Heinrihs Bells: Smējējs (4)

2009. gada 2. decembrī, plkst. 15:12

Rubrika: ¼ Literatūra

Tuvojoties ikgadējiem Prozas lasījumiem, kas kļuvuši par pieprasītu un iemīļotu literatūras notikumu, publicējam Heinrika Bella stāstu "Smējējs", ko piedāvā tulkotājs Valdis Jansons. Heinriku Bellu Latvijā vairāk pazīst pēc viņa romāniem: "Biljards pusdesmitos", "Grupas portrets ar dāmu" un "Ar klauna acīm" (visi: Helmas Lapiņas tulkojumā), kas nesen pieredzēja atkārtotu izdevumu Latvijā. "Smējējs" ir viens no autora agrīnajiem stāstiem. Turpmāko nedēļu laikā piedāvāsim īpaši daudz pašmāju un ārzemju prozas darbu.

¼ Satori


Kad jautā, kāda ir mana profesija, mani pārņem mulsums: es sarkstu, stostos, lai gan esmu drošs cilvēks. Es apskaužu visus, kuri var pateikt: esmu mūrnieks. Es apskaužu frizierus, grāmatvežus un rakstniekus, jo šo profesiju nosaukumiem nav nepieciešami komentāri. Diemžēl esmu spiests atbildēt uz precizējošiem jautājumiem, un tad man nākas teikt: „Es esmu smējējs". Pēc tam man parasti jautā: „Vai jūs šādi pelnāt sev iztiku?” un es godīgi saku: „Jā”. Es, tiešām, pārtieku no saviem smiekliem, un es dzīvoju labi, jo pēc maniem smiekliem – runājot biznesa valodā – ir pieprasījums. Es esmu labs, pieredzējis smējējs, neviens nesmejas kā es, un neviens tā nepārvalda šīs mākslas nianses. Ilgāku laiku – lai izvairītos no grūti atbildamiem jautājumiem – es dēvēju sevi par aktieri, taču mana mīmika un runas dāvanas ir tik nepietiekamas, ka šāds apzīmējums šķiet galīgi neatbilstošs: es mīlu patiesību, un patiesība ir tāda: es esmu smējējs. Es neesmu ne klauns, ne komiķis, es neuzjautrinu sabiedrību, bet atveidoju jautrību: es smejos kā Romas imperators vai iemīlējies ģimnāzists, 17. gadsimta smiekli man padodas tik pat labi kā smiekli 19. gadsimtā, un, ja nepieciešams, es smejos kā visi sabiedrības slāņi, visas vecuma grupas: es to vienkārši iemācījos pašmācības ceļā. Manās krūtīs dreb Amerikas un Āfrikas smiekli, balti, sarkani, dzelteni smiekli – un par attiecīgu honorāru es tos atskaņoju.
Es esmu kļuvis neaizstājams, smejos skaņuplatēs, magnetafonu lentās, un raidlugu režisori izturas pret mani ar cieņu. Es smeju grūtsirdīgi, mēreni, histēriski – smeju kā tramvaja konduktors vai pārdevēja palīgs pārtikas veikalā; rīta un vakara smiekli, pusnakts smiekli un smiekli krēslas stundā, vārdu sakot: vienmēr un visur, kur jāsmejas: es smejos.
Šāds darbs, protams, prasa īpašu piepūli, jo – un tas ir mans kroņa numurs – es varu piedāvāt arī lipīgus smieklus; tāpēc esmu neaizvietojams arī trešā vai ceturtā ranga komiķiem, kuriem reizēm jābaidās, ka klausītāji smieklīgās vietas varētu palaist garām, un tā es ik vakaru sēžu varietē salonā kā apmaksāts aplaudētājs, lai programmas vājākajās vietās atskaņotu lipīgus smieklus. Precīzs pasūtījuma darbs: mani sirsnīgie, mežonīgie smiekli nedrīkst pasprukt ne par agru, ne par vēlu, tiem jānāk pareizajā brīdī – tad es drusku eksplodēju, un klausītāji rēc man līdzi, un komiķa viduvējais priekšnesums ir glābts.
Tad es pārguris slīdu uz garderobi, uzvelku mēteli un esmu laimīgs, ka darbadiena ir galā. Mājās mani parasti sagaida telegrammas „Steidzami vajadzīgi Jūsu smiekli. Ieraksts otrdien” – un jau pēc dažām stundām, nolādot likteni, es sēžu pārkurinātā ātrvilciena vagonā.
Visi sapratīs, kādēļ brīvdienās vai atvaļinājuma laikā es nevēlos smieties: slaucējs ir priecīgs, uz mirkli aizmirstot govi, mūrnieks priecājas, ja var aizmirst ķelli, bet galdnieka mājās parasti ir remontējamas durvis vai atvilktnes, kas veras tikai ar piepūli. Konditori mīl skābus gurķus, miesnieki marcipānu, matadori labprāt spēlējas ar baložiem, bet bokseris nobāl, kad viņa bērnam pa degunu tek asinis: es to visu saprotu, tādēļ brīvajā laikā nekad nesmejos. Esmu nopietns kā nāve, un ļaudis mani uzskata par pesimistu. Varbūt viņiem ir taisnība.
Laulības sākumā sieva man bieži sacīja: „Nu, pasmejies mazliet!”, taču tagad viņa ir sapratusi, ka šo vēlēšanos es nespēju izpildīt. Es jūtos laimīgs, atbrīvojot saspringušos sejas muskuļus, un, veldzējot savus pārkairinātos nervus dziļā nopietnībā. Jā, arī citu smiekli man krīt uz nerviem, jo pārāk atgādina manu profesiju. Mūsu laulības dzīve ir klusa un mierīga, jo arī sieva vairs nemāk smieties: ik pa brīdim es manu, kā viņa man uzsmaida, un arī es tad smaidu. Mēs sarunājamies gandrīz čukstus, jo es ienīstu varietē trokšņus, ienīstu trokšņus, kādi iespējami uzgaidāmajās telpās. Paziņas mani uzskata par noslēgtu. Varbūt tāpēc, ka man pārāk bieži jāvirina mute, lai smietos.
Ar nekustīgu seju es eju cauri dzīvei, reizēm atļaujoties maigi pasmaidīt, un es bieži domāju, vai es kādreiz esmu smējies? Es domāju: nē. Arī radinieki apgalvo, ka kopš bērnības esmu bijis pārmērīgi nopietns.
Es smejos dažādos veidos, taču savus smieklus es nepazīstu.

No vācu valodas tulkojis Valdis Jansons


Pēdējie komentāri:
  • Franzio La Pero 02.12.09 21:56

    vov

  • bjustinja 04.12.09 0:35

    ohō, esmu sajūsmā par šo gara darbu - neizmērojami dziļš :)

  • etc 04.12.09 14:10

    short but noble


Piedalies diskusijā:
Komentāru forma

Dienas citāts

    "Literatūras noriets iezīmē nācijas norietu."

    Johans Volfgangs fon Gēte


Parakstīties uz ¼ Satori jaunumiem