Donāts Petrošus: Copy and paste (3)
2009. gada 27. novembrī, plkst. 15:11
Rubrika: ¼ Literatūra
Donāts Petrošus (Donatas Petrošius), lietuviešu dzejnieks; dzimis 1978. gadā, beidzis Viļņas Pedagoģisko universitāti, kur studējis lietuviešu valodu un literatūru. Petrošus pirmais krājums „Iš tvermės D” ( "No izturības D") iznācis 2004. gadā un tika apbalvots ar divām prestižām balvām par debiju dzejā. Jaunākais krājums "Aoristas" ("Aorists") iznācis šogad; nosaukums apzīmē specifisku darbības vārda formu vairākās indoeiropiešu valodās. Donāta Petrošus dzejoļi iekļauti antoloģijā „Orbīta 5” (2009). Latviski Petrošus dzeju atdzejojis arī Jānis Elsbergs (krājumā "Lietuviešu un latviešu dzejas diena", 2006).
Donāts Petrošus piedalīsies arī atdzejas semināra lasījumā, kas notiks sestdien, 28.novembrī 18.00 Satori grāmatnīcā.
Divas robežteritorijas ar pārnēsājamo galvaspilsētu
Mēs nolēmām nojaukt Urbju Rūpnīcu, jo saurbts jau pārāk daudz. Apkārt caurumi vien, tajos, šķiet, bolās kaut kādas acis, gluži vai neērti paliek.
Rūpnīcas vietā pacelsies modīgs kinoteātris, blakus būs policija. Triumfēs Kulturāla Atpūta un Kārtība – mūsu pilsētā ātri viss mainās.
Arhitektūrā – jānomaina vien ģenētiski svešais ķieģelis – riebīgo horizontāļu vietā pacelsies diženi kupoli – kā trolejbusu jumti, kurus kāds Lielais un Labais ar galvu izliecis apaļus.
Nolemts nojaukt Urbju Rūpnīcu, jo tā ir kā kauna traips pilsētā, kurā ekskavatoriem nepietiek zirgspēku, lāpstām roku un produktiem ar īsu derīguma termiņu – rīkļu.
Ceļiniekam pilsēta sākas ar stacijas kvartāliem, pat tad, ja viņš savu ceļojumu vēl tikai plāno. Te tad es arī nopirkšu Baltkrievijas vīzu, lai arī neko nevēlos mainīt, jo nezinu plānu. Es tikai sūtīšu tur, aiz sienas, vēstules bez adresēm, katram gadījumam man vienmēr ir līdzi divpirkstu šautene, (he-hei!) šautene-nošautene.
Mēs kašņājam, skrāpējam grunti ar nagiem un dzirdam – kāds Lielais un, pats par sevi saprotams, Labais, no augšas rok pretī mums – ohoho! – nu, burtiski: taisni no tiem augstumiem – un pie mums.
Sagrūs Urbju Rūpnīca, skatītāji aizraksies kur nu kurais
uz visām Četrām Debespusēm. Kam Baltkrievijas vīza, tam
tiks visa Bizantija, kad pārkāpšu robežu, cēloņi
atdalīsies no sekām, pār apvārsni nolaidīsies
dižens priekškars, masu kapos nokrakšķēs kauli; kā nelāgā
sapnī: cik labi tiem, kas kļuvuši akli jau virsotnē, neredz, kā
spēlējas naži, kā dūmo kūdrāji, kā virtuālā galvaspilsēta
liek sagrūsties kopā divām – ne zemes un arī ne debesu –
teritorijām, dvēseles braukājas tukšos liftos:
urbdamās turp un atpakaļ mirdzošā mākoņu plazmā,
berot uz galvām pelnus no mūsu svētkiem; viņas,
dvēseles, nefiksē it nekādi radari, tās notālēm atgādina
blandoņas Zodiaka zīmes, laika maiņas – tik ātri
tagad viss mainās mūsu pilsētā,
ilga un laimīga dzīve arvien retāk attaisno sevi
Pamanīto kļūdu labojums
Vismaigākā dzīvo Stikla kalnā, otrā pilsētas malā.
Mani apbur ik mirklis kopā ar viņu.
Es mīlu viņu, princesi – tā arī ir mana ars poetica.
Dažreiz viņa dodas uz Alpiem vai Mazāziju, atstāj man
kaķus, papagaiļus un trīsistabu nemieru. Līdzko viņa ir projām,
visas viņas nevainīgās burvestības gūst piepešu spēku.
Nezinu, ko tas viss nozīmē, tā jau var zaudēt prātu,
lai pasteidzinātu laiku, eju uz poliklīniku,
pierakstos kardiogrammai, vairs nesekoju,
kas notiek fotogrāfijas pasaulē. Pa nakti atceros
mūsu bezvārdu sarunas, to stilu un
sintaksi. Simtreiz pārrakstu katru
vārdu, cerēdams, ka tas kļūs par viņas pilnības atspulgu,
tomēr skaidri zinu, ka neatradīšu piemērotas
atbilsmes valodā, tāpēc visi mani tīrraksti – tikai
viens bezgalīgs kļūdu labojums
Copy and paste
Kad iemīlos – taisni tā arī pasaku: mīlu tevi
bet Viņa vienmēr aizdomājas: nu nu nu –
gan jau tu arī kādreiz atradīsi sev laimi
tici
kad sēžu netālu sievietēm lekcijās
lasītavās viņas klusē un klusē un klusē te
viena teica: tev atrasties blakus nav iespējams –
tu tik gudrs izskaties tu tāds nopietns esi
bail tev dzirdot pārteikties nu pateikt
kaut ko ne tā
man lietišķi paziņoja: ir tādas sievietes
kas mīl tevi slepeni; tās tevi mīl ar mēru
katra raksta tev vienu vēstuli dienā
bet nenosūta nekad – to daudzums svārstās
no dažām līdz vairākām atkarībā no gadalaika
tā nu tās guļ
te viens džekiņš no Aukštaitijas
man skaidroja Jamaikas dialektā
kā viņš pats tādos gadījumos
risina savas problēmas: copy your body
and mind and every night paste yourself
into the most beautiful woman’s bed
just copy and paste
just do it
bet mans dators nav pieslēgts pie tīkla
tīklā es neesmu spēkā
Atturēties no spriedumiem
Šajā fotogrāfijā man – trīs.
Uz galda – viss plastmasas zoodārzs.
Lai arī dvielis man apsiets acīm, manas plaukstas
atpazīst visus zvērus. Sieviete baltā
halātā, piezīmju klade rokā, kaut ko pieraksta,
zebra un es – lūk, tūlīt sākšu raudāt.
Bet šeit – man jau septiņi. Dvielis
uz acīm tas pats. Vienaldzīgi un tai pašā laikā
uzvaroši es smaidu un taustu ar pirkstiem
to pašu zebru. Zilonēns, vilcēns
un pārējais zoodārzs sveicina mani un līksmo.
Tā pati sieviete – bez jebkādām izmaiņām
šajos meditācijas un askēzes izkaltētajos gados –
pēkšņi aizmet pa gaisu savus pierakstus, sagrābj
mani aiz pleciem, krata un kliedz:
kas tas ir!? kas tas ir!?
No krājuma „Iš tvermės D” („No izturības D”, 2004)
Kalendāra dūres
Tēvs man mācīja skaitīt uz dūrēm:
kreisās rokas rādītājpirksta kauliņš ir janvāris
pa vidu – februāris
kreisās rokas vidējā pirksta kauliņš ir marts
pa vidu – aprīlis
kreisās rokas zeltneša kauliņš ir maijs
pa vidu – jūnijs
kreisās rokas mazā pirkstiņa kauliņš ir jūlijs
labās rokas rādītājpirksta kauliņš ir augusts
pa vidu – septembris
labās rokas vidējā pirksta kauliņš ir oktobris
pa vidu – novembris
labās rokas zeltneša kauliņš ir decembris
un divas vietas vēl paliek brīvas lai vienmēr atceros
ka ik gadu aizrit vairāk laika nekā gadā
var satilpt: visos kalendāros ir
nulles datumi kurus uz sitienu svinu uz aklo
Saknes
zemes virsma apvīta
auklām kā tīklu no kura
acīm visi izvilkti
esam
visi pasaules meridiāni satek
baltajā auklā kuru ar tēvu stiepjam virs zemes
taisnā līnijā stādam smiltsērkšķus
sētas malā gar ceļu
zemē avotiņi mūsu krūmu
un dzerokļu saknes būs stipras
daudz laika pagājis
zobārsts gandrīz izrāva žokļa kaulu
vilkdams saknes man ārā no mutes
kad gribēju izravēt zāli
ap smiltsērkšķu dzinumiem
visu dienu plēsdams
zemi kuru nav
iespējams atgūt
tagad spļauj
saka zobārsts
spļauju
trīsreiz pār plecu
un aizeju
izraušu pats savas saknes
ar to pašu diegu
ko piesējis esmu
pie savas mājas durvīm
Čehova motīvi
Atliek tikai apsēsties pie
kopējā pusdienu galda lai viss
atkal sāktos no jauna
varbūt mūs ietekmē galda forma bet
varbūt pārāk daudz mēbeļu
ēdamistabā pārāk daudz
ieplaisājušu trauku
mēs ķildojamies krimzdami
mūsu dienišķo maizi
jebkura lieta dod
iemeslu piekasīties
troksnis tāds ka nevar
saprast ne vārda un vēl
tas melnbaltais televizors
pieslēgts elektriskajam gludeklim
velti pūlas kaut ko pierādīt
vienmēr pie galda lasu
avīzes neinteresēdamies
kas tā par zupu kas karotēm pārvietojas
uz manu vēderu tik vienaldzīgu pret kulināriju
kāda starpība vai postmodernisms
jau beidzies vai vēl nē
un kas no tā jaunā laikmeta ja
neesam vēl izauguši no vecā biksēm
visi mēs kādreiz izkaisīsimies
dzīvosim lielās pilsētās
vecos dzīvokļos daudzās
caurstaigājamās istabās ēdīsim
ātrās uzkodas izvairīdamies
īrētajās virtuvēs saskrieties
ar svešām dvēselēm
tik daudz mēs samaksāsim par visām
iespējamām ērtībām tomēr
māju mums tā arī nebūs
Uzvaras gājiens
no auditorijas A2 caur puteni
uz tukšo istabu A4 ik vakaru
tas pats ne baltā ne melnā
bandinieka gājiens bezgalīgā
piesnigušā Naujamiesta
kvartālā dienas un naktis ir
mainīgi spēles lauciņi
kas iemirdzas viens pēc otra
zem kājām par prieku ceļiniekam
kamēr ticis līdz malai un pārkāpis robežu
tu vairs neesi naivs bandinieks
bet visu savu teritoriju sadalīšanu
pārdzīvojis karalis neko
neiemācījies no visām
šīm aizkulišu spēlītēm un tāpēc
laimīgs kādēļ tu esi laimīgs
tāpēc ka nav jēgas būt nelaimīgam
No krājuma „Aoristas” (2009)
Atdzejojis Kārlis Vērdiņš
Paskaidrojumi:
Aukštaitija – viens no Lietuvas vēsturiskajiem novadiem.
Čehova motīvi – Kiras Muratovas filma (2002).
Naujamiestis – dzīvojamais rajons Viļņā.
lappa 30.11.09 9:00
Veerdiniskie Veerdinja tulkojumi. Leishi saak likties pievilciigaaki - dzejdienaas tas Grajausks arii jau likaas tiiri taa neko. Citaadi skita, ka vismaz dzeja mums ir labaaka ;)
plauktu grābslis 01.12.09 13:26
Šo lasīt ir interesantāk par tiem lietuviešiem, kas bija iepriekšējās dzejas dienās Rīgā. Varb. tāpēc,ka no tiem daudz kas nav atmiņā palicis.
Bet šis liekas tāds, ka domāju, ka aizķersies.
plauktu grābslis 07.12.09 22:52
Zandere jaunajā RL runā par Latvijas aklumu pret daudzām pasaules vietām - tām, no kuru valodām nav tulkojumu. Labi vismaz, ka ar kataraktu leišu atveides jomā cīnās kāds. Jeah. Copy and paste, un Tu reāli esi spēkā, Donāt!