniedzu garderobistam savu ādeni. Tavu nelaimi, atceros, ka man ir vēl arī mugursoma. Izņemu no somas divus ābolus. Aizvēris tā, lai neviens neredzētu manus lekciju konspektus, mācību grāmatas un, nedod dievs, šefa netīro veļu, sniedzu somu garderobistam, kurš nekā nesaka, uz mani pat neskatās, tomēr paņem gan.
Ceļš uz zāli nu ir vaļā. Bet draugs, kurš dabūjis man brīvbiļeti uz šo koncertu, saka, ka programmiņa tagad esot jāpērk man. Sirds sažņaudzas, bet neko iebilst nevaru. Pie durvīm stāv sērkociņu pārdevēja, kas maisu ar sērkociņiem atstājusi kalpotāju garderobē, un izrāžu laikā vareniem kungiem par prieku tirgo koncerta programmiņas. Velku no portmoneja saņurcītu piecīti un sniedzu nabaga bērnam, bet viņa man atbild: „for free”. Sirds atkal sažņaudzas: „Nabadzīte!”, bet zāles gaismas jau vijīgām rokām aicina.
Mums ir labas vietas: ja paceļ galvu, skats paveras tieši uz lielo lustru, paskatoties pa kreisi - labi tērpti kungi un dāmas, paskatoties pa labi - tas pats, vienvārdsakot nav jābaidās, ka nodziestot gaismai, sāksies kādi muļķīgi ekscesi, vai kāds garnadzis aiznesīs manu portmoneju. Draugs lūdz, lai neēdu ābolus izrādes laikā. Novīpsnāju, bet piekrītu, - esmu mākslas pazinējs, nespļaušu jau akā, no kuras dzeru. Viņš, mans draugs, turklāt ir bijis Eiropā, zina, kas pasaulē darās - uz Jāņiem bija aizbraucis uz Alpiem paslēpot, bet rīt brauks uz Tamperi un pavadīs Jauno gadu tur. Steigā esam aizmirsuši paņemt binokļus, bet ko nu vairs, gaisma dziest, priekškars veras un - ko mēs redzam?
Redzam uz skatuves Operas simfonisko orķestri. Bet pašā centrā, skatuves priekšā, pie klavierēm - maestro. Pa kreisi no maestro Māris Briežkalns ar sitamajiem instrumentiem. Pa kreisi no Māra Briežkalna maestro draugs ar kontrabasu, no Igaunijas.
Džeza ritmos līgojas visa zāle. Melanholiskais valsis, Bēthovena rondo c-moll, barkarola no Čaikovska gadalaikiem, viss tiek padarīts par vienu vienīgu džeza un svinga virpuli. Mēs ar draugu plaudējam līdzi citiem. Es jūtos kā dzemdību traumu pārvarējis. Paskatos uz viņu - acis ieplestas, mute vaļā, siekala tek. Redzu, ka arī viņš ir pārvarējis. Esam atgriezušies septiņdesmito gadu beigās.
Koncerta kulminācija ir otrajā daļā, kad čellam pie pirmās pults korpuss atspīd tik siltā tonī, ka gribot negribot gribas tā pavadīt visu 2005. gadu. Un lai viss būtu kā tajās grodajās Holivudas filmas, kur krāsas ir siltas, kadrējums nevainojams, un vienmēr ir interesanti. Kur vari būt drošs, ka režisors tevi nepiečakarēs, un neparādīsies slapjdraņķis, pelēcība, eksistenciāla moralizēšana vai bezpajumtnieki. Gribu, lai ir kā Končalovska „Maria’s Lovers” un Kronenberga „Naked Lunch”, un gribu, lai ir kā „Apokalipsē”, valkīru koris un helikopteri uz lecošās saules oranžā fona.
Un ja vēl to varētu prasīt, tad gribu, lai vienmēr fonā skan marši simfoniskā orķestra izpildījumā, un izceļas lai metāla pūšamie instrumenti. Bet ja vēl to varētu lūgt Santa Klausam, tad nākamajā reinkarnācijā es gribu pārdzimt par Štāba orķestra trombonistu.
P.S. Muzikāli sveicieni:
1. Skan kā minimālisms (pirmā minūte), bet patiesībā to radījis komponists, kurš miris 1937. gadā.
2. Skan kā Štrauss, bet arī šo patiesībā radījis komponists, kurš miris 1937. gadā.
