Osvalds Zebris: Ceļā uz pilsētu (13)
2009. gada 25. novembrī, plkst. 15:11
Rubrika: ¼ Literatūra
1
Pilsēta bija vēl tālu, bet bērni jau varēja manīt tās atblāzmu tumšajās septembra debesīs. Viņi bija gājuši visu šo karsto dienu un tagad atsēdušies lielceļa malā, lai ieturētos. Annas mazajā rokā bija milzīga rupjmaize, bet Mihails ēda bāli dzeltenu bumbieri. Viņi pasniedza viens otram ūdens pudeli, bija pavisam klusi un mierīgi, – šķiet, šādā vecumā vienīgi brālis un māsa var mierīgi dzert ūdeni krēslainā novakarē tālu prom no mājām, nezinot ko nesīs rītdiena. Viņiem viss bija skaidrs vienam par otru un tobrīd nebija nekā tāda, ko viņi vēlētos izzināt papildus.
Grants ceļš tovakar bija pavisam tukšs un, tumsai iestājoties, bērni jutās visai vientuļi. Viņi bija noguruši un miegaini, vienīgi vēsais austrumu vējš neļāva likties uz nakstguļu turpat ceļmalā. Zēns piecēlās, izstaipīja tievās
rokas, pacēlās pirkstgalos – tā, ka īsie bikšu gali parāvās krietni virs potītēm. Viņš meklēja patvērumu viņiem abiem – varbūt kādu šķūni vai vismaz pauguru, kur dabūt aizvēju. Tobrīd, kad stiprāka vēja brāzma no pilsētas atnesa zvanu un izsaucienu, un durvju klaudzoņu, un kāju dipoņu skaņu, Mihails pamanīja garenu celtni, ko daļēji aizsedza pakalns ceļa labajā pusē. Viņi steidzīgi gāja turp un bija droši, ka šajā celtnē pārlaidīs mierīgu nakti.– Tas ir stallis, laikam pamests, – Mihails saka māsai.
Anna neatbild, viņa ir nogurusi, viņai nepatīk šī vieta, taču brālis ir to atradis viņiem abiem un vieglāk būs samierināties. Viņi apmetas vienā no garenā staļļa stūriem, kur kādreiz laikam glabājušies salmi pakaišiem. Viņi ir mazi un abiem pietiek ar vienu lielāku salmu klēpi, lai iekārtotu sev ērtu nakstmītni. Stallī ir kluss, šad un tad iečabās kādā no tālākiem stūriem. Laikam peles.
– Un, ja nu man kādreiz tomēr būs tas zirgs, – es viņam vienam šitādu stalli ierīkošu, tikai vēl augstāku, un ar sarkanu jumtu. No mūsu mājām līdz pilsētai tad mēs abi jāsim vienā stundā, – Mihails saka tajā klusajā kakla balsī, ko viņš izvēlas, ja grib būt lielāks.
– Bet es pārbūvēšu šo stalli par pili un katrā pusē būs tornis, un lielie vārti atvērsies tikai mūsu draugiem, jo tos sargās gudrie sargi. Un mammai es iekārtošu lielo guļamistabu otrajā stāvā. Un mēs visi trīs sēdēsim pie milzīgā kamīna pils pirmajā stāvā un es bieži vien aizmigšu turpat, – beidzot ierunājas arī Anna.
Pēc dažām minūtēm bērni ir iemiguši un nekas šeit nevar traucēt viņu stirpo miegu. Pat šī staļļa klusās iemītnieces nē. Tās ir izlīdušas no alām un klusi apstaigā savu pili. Neviena nepievērš lielu vērību abiem aizmigušajiem viesiem, jo tie nekādi nekaitē viņu valstībai. Godīgi sakot, viņas tikai grib palīdzēt, brīdināt.
Mihailam šķiet, ka viņa melnais zirgs kritīs, jo tam kaut kas iedūries sānā, bet nē – viņam pašam sāp sāns, un pēkšņi viņš pamostas no stipra kniebiena. Anna ir jau pamodusies un sīkie pirkstiņi satvēruši Mihaila ādu. Viņš pamostas ātri un pamana ātri – stallis pēkšņi ir pilns ar čūskām! Tur ir lielākas un mazākas, visādas zortes, kā teiktu vecmamma. Pa staļļa garenajiem lodziņiem iespīdējusi spoža saule un staļļa grīda sazīmēta stingrām logu aiļu ēnām. Gaišajos laukumos labi redzami daudzo čūsku izstieptie ķermeņi, bet ēnainajos laukumos tos var tikai nojaust. Mihails redz, ka čūsku ir ļoti daudz, taču tās nav līdzīgas mežā vai pļavā bieži redzētajam zalktim vai gredzenā guļošai odzei. Tās kā milzīgas dēles izstiepušas savus pelēcīgi brūnganos ķermeņus un guļ nekustīgi, taču nav arī mirušas.
– Es varu saredzēt kā tās elpo, – māsa raujas tuvāk un tuvāk pie brāļa, un abi skatās uz divām tuvākajām milzenēm. Un patiešām – gluži kā iemigušam kaķim vai trusim – čūsku ķermeņi ritmiski cilājas elpas ritmā.
– Anna, esi pavisam mierīga, – čukst Mihails – viņas guļ, mums tikai jācenšas tikt ārā, pavisam mierīgi un klusi.
Annai šķiet, ka viņa nekad nespēs piedurt kāju zemei, lai tiktu līdz staļļa durvīm, – vakarnakt viņi tās tik vieglprātīgi atstāja otrā galā. Viņi nesaprot un vēlāk nevar arī atcerēties kā, – taču abi ir izlaipojuši starp čūsku ķermeņiem, nav pamodinājuši nevienu no tām, un tikuši ārā no briesmīgā staļļa. Nekad vairs nepaliksim pa nakti pamestās ēkās, staļļos, pirtīs, šķūņos, klētīs – bērni apņemas. Čūsku rīts viņiem paliks atmiņā uz ilgu laiku, taču šīs atmiņas brālim un māsai aizskries pa atšķirīgām takām – vienam tas vēlāk būs “pēdējais lielais notikums pēc tam, kad atstājām mājas”, bet otram – “pirmais zīmīgais notikums pirms ieradāmies tajā pilsētā.”
2
Bērniem šorīt nav domu par brokastošanu. Klusēdami viņi sasniedz grants ceļu un ātri vien nonāk pie pilsētas vārtiem, kur gan pašu vārtu jau sen vairs nav – palikuši tikai to mūra stabi un aprūsējušu eņģu gali. Kāds vecis sēž vārtu ailes ēnā un velk taisnas svītras gaišajās smiltīs. Mihails ir vecāks un tāpēc iet pirmais, māsa paliek viņam pie labās rokas. Nedaudz sargādamās viņa caur pieri skatās uz bārdaino pilsētnieku. Bērni nav raduši pie cilvēkiem, tāpēc, gluži kā savās mājās, tie paši cenšas uzsākt sarunu.
– Vai jūs esat ubags? Vai gribat nedaudz rupjmaizes, – Mihails cenšas būt drošs un drusku nevērīgs.
– Es? Nē, es esmu šīs pilsētas vārtu sargs. Diemžēl, atvaļināts, tapēc aizturēt nevienu nevaru un ikviens tagad var iekļūt šajā pilsētā. Kas gan jums, bērni, šeit darāms?
– Māte mūs sūta pie pilsētas radinieka, pie Niecības kunga ar ģimeni. Viņš dzīvo pie stāvkrastu upes, kādā no lielo namu zemākajiem stāviem, – Mihails aprāda vecim, ka viņu mērķis ir konkrēts un viņi nav no mēlnešiem, kuri grib iekļūt pilsētā ar ļaunām domām.
– Mums vajadzīgs nedaudz naudas, jo sivēni gāja bojā, paši ieskrēja upē un noslīka. Mums jānopērk daži to vietā, – Anna papildina brāli.
– Redzu, ka est īsti lauku bērni un pilsētā neesat bijuši. Vēlos jūs brīdināt, ka palīdzīgu roku jums šeit nesniegs. Neko nezinu par Niecības kungu un viņa ģimeni, taču, ja viņi mitinās lielo namu pirmajos stāvos, tad es lielas cerības uz naudas aizdevumu neliktu. Šiem cilvēkiem viss ir zudis un naudas vai varas kārdinājumi tiem nedraud.
Nedaudz izbijušies bērni dodas tālāk, bet pilsētas burzmā saruna ātri aizmirstas. Mihailu apžilbina krāsas – dzeltenas un sarkanas fasādes ar milzīgiem logiem, spīdīgi auto un krāsaini ģērbti ļaudis. Un zirgi! Viņa sapnis par melnu Austrumu rikšotāju šeit ir pārspēts vairākkārtīgi – milzīgi un stipri tie velk greznas ekipāžas vai nes graciozus jātniekus. Arī Anna ir aizgrābta ar visu šo krāsainību un trokšņiem, bet viņai aizvien vēl stipri gribas redzēt īstu pili, kas, acīmredzot, slēpjas dziļāk pilsētā. Tā nu bērni palēnām iet, mazās galvas atgāzuši, līdz ir nonākuši stāvkrastu upes malā un to nevar sajaukt ar nevienu citu upi, jo krasti tai patiešām ir gana krauji.
– Skaties, kas te par zirgiem, tur uz tilta, – Anna piebiksta Mihailam, jo labi zina par viņa mūžīgo zirgsapni.
– Jā, tie ir jauki zirgi, strauji, taču vai redzi, – mazais dzeltenais auto tiem aiz muguras. Tas izskatās tik ērts un domāju, ir divtik straujāks par šiem zirģeļiem.
Annai ļoti gribas, lai brālis izved viņu cauri pilsētai, jo varbūt viņi patiešām ierauga pili un, kas zina, varbūt piepildās viņas sapnis tajā pabūt kaut vienu nakti un pieredzēt visas tās brīnumainās pārvērtības, ko zem apaļa mēness piedzīvo ikviena īsta pils. Taču runāt negribas, jo brālis ir pārāk aizgrābts ar krāsaino žvadzoņu, ko rada šie dīvainie auto.
– Vai iesim pāri tiltam? – Anna nedroši prasa, bet Mihails par to negrib runāt, – viņš pamanījis veikalu ar laukumu pie tā, un rauj māsu sev līdzi. Viņi apskata veikala skatlogus, – audumus, tējas servīzes, un citas jaukas lietas, – un pēkšņi abi jūtas izsalkuši. Dažas monētas, ko Mihaila kabatā uzmanīgi bija ielikusi viņu nogurusī māte, ir gana, lai abi tiktu pie prāva klinģera. Tā viņi sēž laukuma malā, lēnām notiesā ēdienu un pasniedz viens otram ūdens pudeli. Pa kādam balodim atlaižas pie viņu kājām, taču šie bērni atstāj neredzēti maz drupaču. Spoži dzeltens auto bez jumta lielā ātrumā iegriežas laukumā un nostājas pie veikala. Divi gari kungi nevērīgi pamet to un cienīgi dodas savā ikdienas kafijā. Viņi nesarunājas, taču skaidri redzams, ka abi saspringti domā, viens iegrimst avīzē, otrs šo un to piezīmē nelielā bloknotā. Kafiju viņiem pasniedz ārā, viņi sēž tieši iepretim abiem bērniem. Mihails ir šīs neredzētās gleznas varā, nekas viņu vairs neaizdzīs prom no šīs lieliskās vietas, šī laukuma un skata.
– Neblenz tik cieši uz svešiem cilvēkiem, tas nav pieklājīgi, – māsa iedunkā Mihailu un viņi abi ceļas kājās, lai beidzot ietu meklēt Niecības kungu un izpildītu mātes uzdevumu.
Augsto namu jumti ir labi redzami no liela attāluma – tās ir sešas vai septiņas milzīgas akmens celtnes, gaiši dzeltenā krāsā. Namu pirmie stāvi gandrīz saskaras ar upi, tik zemu tie ir. Mitruma ietekmē namu lejas daļa parādījušās plaisas un to sienas ir tumši pelēkas.
Kā jau Mihails pareizi bija teicis – Niecības kungs ar ģimeni dzīvo kādā no šo lielo namu pirmajiem stāviem. Miteklis ir šaurs un mitrs, un vispār – Niecības kungam klājas grūti visādās nozīmēs. Pirms kāda laika Niecība pieņēma, ka tās ir tikai dažas neveiksmes. Nē, nu bija jau arī iedomājies par kļūdainu izvēli vai tuvo rītdienu, kas – tūliņ, tūliņ – var nest būtiskas pārmaiņas. Bet tad, pavisam nesen, Niecības kungu apņēma vienkārša un pavisam tīra saprašana, ka veiksme viņam nav nepieciešama, jo tai viņa ikdienā nebūtu nekāda pielietojuma. Vai lielas ciešanas, kas padarot cildenāku. Vai zīmīgi sapņi, kas ierādot ceļu. Niecības kunga ceļš bija glumas māla dangas, dažas peļķes, protams, bija jāpārvar pat viņam. Viņa sapnīši bija reti un nekad nepalika atmiņā. Viņam nebija vajadzīga “sadegšana” šnabī vai morfijā, jo tādi jau nedeg. Mūžam mitrs un maziņš viņš vilkās cauri šķietamiem džungļiem, kas patiesībā bija retas rabarberu lapas. Viņu neviens neapdraudēja, jo viņš nebija ēdams. Ķermenītis palēnām atrofējās, jo viņam nebija jāsargā savs saimnieks. Viņa tuvplāns neinteresēja nedz fotogrāfus, nedz impresiju meistarus.
Bērni šaurajā dzīvoklī tika uzņemti it kā laipni, taču bez tās iedrošinošās omulības, ko tie bija raduši saņemt, ciemojoties pie saviem radiem laukos. Niecības kungs bija noguris, jo vakar bijis kantorī ilgāk, – aizņemts valsts darbos, kas bieži atstājot bez jebkāda gandarījuma. Briesmīgi grūti un tagad vēl šie mazie, – ko gan tie īsti grib?
– Kādā tad īsti jautājumā esat pie manis nākuši?
– Mamma lūdza jums nodot, ka mums sivēni miruši, kāda nezināma kaite tos iedzina taisni upē, un mēs pazemīgi lūgtu aizņēmumu jaunu sivēnu iegādei, – Mihails precīzi noskaita mātes iegalvoto lūguma tekstu.
– Aizņēmumu sivēniem? Tie paši ieskrējuši upē? Kam jums jauni sivēni? Ak tā, pareizi, jums taču saimniecība un tas viss. Tas ir briesmīgi, tādas rūpes, mani bērni, bet ko gan es… Nu, labi, tagad nu gan iesim pie miera.
Sakarīgu atbildi tā arī nedevis, Niecības kungs ierāda abiem bērniem gultu tukšajā blakus istabā, jo patiesībā viņu tikai dēvē par Niecības kungu ar ģimeni. Ģimenes viņam nekad nav bijis, taču tā nu viņu šeit iesaukuši, jo visiem augsto namu pirmo stāvu iemītniekiem ir šādas vai tādas ģimenes.
Caur pavērtajām durvīm bērni var redzēt, ka Niecības kungs jau atkal aizrautīgi ēd. Neilgajā laikā viņi jau bija ielāgojuši Niecības kunga milzīgo ēdelību un arī miegainību. Šķiet, viņā nebija cita satura – ēdiens ar laiku iespiedies gan galvā, gan kājās un muguras daļā. Niecības kungs gan labi saprata, ka nav unikāls savā dīvainajā stāvoklī – tikai viens no neēdamu tīteņu miriādēm, kas mitri spīdīgā slānī sedz šo pilsētu rātnā bezsapņu dusā.
– Čučiet saldi, mīļie draugi, rīts pienāks nemainīgs, – viņš bubina no blakus istabas, noraugoties uz saviem mazajiem viesiem.
3
Anna pamostas agri, ir vēl tumšs. Pagājušā rīta čūskas viņai nedod mieru arī tagad – viņa īsti neatceras, taču, šķiet, ka tās mēģinājušas sapnī ko vēstīt.
– Miš, – viņa čukst, – es atkal redzēju tās čūskas, man ir bail, iesim jau šodien pat mājās, ja?
Bet no rīta pustumsas otrā gultā Annai neviens neatbild – Mihaila tur nav! Anna palūr zem savas gultas, tad zem Mihaila, skrien uz blakus istabu, bažīgi ielūkojas Niecības kunga šaurajā istabiņā – nekā. Asaras ir jau acīs un viņa jūt, ka nevarēs palikt klusa kā pelīte, viņa ir skaļa, rauj vaļā cik spēka un dažās sekundēs bumbierīgais Niecības kunga stāvs klusi tuvojas. Kas noticis, kas noticis – viņš bola duļķainos acu baltumus un putekļu pelēkais naktskrekls nemierīgi raustās pa istabu. Nu kā tad var pazust? Nu būs izgājis pilsētu apskatīt. Nu agrāk nedarīja, tagad izdarīja. Un tamlīdzīgi. Sapratis, ka satraukumam nav pamata viņš nožāvājas un raida mazo brēcēju atpakaļ uz gultu – sagaidīsim rītu un tad domāsim, bet nevajadzēšot domāt, jo uz to laiku viņš jau būs atpakaļ.
– Šito brēkšanu, ak tu. Kaimiņus vēl būs uzrāvusi, tie tad varēs runāt, ka Niecība bērnu mušī. Ārprātīgas lietas, – viņš klusi runā un biezo apakšlūpu atkāris, smagnēji iegrimst gultā. Viņš skanīgi izlaiž pamatīgas gāzes un acumirklī ir atkal iemidzis.
Anna trīc, jo pirmo reizi ir viena pati lielā pasaulē. Ja esi palikusi viena – tā arī rīkojies, viņai pēkšņi šķiet, un dažos mirkļos viņa ir saģērbusies. Meklēs Mihailu tajā vakardienas laukumā – viņš jau kā noburts tur sēdēja un blenza. Ak kungs, mīļais Dievs, kaut nu viņš būtu tur, un tad mēs abi – prom uz mājām tūliņ pat. Lai mamma pati nāk pie Niecības kunga par sivēnu naudu runāt – tā jau vispār ir vairāk tāda pieaugušo lieta.
Pilsēta vēl nemostas. Tā nospiež modinātāja zvanu 15 minūtes pirms noliktā laika, jo uz mirki ir iznirusi no sapņiem un tad laižas tajos atpakaļ. Vēl tikai dažas minūtes un tad jau atkal sāksies. Sētnieka slota kritīs tam ārā no lielajām rokām, kad viņš lamās neuzmanīgu kučieri, kurš steigsies pie pilsētas padomnieka ar svarīgu vēsti no sūtņa. Un jauns saulainis modīsies skābās paģirās ar stingru nostāju, ka tik traki gan vairs nekad. Un pēdējo elpu slimnīcā izpūtīs avīzes redaktors, un pilsētas avīze todien tiks drukāta sērās.
Kāds dzirdīgāks suns paceļ galvu un asi ieskatās tumā – nekā bīstama – tikai maza meitene tipina pa tumšo pilsētas tiltu. Anna skrien viegliem soļiem, lai nebūtu pārāk skaļi. Ka te var būt tik kluss – tas viņai ir pārsteigums. Bet viss nāks par labu, viņa cer un pagriežas uz laukuma pusi, tad vēl viena iela laikam kreisi, un tur jau bija jābūt tam veikalam. Nav veikala un laukuma, jo Anna ir apmaldījusies. Viņa nogājusi no tilta uz otru pusi, jo turp ejot bija gan pa kreisi, bet tagad būtu bijis pa labi jāgriežas. Te viņa iet gar pavisam svešiem veikaliem un šķērso svešus laukumus, kas nomaldītam cilvēkam, it īpaši jau bērnam, šķiet pats nelaipna svešuma iemiesojums. Kļūst gaišāks, Anna atsēžas pie upes krasta, viņa ir nonākusi pie vēl viena tilta.
Šis ir daudz platāks un greznāks tilts par pirmo un sasniedzis otru upes krastu, tas paceļas stāvā pakalnā. Aiz tā šobrīd lec saule, bet Anna ir nogurusi, izmisusi un vēl pēkšņi apķeras, ka Niecības kungam varbūt ir bijusi taisnība – iespējams, Miša ir atgriezies no agras pastaigas un tagad viņas nav mājās. Zirgi un ekipāžas, un ļaudis tekalē pa pilsētu visādos virzienos, bet Annas prātā nav citu virzienu kā tikai bailes, ka viņa vairs nekad nespēs atrast nedz mājas, nedz mammu, nedz brāli. Viņa pieceļas un daudz nedomādama lēnām iet uz platā tilta pusi, uzkāpj uz gājēju ceļa un nonāk druknas sievietes ēnā, kas ar milzīgiem saiņiem virzās uz Austrumiem. Tilta vidū Anna apstājas, lai redzētu, vai no šejienes nenāk redzami dzeltenīgie augstie nami. Resnā sieva attālinās un atsedz Annas skatienam ko citu – upes otrā krastā, tieši aiz pakalna, rīta saulē mirdz lieliskas pils torņi. Labu brīdi Anna stāv ar muguru pret augstajām tilta margām un vēro milzīgo celtni.
Tilta gals, kalnā augšā, pa labi, cauri plašam laukumam, tad pa šķērsielu taisni un viņa ir pie pils varenajiem sāniem. Sarkani un zili karogi pie pils ieejas, dažas ekipāžas iegriežas pils pagalmā, pie varenajiem vārtiem stāv sardze. Tā kā šodien ir svētdiena, pilī gatavojas noturēt vakara koncertu pilsētas centrālo namu augšējo stāvu un arī īpaši dārgo un pelēki gludo namu iemītniekiem, dažiem viesiem un, protams, arī pašas pils saimniekiem. Cauri pils vārtu režģiem Anna redz kā pils pagalmā tiek būvēta neliela skatuve, izvietoti krēsli un galdi, milzīgās vāzēs vēlāk liks puķes, bet šobrīd ap tām lodā divi lieli pāvi. Sardze paver vārtus – pilī iesoļo kādi desmit ļaudis ar lieliem ēdienu groziem, bet pils dārznieks tikmēr atver mazos vārtiņus pagalma otrā pusē un dodas uz baznīcu. Viņš steidzas, nakti nelabi murgojis par dīvainām čūskām, drusku aizgulējies un vārtiņi paliek nenoslēgti.
Annas skatiens seko lepnajiem pāviem, kuri čāpo dziļāk pils pagalma zaļajos labirintos un viņa nolemj paieties gar pils sētu, lai aplūkotu to no sāniem. Anna iet un pēkšņi atkal atceras Mihailu, un viss viņas prieks izgaist kopā ar krāsainajām pāvu astēm. Kad dārznieks vēlāk atgriežas mājās, viņš savus vārtiņus atrod cieši aizvērtus un, protams, nemana mazu sandaļu pēdas, kas aiziet gar viņa namiņu un tad tālāk – pils dārzā.
Pēc dažām stundām sāksies svētdienas koncerts, daži viesi jau laiski klejo par plašo pils pagalmu un dārzu, bet Anna ir iekļuvusi pils iekšienē un viņas sapnis piepildās – šovakar viņa pieredzēs nedzirdētas mūzikas skaņas, bet naktī piedzīvos brīnumainas pārvērtības, ko mums var piedāvāt vienīgi dedzīga sapņa negaidīts piepildījums plaši atvērtu acu priekšā.
Starp citu, no pils augstākā torņa viņa redzēs, ka pusstundas gājienā ir dzeltenā Niecības kunga māja un, ka tepat vien ir arī viņa meklētais veikals ar laukumu, un pilsētas vārti, un baltais grants ceļš, un necik tālu – viņas pašas mīļās mājas. Viņa redzēs arī savu brāli sēžam stāvas kraujas malā.
4
Pilsētā Mihails ir otro reizi – pirms dažiem gadiem viņi ar māti jau bija viesojušies pie Niecības kunga ar ģimeni. Viņš neko neatceras no tās pirmās reizes – tikai ceļu, kas ved uz pilsētu un, protams, arī zirgus, kas kopš tā laika ir Mihaila prātā.
– Zirgi! Uh, cik tas muļķīgi, smieklīgi, – Mihails sačukstas ar sevi un groza mazo galvu. Cik viņš gan bijis neprātīgs, cik maz šajos sapņos vīrišķības. Viņš uzmanīgi apvelk mazos pelēkos zābakus, savelk to auklas un ir gatavs pamest Niecības mitekli. Mihails uzmet īsu mirkli māsai un domās apņemas būt atpakaļ pie viņas vēl līdz Anna pamanīs viņa prombūtni.
Pirms atgriešanās viņam ir vēl reizi jāredz laukums pie veikala, iespējams, tur būs kāda sīka norāde, kāds mudinājums, kas ļaus izšķirties par labu dažiem stingriem lēmumiem. Tie noliks Mihailu uz patstāvības kājām un drīz vien viņš pats ar savu auto piestās pie veikala, lai malkotu kafiju un pārlapotu avīzes. Cik pārsteigta būs māte un Anna, un Zigmunds no mežmalas mājām, kad viņš iegriezīsies sētā ar koši dzeltenu auto bez jumta. Tā vieta ir jāizpēta un jāsaprot. Viņam turp jānoiet vienam, lai bez liekiem traucēkļiem viņš atrastu savu ceļu. Cik gan dīvainas domas nāk bērna mazajā galvā, bet – kā gan citādi tas spēs pats pie savas saprašanas nonākt, ja ne caur aplamiem pieļāvumiem?
Nonācis pie veikala ar laukumu Mihails ir pārsteigts – dzeltenais auto aizvien vēl stāv tai pašā vietā kur vakar. Veikala durvis ir pusvirus, – kāds tās tur no iekšpuses, jo garas atvadas kādu aizkavē. Tad pēkšņi kāds ir ārā – tas ir viens no garajiem kungiem, kurš veikli aizsmēķē, uzmet īsu skatienu Mihailam un kājām dodas uz Rietumu pusi. Kungs pamana, ka dīvainais puika īsu brīdi tā kā seko viņam, bet tad strauji atpaliek. Aiz veikala stūra Mihails redz piesietu zirgu – šis melnis garajām kājām varētu būt varens Austrumu rikšotājs, taču šobrīd tas dīvaini atslējies pret veikala tumšo sienu un ciešu skatienu raugās Mihailā. Pienākot tuvāk var redzēt, ka zirga sāns ir ievainots, iespējams, pieši bijuši pārāk asi vai saimnieka kāja pārāk spēcīga – asinis ir apkaltušas ap vainu un drusku tecējušas ar zemē. Iespējams, ir plašajā pasaulē tāds zēns, kurš šo zirgu uz vietas būtu atbrīvojis un spēcīgie pieši vairs neatrastu brūci. Bet Mihails tobrīd grib dziļāk ievilkt brīnumainās pilsētas gaisu. Pilsēta nevarētu mīlēt zirgus zagļus, domā Mihails, – ne velti ir cietums iekārtots un kārtības sargi nolikti.
Tobrīd ierūcas dzeltenais auto un Mihails vien paspēj spert divus soļus nost no ceļa, kad tas jau ir viņam blakus. Zirgs novēršas, apžilbis no spožajiem lukturiem, kad auto apstājas. Vai nevajagot aizvest agro ceļinieku? No kurienes tad nākot un kurp ejot – otrs garais kungs ir visai jautrs un runīgs. Nē, nē, nekādu neērtību, – lai tik sēžot iekšā, viņam esot šajā agrajā stundā priecīgs prāts taisni kādam pakalpot. Vai tas būtu Mihaila ceļš?
Puika nedroši ietraušas blakus garajam kungam. Viss noticis tik vienkārši un gludi, bet pagaidām gan nejūt tāda viegluma kā, piemēram, pie kaimiņu Zigmunda, kur Mihails pirmo reizi tika uzcelts zirga mugurā. Bet, – ko nu prātos atkal par zirgiem, ja viņš ticis īstā auto. Garais kungs skanīgi svilpo kādu melodiju, ar vienu roku viņš turās pie stūres ratu, bet otra cimdotā roka sasniegusi resnu pudeli. Lai palīdzot attaisīt, nu, tak ar zobiem lai mēģinot, un vai tad pats neesot ne reizes vīna nomēģinājis? Nē? Uhh, nu tad jau šim nākšoties sniegt pirmo stundu. Jo pilsētā viss jāizmēģina un tikai pašam sev prieki jāizmeklē.
Tā viņi ir braukuši dažas minūtes, nonākuši jau kādā tālākā pilsētas malā, garais kungs sāk žāvāties un viņa spējo sajūsmu nomaina kāda nepatīkama atmiņa, iespējams, par to, ka mājās kopš vakara viņu kāds gaida vai arī – tieši otrādi, – ka neviens viņu nesagaidīs ar drusku dusmīgām rūpēm. Garajam kungam pēkšņi vairs nav saprotams, kāpēc viņš ieaicinājis šo knēveli mašīnā, – kas gan tie par neveselīgiem noskaņojumiem viņā pret rītu mēdz iemājot pēdējā laikā?
– Kā tevi sauc? Ak tā, dīvains vārds. Klau, es nedaudz kavēju, man tagad jāiegriežas kādā iestādē, bet tu – lūk pa šo taisno ceļu – ej vien taisni un nonāksi atkal atpakaļ pie veikala.
Dzeltenais auto piestāj kādā no pilsētas īpaši dārgo un pelēki gludo namu rajoniem. Runā, ka daudziem šo namu iemītniekiem esot izdevies atbrīvoties no jebkādām cilvēciskām vājībām – palikušas vien stiprākās un noteiktākās rakstura iezīmes. Niknumu, bailes un apsēstību tie spējot aizplīvurot ar burvīgu smaidu, asus dzēlienus pataupot brīdim, kad pretinieks būs zaudējis jelkādu uzmanību. Viss viņiem izdodoties, jo katru neveiksmi tie viegli nododot citu pilsētnieku ziņā. Un esot izdevies šos dīvainos darījumus iekārtot tā, ka pārējie pilsētnieki ar prieku un pateicību pieņem īpaši dārgo un pelēki gludo namu iemītnieku nelaimes. Pat kaujas par tām! Ar laiku, protams, nāk redzams, ka svešu krustu vilkšana ir gan to nesējiem nākusi par ļaunu, taču daudziem tas saprotams vien pēdējos dzīves mirkļos. Un labi vien ir.
Tobrīd pilsētā jau ir liels rīts un Mihails nokļuvis kādā no pelēki gludo namu rosīgajām ielām. Šķiet, te ir daudz ārzemnieku, jo uz Mihaila lūgumu pēc palīdzības sameklēt ceļu uz stāvkrastu upes tiltu, neviens neatbild, tikai laipni smaida, māj ar lielajām galvām un turpina vien savas gaitas. Kādas šķērsielas galā Mihails pamana milzīgu ozolu aleju un todas turp. Neviens viņu neaizkavē, nevienam tobrīd nav daļas gar kādu svešu zēnu, kurš amizanti izpūris un jocīgi saģērbts, klīst pa pilsētas svešajām ielām.
Īpaši dārgie un pelēki gludie nami robežojas ar to pilsētas daļu, ko šeit dēvē par bīstamās kraujas aleju. Šķiet, nav citas tādas vietas pasaulē, kur lēnīga pastaiga labi koptā parkā var pēkšņi pārtrūkt īstas aizas malā. Milzīgiem ozoliem apstādītā aleja, kur bija nonācis Mihails, ir šī parka centrālais ceļš, no kura atdalās rožu, strūklaku, ābeļu, sēru vītolu un citi mazāki celiņi. Īpaši dārgo un pelēki gludo namu iemītniekiem, protams, ir labi zināmi tie ceļi, kas ved uz aizu, un tāpēc šie ļaudis māk savas pastaigas uzsākt un noslēgt patīkamā mierā. Aizā mēdz iekrist citi – parastie – pilsētas iemītnieki, dažkārt kāds ieceļotājs, nereti arī bērni, kuru vecāki bijuši pārāk aizņemti vai pārāk tālu, lai sasauktu savas atvases.
Un lūk, Mihails ir pagājis gar tukšu soliņu rindu un nonācis pie pašas kraujas. Var redzēt, ka sākumā viņš nesaprot, kur gan pazūd mierīgais parks, un, kas gan tā par līniju, aiz kuras zaļais mauriņš pēkšņi beidzas? Brīdi viņš mīņājas, nedroši pavirzās vēl solīti un tad vēl mazdrusciņ, un pēkšņi Mihails ir sapratis, ka stāv milzīgi dziļas un platas aizas malā, patiesību sakot – pašā pilsētas malā, jo tālāk jau vairs nekā arī nav. Nedaudz dusmu par savu muļķību, nedaudz baiļu par tālāko, drusku arī žēluma par sevi un to zirgu, kuru viņš varēja, taču neatbrīvoja. Ka iespēja bijusi tikai viena, – tas Mihailam ir gluži skaidrs, bet ir tomēr palikusi cerība, ka pēc ilgāka laika viņš varbūt spēs atgriezties, sameklēt ievainoto zirgu un dot tam vaļu.
Kā gan viņš nomaldījies tik tālu? Šķiet, šeit reti ieklīst kāds cilvēks, kur nu vēl zirgs. Bet Mihaila zirgs ir atkal atgriezies savā vecajā vietā – rokas stiepienā attālumā, ja vien cieši piever acis. Anna viņam māj sveicienu no tādas kā pils un Mihailam ir atkal ir labi redzams ceļš – atpakaļ pa ozolu aleju, pa kreisi un tad taisni vien – līdz pilsētas vārtiem, kur viņi tiksies mājupceļam.
5
Divi bērni ir atkal vieni paši uz lielā grants ceļa – mazāka meitene iet drošiem, noteiktiem soļiem un tur pie rokas nedaudz garāku zēnu, kurš viņai seko drūms un pakļāvīgs. Apmēram pusi no garā ceļa viņi ir paveikuši, bet līdz mājām nepaspēs – strauji satumst un meitene lūkojas pēc vietas, kur abi varēs pārnakšņot.
– Eu, man šķiet es redzu dažus zirgus, – Anna ir apstājusies, lai pastieptos un redzētu tālāk. Patiešām – kādi pieci, seši stāv gandrīz ceļa malā, bet tālāk redzami vairāki desmiti zirgu. Starp to stāviem atspīd blāva uguns – gans ir iesnaudies un viņa ugunskurs gandrīz izdzisis.
– Labvakar, vai drīkstam palikt kādu brīdi pie uguns? Esam ceļā no pilsētas uz mājām un laikam līdz naktij nepaspēsim, – ganu uzrunā Anna. Protams, viņi var palikt cik tik vien vēlas, gans tikai pamāj ar roku, lai bērni sēžas nost un turpina snaust. Viņa suns uz īsu brīdi ir pacēlis ausi, taču pats tas nepieceļas, jo nedzird no bērnu puses nekādu briesmu.
– Es domāju, mums nevajadzētu mammai stāstīt par savu maldīšanos un to, kā pametām Niecības kungu, – Anna klusu saka brālim.
– Bet viņš taču tik un tā izstāstīs mammai.
– Mēs taču jutām, ka no Niecības kunga nekādu naudu nedabūsim, tāpēc agri no rīta tu pirmais pameti viņa namu, lai redzētu, ka ceļš ir drošs un tad aicināji mani. Tā arī stāstīsim.
– Bet kur tad būsim pavadījuši visu šo dienu?
– Kā? Mēs būsim apskatījuši un iepazinuši pilsētu, – Annas balss aizvien ir droša un pārliecināta. Mihails agrāk nav pazinis māsu tik drošu, bet viņas atbildes un arī māsas balss krietni nomierina.
– Nu, būs jau labi, mēs abi esam kopā un drīz būsim atkal mājās, – Anna turpina mierināt brāli un vēl piebilst, – zini, varbūt bez mums ir vēl kāds, kurš šobrīd ir ceļā.
– Ceļā pie mums?
– Jā, varbūt tas jau nāk mūsu virzienā, bet mēs jau varam tikai cerēt, ka nonāksim uz vieniem lielceļiem.
– Vienlaikus?
– Jā, bet, zini, precīzāk – Dievlaikus, jo arī vienlaikus var būt drusku par vēlu.
Gans ir pavēris acu spraudziņas – cik dīvaini gan var būt šie klejotāji bērni un viņu domas, un runa dažkārt nemaz nelīdzinās tam, ko varētu sagaidīt. Pēc brīža ganam ir redzams, ka brālis un māsa ir iemiguši viens pie otra cieši blakus, bet kādam tālākam vērotājam varētu pat šķist, ka tas ir viens cilvēks. Iespējams, kāds klaidonis, kurš nenoguris ceļo starp pilsētu un tās plašo apkārtni.
za za zsu 25.11.09 17:38
Aizrāva.. ļoti interesantas ir tās pārejas starp dramatiskajiem momentiem.
Tā vienmēr gribētos - aizved cilvēku līdz bezizejai un tad visu atrisini.. kā uzsist knipi.
Nasmork 25.11.09 19:35
Kā jau allaž - labi! Žēl, ka reti.
osv to nasmork 25.11.09 20:24
prieks, ka patiik. biezzak nenjem pretii ...