Klāss Vāvere: Es arī spēlēju bītlos (16)

2009. gada 30. novembrī, plkst. 22:11

Rubrika: ¼ Literatūra

Teksts pirmo reizi nolasīts Klāsa grāmatas "101 mūzikas albums vērtīgai kolekcijai" atvēršanā ¼ Satori grāmatnīcā 2009. gada 26 novembrī.

Es biju 13, 14 gadu vecs puišelis, kurš cenšas apjēgt, kas viņš ir, kur viņš ir un kas no tā visa gaidāms. Man patika grāmatas un mūzika. Manas mīļākās grupas bija tās pašas, kas visiem – Kiss, Slade, Abba, Boney M, Smokie plus ikmēneša aktualitātes. Fiziski biju puslīdz attīstīts, katrā ziņā ne tizlenis. Tiesa, biju pasīka auguma un traki lecīgs, tādēļ regulāri dabūju pa muti no pagalma krieviem. Skolā sekmes bija vidējas, taču nekādas īpašas problēmas, atskaitot milzīgu garlaicību, neatceros. Par sevi, šķiet, nebiju pārāk sliktās domās, taču, salīdzinot ar klases sportistiem, gudrīšiem vai meiteņu favorītiem, bija skaidrs, ka... nu tā, nekā īpaša.

Taču tad notika kaut kas ļoti būtisks. Kaimiņš Ilgvars man magnetofona lentē ierakstīja skaņuplati, kas saucās Introducing… The Beatles. Jau krietni vēlāk noskaidroju, ka tas bijis visai reti sastopams izdevums, Beatles pirmais albums ASV, klajā nācis dažas nedēļas pirms manas dzimšanas, patiesībā – saīsināta viņu Anglijā izdotā debijas plate Please, Please Me. Taču tobrīd par to neko nezināju un tas arī nebija svarīgi. Svarīgi bija tas, ka šīs simtgadīgās dziesmas (Beatles nepastāvēja jau 7 gadus, un tā ir mūžība, ja tev pašam nav pat 15), ko neviens no maniem draugiem, protams, neklausījās, mani uzrunāja spēcīgāk par visu citu, ar ko biju saskāries. Es pirmo reizi tik spilgti aptvēru, ka šajā pasaulē kaut kas ir domāts tieši man. Protams, es arī agrāk biju dzirdējis par bītliem. Pat dīvainajā valstī, kur tolaik dzīvoju, bija nopērkamas dažas mazas melnas platītes ar viņu dziesmām, tās šad tad skanēja radio un, šķiet, šis nosaukums tika garāmejot pieminēts arī skolas mācību programmā. Taču skolā stāstīja, ka ģēniji ir arī Leons Paegle, Pauls Dambis un Mocarts, un tam es tik viegli nenoticēju. Protams, es tādēļ neizaugu par galvas tiesu, nesāku spīdēt ķīmijas kontroldarbos (lai arī mans tēvs bija ķīmiķis, šis, šķiet, visos skolas gados bija vienīgais eksāmens, kurā es pārliecinoši izgāzos), pagalma krievi mani nesāka uzrunāt uz ‘jūs’, un meitenes nesūtīja zīmītes. Nē, bet Džons, Pols, Džordžs un Ringo man deva patvērumu, kurā beidzot varēja drusku atslābt un aizmirst smacējošo sajūtu, ka dienas iet tukšgaitā un nekas nenotiek, ka es tūlīt nokavēšu kaut ko svarīgu un uz visiem laikiem palikšu viens un stulbs. Cilvēks, kurš atklājis ko tādu, vienkārši nevar būt stulbs un viens ne tik. Es nedomāju par to, ka bītlus ir mīlējusi un mīl puse pasaules; vēl vairāk – es ne mirkli nešaubījos, ka esmu izdarījis unikālu atklājumu, un tādēļ arī pats esmu unikāls. Jo viņi man ļāva tādam justies. Pirmo reizi pa īstam uztvertā populārās mūzikas spēja, reizē vēršoties pie miljoniem, katram pateikt kaut ko ļoti personīgu, mani šokēja tik ļoti, ka neesmu atguvies joprojām, un turpinu meklēt katru iespēju atkārtot toreiz piedzīvoto.

Kā zināms, mūzikas fana attiecības ar viņa sajūsmas objektu iedalās trīs fāzēs. Pirmā – tas ir lepns, par to, ka atšķiras no pūļa, jo zina un mīl mūziku, ko citi nezina un nemīl. Otrā – apzinādamies savu izredzētību, tas mēģina pūli pārtaisīt pēc sava ģīmja un līdzības, un visiem uzbāžas ar savu mīļāko mūziku. Un visbeidzot – kad viņa favorītus ir novērtējuši arī citi, seko atklāsme, ka attiecīgā grupa vairs nevelk, jo par to sākuši jūsmot visādi idioti. Es laikam neesmu īsti pilnvērtīgs fans, jo pēdējo stadiju savā attīstībā – vismaz Beatles gadījumā – neesmu sasniedzis joprojām. Divas pirmās gan izgāju smagā formā.

Beatles karjera ir neizsmeļama leģendu krātuve, un sazin kur es biju sagrābstījis šādas tādas gudrības, ar ko krist uz nerviem pārējiem. Vai zinājāt, ka Džons ir precējies ar japānieti? Karaliene viņiem piešķīrusi ordeņus, bet Džons savējo aizsūtījis atpakaļ. Paulītis īstenībā esot sen miris, bet aizstāts ar dubultnieku. Par vienu apvienošanās koncertu viņiem piedāvāts miljons katram, bet šie atteikušies… un tādā garā. Nezinu, ko par to domāja apkārtējie, taču man tas ļāva justies svarīgam, interesantam un gudram. Tādam, kurš kaut kas ir. Savas apsēstības eiforijā mazajai māsai iestāstīju, ka pats „agrāk spēlēju bītlos, bet tad aizgāju, jo mēs pārvācāmies uz Iļģuciema dzīvokli”. Neesmu sadūšojies pajautāt, bet, šķiet, viņa tam ticēja. Tomēr, jāatzīst, ka īstenībā vēlmes kaut ko spēlēt – vienalga, bītlos vai Eolikā – man nebija pat tolaik. Šķiet, nekas tāds man pat nebija ienācis prātā – kādēļ, ja reiz tāpat ir tik daudz lieliskas mūzikas, ko klausīties?

Taču, kā visas nopietnas attiecības, arī šīs neiztika bez sarežģījumiem. Veci bītlu fani joprojām zina, ‘sarkano’ un ‘zilo’ izlasi – pirmajā ir apkopoti grupas agrīnā perioda (1962 – 1966) hiti, bet otrajā –vēlākās dziesmas (1967 – 1970). Laikā, kad jau uzskatīju sevi par īstu lietpratēju, tiku pie zilās. Šoks un neizpratne. Kas tas ir? Kur jaukie, mīļie bītli, kas divminūšu dziesmās spēja pateikt, ka pasaule ir skaista, ja tu esi jauns un nekas cits nav svarīgi (nē, dziesmu vārdus es nesapratu; taču tas bija tas, ko es tur sajutu – kā izrādās – pareizi)? Kur lipīgie piedziedājumi? Kur skaidrās un skaistās melodijas? Kas, pie velna, ir Strawberry Fields Forever? Magical Mystery Tour? Lucy In The Sky With Diamonds?!!!! Tā taču ir pavisam cita grupa! Un pavisam cita mūzika. Bija atklājies kas šausmīgs (un līdz pat šim brīdim tas ir bijis tikai man vienam zināms noslēpums). Rīgas 41. vidusskolas 8.b klases bītlu eksperts ir pazinis tikai grupas agrīno, „sarkanā” perioda mūziku, un izrādās, ka viņu vēlākajiem ierakstiem tā līdzinās tikpat maz kā rātni sasukātie, kārtīgos uzvalciņos tērptie jauneklīgie bītliņi pinkainajiem, bārdām noaugušajiem nobriedušajiem bītliem daudzajās bildēs pie manas istabas sienām. Tas, ko es visu laiku domājos zinām, pazīstam un mīlam, izrādījās niecīga daļa no pilnas ainas. Kas viņiem noticis? Pirmajam mulsumam pārejot, sekoja atskārsme, ka planēta vārdā Bītli ir daudz aizraujošāka un bagātāka, nekā biju domājis. Un es vēl daudz nopietnāk centos to iepazīt un saprast. Starp citu, nedaudz vēlāk pārliecinājos, ka viņu vēriens spēj samulsināt ne tikai mani. “Ko tu gribi man iestāstīt? Tie taču nav bītli!” – tik sašutusi bija klases skaistākā meitene, kad gribēju paspīdēt ar nesen dabūto Revolver ierakstu. Tā ar klasesbiedreni man nekas nesanāca. Bītlu dēļ. Taču esmu viņiem to piedevis. Ne tādēļ, ka būtu augstsirdīgs, bet tādēļ, ka viņi – un arī Revolver – man ir devuši daudz citu prieku. Tā ir bītlu vaina, ka līdz pat šim brīdim man maz kas sniedz vairāk baudas par to, ko gūstu, klausoties mūziku, un jāatzīstas, neko daudz vairāk kopš tā laika arī neesmu darījis.

Protams, man joprojām patīk visiem, kas to vēlas un ne, uzmākties ar to, ko esmu uzzinājis un iedomājos saprotam. Tādēļ savulaik sāku savus mīļākos mūziķus aprakstīt presē un tādēļ tagad, gandrīz 30 gadus vēlāk, esmu uzrakstījis grāmatu par 101 pieturvietu šajā ceļojumā.

Es neteikšu, ka tajā aprakstīts 101 vislabākais albums pasaulē, kaut daudzi no pieminētajiem noteikti varētu uz līdzīgu godu pretendēt. Neteikšu, ka šie albumi pārvērtīs jūsu dzīvi, padarīs jūs par labākiem vai veiksmīgākiem cilvēkiem. Taču nebrīnīšos, ja kas tāds notiks. Protams, ir vilinoši uzskatīt, ka patiesas vērtības runā pašas par sevi un neprasa paskaidrojumus, taču kopš atgadījuma ar bītlu zilo izlasi esmu pārliecināts, ka tās saprast un iemīlēt ir daudz vieglāk, ja zinām to rašanās priekšvēsturi un kontekstu. Īpaši, ja mākslas darbs ir radies ne gluži šodien un ne gluži šeit. Un es ļoti ceru, ka šī grāmata var palīdzēt atklāt, saprast un iemīlēt mūziku, kura – es nešaubos – ir tā vērta.

Visbeidzot – es joprojām uzskatu, ka visu laiku nozīmīgākā un brīnišķīgākā grupa ir The Beatles. Viņi ir iemesls, kura dēļ populāro mūziku iespējams uztvert nopietni, un viņu sagatavotajā augsnē tā turpina dzīvot joprojām. Es mīlu visus bītlu albumus (galvenie favorīti gadu gaitā ir daudzkārt mainījušies, pēdējā laikā tie ir abi grāmatā aprakstītie), bet priekšroku jau sen dodu viņu vēlīnajam – „zilajam”, nevis „sarkanajam” – periodam. Taču arvien biežāk man nedod mieru jautājums – vai mana dzīve veidotos citāda, ja es vispirms būtu dzirdējis nevis agrīnā, bet brieduma perioda bītlus? Varbūt es nospriestu, ka diez kas nav – ko gan var gribēt no vienas senilas grupas? – un turpmāk par viņiem neliktos ne zinis, bet atklātu, teiksim, organiskās ķīmijas burvību? Protams, es to nekad neuzzināšu, bet ticu, ka tā varēja notikt. Jo es ticu, ka mūzika spēj mainīt dzīvi. Taču, ja jūs man prasītu, ar ko sākt mīlēt bītlus, es laikam teiktu – sāciet no vidus, ar Rubber Soul, šīs grāmatas 22. lappusē.